«Skolotājam jānolaižas no pieaugušā augstumiem»

Personības

Cik reižu esmu atbildējusi uz jautājumu, kur skolas gaitas uzsāks mana meita, tikpat bieži esmu arī uzklausījusi atzinīgu vērtējumu par to, ka viņas klases audzinātāja būs tieši Ginita Petrovica. Viņa pati gan mulst par skolēnu vecāku lielajām cerībām, jo zina, ka visiem labs nekad nevari būt. Sācies 30. mācību gads, kopš Ginita ir skolotājas amatā, un, runājot par darba panākumu atslēgu, viņa uzsver: «Bērni ir jāmīl.»
Tiekamies uz sarunu Ginitas mājās, kas atrodas vietā, kur Talsi robežojas ar Laidzes pagastu. Kopā ar saimnieci mūs sagaida draudzīgs bīgla jauktenis Melnis. Šis suns Ginitai kļuvis par labu iemeslu ieviest izmaiņas dienas ritmā. «Man ir modinātājs, kurš smilkst aiz durvīm,» viņa smejas. «Mēs ceļamies pirms sešiem un dodamies ārā. Sākumā tas nenācās viegli, jo biju pieradusi līdz pēdējam brīdim pagulēt un tad celties, lai skrietu uz darbu. Bet rīti ir brīnišķīgi — gaiss ir dzestrs, un saullēkti ir tik skaisti! Darba dienās izejam īsāku maršrutu, bet brīvdienās izstaigājamies pa Talsu ezera promenādi, apkārt Vilkmuižas ezeram un Zvirgzdiem, ceļā dažkārt satiekot stirnas, lapsas un zalkšus. Reizēm sanāk pat četrus piecus kilometrus nostaigāt. Pēc pastaigas jūtos pamodusies un enerģijas pilna. Atgriezusies mājās, iedzeru kafiju un pošos uz darbu,» viņa atklāj.
Savukārt pēc darba dienas, kas pavadīta cilvēkos, lieti noder dārza klusums un miers. Ginitas dārzā ir dobe, ko dāvinājusi pirmā audzināmā klase Talsu Kristīgajā vidusskolā, tagadējie devītklasnieki, un dobe no otras audzināmās klases, tagadējiem piektklasniekiem. Citu puķu vidū īpaši izceļas rozes un hortenzijas. «Šī ir mana 12. hortenzija, ko šogad atstiepu no Dižmāras tirgus. Vai tad nav skaista? Man taču tādu vajadzēja!» Ginita pasmejas par savu pēdējo gadu vājību.
Sarunas brīdī ir aizvadīta jaunā mācību gada pirmā nedēļa, un vāzēs joprojām pārsteidzoši braši turas 2. septembrī no skolēniem saņemtie ziedi. Mēs atrodamies vietā, ko Ginita sauc par mājām visu mūžu. Šis nams ir viņas vecāku celts pirms vairāk nekā 50 gadiem. «Šī vieta ir ļoti īpaša, jo mani vecāki ir to kopuši, viņi ir smagi strādājuši, un man liekas, ka par to ir atbilstoši jārūpējas, nedrīkstu to aizlaist,» Ginita vērtē. Viņa jau agri radināta pie darba — daļu jaukās bērnības atmiņu veido pie vecvecākiem Pļavās kopā ar brāli, brālēnu un māsīcu pavadītais laiks, kas ietvēra gan biešu vagu ravēšanu, gan siena talkas. Mamma savulaik sadzīves pakalpojumu kombināta augšstāvā šuvusi mēteļus. Tētis bijis santehniķis, bet vēlāk strādājis par saimnieku Talsu Valsts ģimnāzijā. «Tēta man vairs nav… Labi, ka mammītei ir laba veselība. Viņa iet kā bitīte, ļoti aktīvi darbojas. Kaut man arī viņas gados būtu tik laba veselība!» iedomājas Ginita.
