Brīnumlīdzekļu spožums un posts

Ļaujiet man runāt

Dzīvojam laikā, kad visur reklamē tabletes un brīnumlīdzekļus, kurus tik dzer, un visas problēmas atrisinās — tauki izkūst, grumbas pazūd un veselība atgriežas. Dāmas un, cik zinu, arī kungi Talsos un citur tos pērk un priecājas, un redz it kā kaut kādus rezultātus.
Es apmēram divus gadus papētīju šos aizrautīgos cilvēkus — nu tā, no malas skatoties. Sanāk vienkārši būt pietuvinātam dažādu «īpaši efektīvo» metožu piekritējiem un pazīt kādu arī personīgi. Jā, kaut kas strādā, bet strādā arī taču, piemēram, atteikšanās no saldumu pārmērīgas iznīcināšanas, nogādājot tos visdrošākajā vietā — vēderā. Tāpat strādā aktīva kustēšanās, un te nav runa ar «ento» kilometru skriešanu un treniņiem sporta zālē katru dienu. Vajag kustēties! Nu nebrauc uz piemājas «Topiņu» vai «Rimi» ar auto, bet aizej kājām! Izvēlies nevis īsāko ceļu, bet garāko līdz savam galamērķim, kas prasīs varbūt maksimāli piecas vai desmit minūtes vairāk. Tāpat uz dārzu vari iet kājām. Ir tik daudz loģisku iespēju, ja tikai padomā. Viss strādā un darbojas, ja to dara pastāvīgi un regulāri.
To nevar teikt par «brīnumlīdzekļu vergiem». To lietotāji īpašajam ēšanas, «superlīdzekļu» vai ripu ēšanas plānam iztērē daudz naudas un miera, kaut aiziet ar informāciju, ka iztērēs, piemēram 50 eiro. Tie aiziet ar saviem 50 eiro, bet izrādās, ka «īpašā recepte» labāk strādāšot, ja paņems vēl klāt to un šito, bet tas, protams, nav obligāti. Izmisis cilvēks visbiežāk «uzķersies». Un tad vēl tā, starp citu, izmet, ka vieglāk ir tad, ja visa ģimene dzīvos pēc jaunā modeļa. Tad tas cipars no 50 eiro ir izaudzis līdz 250 un vairāk. Un sākas depresija, jo cilvēks saprot, ka ir ielīdis kaut kur, ko nemaz nevar pacelt, bet kauns īsti pateikt, ka esi nabags. Kļūst smagi, un prieka vietā atnāk stress. Es to redzu kā verdzību. Jā, ir kāds «superīpašais», kam izdodas, bet pārsvarā daudzi cieš sakāvi, jo, ja jau daudzus gadus nespēja sevi atturēt no lielu kilogramu uzkrāšanas, redzot, ka svars pieaug par desmit, 20 vai pat 30 kilogramiem, kas ir neloģiski, un šķiet, kā var neapstāties jau pēc pirmajiem pieciem kilogramiem, tad kā tas cilvēks varēs noturēties, ierobežojot sevi ar kaut ko drastisku, kas nāk smagi un patērē kaudzi naudas? Tak ēst ir garšīgi un viegli, bet neēst to, kas kārojas, ir smagi un mokoši. Brīnumlīdzekļu metode strādās, manuprāt, piecos procentos gadījumu un ne vairāk. Lielāks procents veiksminieku ir dažādās metodēs, kas nepatērē lielu naudu. Un tiem dažiem procentiem maksas programmās tas viss ne ar ko neatšķiras no atkarības. Lieto brīnumlīdzekļus un citādāk vairs nevar, jo tas ir vienīgais, kas sagādā prieku. Ja nav brīnumlīdzekļa, tad nespēj vairs dzīvot un ir kā bez rokām, un atnāk izmisums un bailes, ka dažs labs ieskrien arī ātrajos kredītos. Un ne par ko citu nedomā un nerunā. Un, ja vēl esi produkta izplatītājs, tad strādā ar pilnu atdevi un pelni uz katru, kas arī noticējis. Un tas procents, kas atkritīs no brīnumprogrammas, jau arī apmēram ir izpētīts un zināms, bet tas ienākums uz to īso brīdi, kad potenciālais atkritējs ienes, ir gana liels, lai par zaudējumu nebēdātu. Mums reklamē veiksmes stāstus, bet aizmirst parādīt tos, kas pievīlušies un nav kaut ko tik drastisku izturējuši. Neviens jau nepasaka, ka tas ir mūža plāns un tad, kad no tā atteiksies, viss būs pa vecam. Tik barga nauda iztērēta un arī padzerts kaut kas, ko īsti neviens nav izpētījis ilgtermiņā, ja vispār ir. Tas viss ir bizness. Un visās «brīnumiestādēs» apmeklētāji saka vienu un to pašu: «Viņi tur ir tik feini un jauki! Un jūtos kā draugu pulkā! Viņi iedvesmo!» Protams, ka iedvesmo.
Tas viss nes naudu, un iedvesmošana un pozitīvisms strādā uz prātu izcili.
Mīļie, atveram acis un ieslēdzam loģisko saprātu, un nebūsim verdzību upuri!

Talsenieks Kristaps