Bioloģiski saimniekot — tas ir domāšanas veids

Lauksaimniecība

Bieži publiski apgalvo, ka bioloģiski saimniekot izvēlas tie, kuriem tas ir ne tikai darbības, bet arī domāšanas veids. To apliecina arī zemnieku saimniecības «Bērzi» saimniece, Latvijas Kazkopības biedrības vadītāja Kristīne Piliena no Vandzenes pagasta.
Pašlaik saimniecība apsaimnieko 6,3 hektārus zemes, novietnē ir ap 100 kazām — no tām 47 slaucamas, arī gaļas šķirnes dzīvnieki. No iegūtā kazas piena top dažādi garšīgi produkti, galvenokārt sieri. Saimniecības durvis Kristīne ver arī tūristiem un teic, ka interese par «Bērzos» notiekošo gadu laikā nav mazinājusies. Lai ieinteresētu atbraucējus, tuvākā nākotnē viņa domā arī par dažādu meistarklašu rīkošanu un jaunu produktu piedāvāšanu, par tiem stāstot ne tikai tūristiem, bet arī skolēniem.
«Bērzos» bioloģiski saimnieko vairāk nekā desmit gadu. Jautāta, ko šodien nozīmē šādi strādāt, Kristīne atbild, ka tas ir domāšanas veids. «Saimniekot bioloģiski ir cilvēka filozofija. Tad seko viss pārējais, kas saistās ar atbalstu, maksājumiem un produkcijas realizāciju tirgū. Šādi strādāt nav lēts prieks, un jāuzņemas liela atbildība. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm naudas jeb ieņēmumu ziņā cilvēkiem nav lielas motivācijas to darīt. Ja skatāmies veikalā uz bioloģisko produkciju, tā ir dārgāka. Taču tas ir veikalu uzliktais uzcenojums, jo produktam ir bioloģiskais zīmols. Saimnieks no tā neiegūst neko, jo produkciju veikalniekam nodod par tādu pašu cenu kā konvencionālais ražotājs. Tas samazina vēlmi būt bioloģiskajam lauksaimniekam,» viņa saka.
Graudkopībā, kur audzētājs ir atradis eksporta tirgu ārpus Latvijas, par bioloģisko produkciju var saņemt arī pienācīgu samaksu. Līdzko esam mājražotāji, situācija ir mazliet citādāka. Tirdziņos īpašas cenu atšķirības starp bioloģisko un parasto produktu nav.
Jautāta, kā ģimene izvēlējusies šādu saimniekošanas veidu, Kristīne teic, ka viņiem ir svarīgi, lai apkārt nav indētu lauku. «Mums ir svarīgi, ko ēdam. Domājam, kas ir veselīgs un ilgtermiņā neapdraudēs veselību. Tāpēc svarīga ir arī vide, kurā dzīvojam. Ja nepārtraukti apkārt braukā un miglo laukus, naivi domāt, ka tas mūs neskar. Varam paši domāt, kā ar savu rīcību šo vidi nesagandēt pilnībā,» teic saimniece. Viņasprāt, konvencionālajiem un bioloģiski strādājošajiem lauksaimniekiem ir jāatrod kopsaucējs. Protams, apkārtējie kaitēkļi var radīt lielus zaudējumus ražai, bet tai pašā laikā saimnieks var izvērtēt, kādus līdzekļus izmantot, lai šo zudumu nebūtu.
Vidusceļu var atrast, šos jautājumus sakārtojot arī likumdošanā. «Man gribas domāt, ka bioloģiskā saimniekošana Latvijā tomēr ir vīzija. Citviet bioloģisko saimniekošanu iedala vēl sīkāk — dabīgā bioloģiskā saimniekošana, kam var piedēvēt pat eko nosaukumu. Kā piemēru šādam produktam varu minēt tādu, kas iegūts no dzīvniekiem, kas ganījušies dabīgā, neskartā vidē, piemēram, Šveices kalnos vai, ja kazas būtu ielaistas ganīties Slīteres nacionālajā parkā. No šādiem dzīvniekiem iegūtais produkts būtu pavisam tīrs un dabīgs, kam varētu piedēvēt eko nozīmi,» saka kazkope.
Kristīne vada Latvijas Kazkopības biedrību un teic, ka Latvijā lielākā daļa kazkopju jeb 80 procenti no visām saimniecībām ir sertificētas kā bioloģiskas. «Mēs neizskatāmies sliktāk kā ārzemēs, un izpratne, kas ir bioloģisks, ir līdzīga. Man gribas teikt, ka Latvija ir nedaudz labākā pozīcijā atšķirībā no citām valstīm, jo, piemēram, kazkopībā strādājošajiem ir zeme, kur dzīvniekus ganīt. Francijā, Vācijā kazkopji zemi nomā, līdz ar to viņiem viss ir dārgāk. Kas atšķir viņus no mums — par nodoto produkciju viņi saņem augstāku samaksu. Domāju, ka šī jautājuma risināšanā daudz darba ir bioloģisko lauksaimnieku interešu pārstāvētājiem, lai skaidrotu, kāpēc bioloģiskais produkts maksā dārgāk. Tā nav maksa par zīmolu, bet par veidu, kā produkts iegūts.»
Kristīne vairākkārt bijusi pieredzes apmaiņas braucienos ārzemēs un zina teikt, ka tur pilsētnieki brauc un apskata saimniecības, kas ražo produkciju. Tas ir labākais veids patērētājam pārliecināties, kā produkts top. Latvijā līdz tam vēl ceļš ejams, jo sabiedrībai trūkst informācijas, kā produkti top saimniecībās un ko nozīmē saimniekot bioloģiski. Tomēr 20 gadu garumā mūsu patērētāji iepazinuši produktus, ko var pagatavot no kazas piena. «Tik smags darbs, kāds bija pirms 20 gadiem, vairs nav jāiegulda. Jāsakārto esošais un jādomā par inovatīviem, veselīgiem produktiem,» viņa saka sarunas noslēgumā. Nesen tāds produkts tapis. Sadarbībā ar citu Vandzenes pagastā esošu mājražotāju tagad pircējiem pieejamas želejas konfektes, kur viena no sastāvdaļām ir arī kazas piena sūkalas.