Skolas laiku viņa aizvadījusi
Talsu 2. vidusskolā, kur mācījusies sporta klasē ar specializāciju slēpošanā, tāpēc pēc stundām bijuši treniņi, braukts uz sacensībām un treniņnometnēm. Viss jau bijis labi, tomēr Ginita neslēpj, ka slēpot vēlāk dzīvē vairs nav gribējies. «Kad tagad tā padomāju, varbūt labprātāk būtu apmeklējusi mākslas skolu. Man bija citas intereses. Ļoti labi rakstīju sacerējumus, un augstskolā pat uzvarēju kādā sacerējumu konkursā. Arī zīmēt ļoti patika — jaukt krāsas, skatīties, kas sanāk. Brīvajos ziemas vakaros aizvien to labprāt daru. Kādreiz taisīju rotas — filcēju, vēru pērlītes, bet tagad to nevaru redzes dēļ, un arī pirksti vairs tik labi neklausa,» atklāj Ginita.
Kā viņas interešu lokā nonākusi pedagoģija, tas neesot viegli atbildams jautājums, bet varot gadīties, ka šai virzienā nosliekties palīdzējusi iespēja vidusskolas laikā vasarās strādāt piektajā bērnudārzā. «Vienu vasaru biju auklīte, bet nākamajā — audzinātāja. Pēc vidusskolas kopā ar divām klasesbiedrenēm iestājāmies Viļa Lāča Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā. Tas notika bez sevišķas apdomas. «Kur iesim?» «Uz Liepāju!» «Labi.» (Smejas.) Tagad karjeras izglītība ir citā līmenī, un arī profesiju kļuvis ļoti daudz. Tolaik bija citādi. Bija jākārto eksāmeni tādos priekšmetos kā PSKP vēsture, zinātniskais komunisms… Vienā no šiem priekšmetiem gandrīz izkritu — kārtoju eksāmenu trīs reizes! Bet, lai kļūtu par pedagogu, šie priekšmeti bija gandrīz vai svarīgāki par metodiku. Starp to, kā mūs sagatavoja darbam skolā un kā tagad skolotājus sagatavo, ir liela atšķirība,» norāda Ginita.
Skatāmies viņas diploma sekmju lapā un šausmināmies: marksistiski ļeņiniskā filozofija, politiskā ekonomija, zinātniskais komunisms, zinātniskā ateisma pamati, padomju tiesības… Šis dokuments izsniegts 1989. gadā, un Ginita neslēpj: «Jūtos ļoti apjukusi par šiem 30 gadiem. Lai gan fakti un gada skaitļi runā paši par sevi, iekšēji liekas, ka nevar būt tik daudz. Šis laiks ir pagājis ātri. Protams, ir bijuši brīži, kad gribējies aiziet no skolas. Draugi smejas, ka es katru pavasari, kad jūtos nogurusi, pošos prom, bet tad apdomāju — ko citu es varētu darīt? Nu, varbūt vēl redzu sevi ziedu veikalā vai grāmatnīcā. Bet tad skolā ir foršie brīži, un grūtumi aizmirstas. Mācos dzīvot foršajiem brīžiem un tos celt gaismā.»
Pēc augstskolas absolvēšanas
Ginita 22 gadus nostrādāja Laidzes pamatskolā, bet tagad jau astoņus gadus par savu darbavietu sauc Talsu Kristīgo skolu. Tā nu zīmīgi sanāk, ka viņas pirmā direktore bija Vēsma Liņģe, bet tagadējā ir Inguna Gruzniņa, Vēsmas meita. «Laidzes pamatskola man bija ļoti mīļa. Nebija viegli aiziet, bet tobrīd jau vienas klases trūka, un sapratu, ka jāatsaucas aicinājumam. Tolaik vadīju svētdienas skolu Talsu luterāņu draudzē, un skolotāja Ligita Treimane mani uzrunāja, sakot: «Es nāku kā Jānis Kristītājs sagatavot tevi, jo tu tiksi aicināta uz Kristīgo skolu.» (Smejas.) Tas bija milzīgs, patīkams pārsteigums. Kristīgās vērtības man bija ļoti svarīgas. Laidzes pamatskolā gan bija kristīgā mācība, bet to pasniedzu tikai dažiem bērniem. Atnākot uz Kristīgo skolu, bija sajūta, ka viss atveras manā priekšā. Varēju mācīt to, kas man ir svarīgs, pie tam — pilnīgi visiem bērniem! Esmu ļoti priecīga, ka varu šajā skolā strādāt. Man ir brīnišķīgi kolēģi. Zinu — ja ir grūti, man ir pie kā aiziet, un par mani aizlūgs. Trešdienu rīti, kad notiek skolotāju aizlūgšanas, ir ļoti vērtīgi, tāpat arī iespēja katru rītu aizlūgt kopā ar bērniem. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk to novērtēju,» Ginita apliecina.
39 gadu vecums bijis brīdis, kad viņa sapratusi: viss, bez Dieva tālāk dzīvot nav iespējams. Tiesa gan — tagad atskatoties, esot labi redzams, ka no Dieva puses arī iepriekš ne reizi vien bijuši aicinājumi pavērst savu skatu uz Viņu. «Mana pirmā neapzinātā lūgšana izskanēja, kad dēlam bija vien mēnesītis. Viņš ļoti saslima, un situācija bija tāda, ka Rīgā, slimnīcā, medicīnas māsa paņēma Jāni un teica: «Mammīt, esiet stipra! Mēs nezinām, vai atnesīsim viņu atpakaļ.» Viņa aiznesa manu dēlu uz operāciju zāli, un es pie viņa gultiņas saļimu. Neatceros, ko tieši lūdzu, bet zinu, ka lūdzu, lai mans bērns paliek dzīvs. Viss ir kārtībā — manam dēlam ir 28 gadi, un es ar viņu lepojos. Ļoti! Man ir ļoti labs dēls. Protams, mums ir visādi gājis viņa pusaudža gados, bet tagad viņš ir brīnišķīgs jauns vīrietis,» ar mīlestību saka Ginita.
Pie Dieva aicinājumiem viņa pieskaita radušos vēlmi nokristīt dēlu, arī nokristīties pašai — šķietami gan vairāk tāpēc, ka tolaik, Latvijai kļūstot brīvai, kristījušies teju visi. «Vēlāk Talsu luterāņu draudzē izgāju iesvētes mācības, kur radās kāda saprašana par šīm lietām. Iesvētījos Ziemassvētkos, un tajā brīdī man likās, ka altāra priekšā esmu viena un atrodos kādus 15 centimetrus virs zemes. Sajutu īpašu Dieva klātbūtni,» Ginita atceras.
Viņai dzīvē nācies piedzīvot dažādus grūtus brīžus, piemēram, laulību nešķita iespējami glābt, tāpēc nācās iet cauri sāpīgam šķiršanās procesam. «Redzu, ka ikvienam cilvēkam manā dzīvē ir bijis kāds uzdevums. Ir tādi, kuri palīdz iziet cauri grūtībām, ir tādi, ar kuriem kopā priecāties, un tādi, kuri palīdz saskatīt grēka nastu un apzināties, ka rīkojies pilnīgi aplami. Arī tāds brīdis ir bijis, kad esmu jutusies zemē metama un netīra, bet pie tā katram ir jānonāk, lai kaut ko saprastu. Man patīk Ričarda Rora grāmatas, un viņa grāmatā atradu atbildi, par kuru man jau iepriekš bija aizdomas. (Smejas.) Viņš raksta: «Bīskapiem, skolotājiem vai mācītājiem, ja nav piedzīvojuši ciešanas, neveiksmes vai pazemojumus, viņu vārdi parasti ir skaisti, bet virspusēji, pieņemami, bet nekaitīgi. Tie sasniedz ausis, bet ne dvēseli.» Tad nu saprotu, kāpēc manā dzīvē daudz kas ir bijis. Ja pie manis atnāk, varu apjaust, kā cilvēks jūtas,» aizdomājas Ginita.
Bet kā jūtas viņa pati,
pirmajā skolas dienā nostājoties 24 būtībā svešu sejiņu priekšā? «Katrs nāk no savas ģimenes, katram ir bijusi sava audzināšana, veidojušies atšķirīgi ieradumi. Salikt 24 raksturiņus kopā — pat nezinu, kā to var. (Smejas.) Tomēr vakar atnācu mājās nogurusi, bet priecīga par pirmajām piecām kopā ar šiem bērniem pavadītajām dienām.
Tagad man ir sajūta, ka esmu īstajā vietā. Esmu gan arī sapratusi, ka visiem nekad labs nebūsi. Viens tevi ceļ, otrs — peļ. Ir bijis visādi. Kādam varbūt nepatīk, ja pasaka stingrāku vārdu. Cenšos uz bērniem neklaigāt. Tā vietā viņiem stāstu, kā es jūtos. Saviem pirmiņiem arī izstāstu, kad dusmojos, kad esmu noskumusi un kad priecīga, un bērni ļoti labi visu saprot. Bērni ir jāmīl — tas ir pats galvenais. Ja bērnus nemīli, vari mācīties nez kādās skolās, bet nekas neizdosies. Tev ir jāiemīl arī tas, ko mīl bērni. Piemēram, ja reiz viņiem patīk kendama spēle, arī es šad un tad paņemu un pamēģinu, kā tas ir. Skolotājam jānolaižas no pieaugušā augstumiem. Esmu par to domājusi — kurā brīdī es kļuvu par pieaugušo? Ir cilvēki, kuri vispār vairs neprot priecāties. Ja neproti peldēt, vari taču, arī pieaudzis būdams, vienkārši paplunčāties seklumā, kā bērnībā darīji! Skolotājam ir jānolaižas līdz bērna interesēm. Mūsu intereses taču atšķiras. Ja es viņiem stāstītu par to, kas man liekas saistošs, visi aizmuktu,» Ginita jokojas.
30 gadu darba pieredze, protams, ļauj salīdzināt, kā skolēni mainās, un viņa spriež, ka tās ir labas pārmaiņas. «Tagad bērni ir daudz drošāki un zinošāki. Pārmaiņām ir jānotiek — vienmēr nebūs tā, kā bija, kad mēs augām. Daudz esmu mācījusies un mainījusi mācību metodes, ar kādām eju klases priekšā. Nevar taču tagad strādāt tāpat, kā pirms 30 gadiem! Bērni ir daudz brīvāki, atraisītāki, ir iepazinušies ar jaunajām tehnoloģijām, un es arī mācos. Grūti iet, bet jāmācās ir, — ko darīsi! (Smejas.) Par pārmaiņām izglītības saturā nebubinu, bet gaidu tās ar interesi. Ir jāmācās, ir jāmainās laikam līdzi. Nedrīkst iesūnot,» viņa uzskata.
Ginitas mājās pie sienām ir gleznas, bet viena to vidū īpaši izceļas. Tā ir viņas krustmeitas gleznotā balerīna, kuras svārki atgādina ziedu. Dāvinātāja sacījusi, ka šī būtne ir Ginitas iekšējā būtība. «Jo ar tevi ir viegli,» krustmeita paskaidrojusi. Liekas, ka šo vieglumu Ginita cenšas nodot tālāk arī skolēniem. «Bērniem mācu, ka dusmoties drīkst. Mēs taču visi dusmojamies! Bet jādara tā, lai dusmās kādam nenodari pāri. Man gribas katru savu dienu pavadīt tā, lai vakarā esmu apmierināta un lai nav nekā tāda, par ko sev pārmest: tev nevajadzēja tā darīt un tev nevajadzēja to teikt,» viņa ir sapratusi.

Ko Ginita saka, īsumā sevi raksturojot?
— Es esmu ļoti vienkārša, un man gribas tā arī dzīvot. Vēl šodien lasīju par to, cik Jēzus bija vienkāršs. Viņš nāca no vienkāršas ģimenes, un arī mācekļi bija tādi paši. Tas man patīk. Man reizēm nav saprotams, kāpēc cilvēki reizēm visu sarežģī. Kādreiz spēju par niekiem cepties un vārīties, bet, gadiem ejot, daudzās lietās esmu mainījusies, un ceru, ka uz labo pusi. Neesmu publisks cilvēks, kurš par sevi daudz stāsta. Man ir diezgan grūti atvērties un pieķerties, bet, ja reiz pieķeros, tad kārtīgi. Manī ir daudz mīlestības, ko citiem dot. Man nav viegli nācies sevi pieņemt un iemīlēt kā sievieti, bet tagad gan liekas, ka tas ir izdevies. Jūtos daudz labāk, nekā savos 30 gados.