Skolas laiks

Viedokļi

Septembra sākumā daudzas skolas un augstskolas plaši vēra durvis daudzskaitlīgajai Latvijas skolēnu un studentu saimei, kuri, tāpat kā katru gadu, ar priecīgām sejām un gaišiem nākotnes nodomiem, glīti saposušies un labā noskaņojumā piepildīja to telpas, klases un auditorijas. Jāteic — pavisam parasta aina, ko varam vērot nez kuru 1. septembri, kopš tas pie mums kļuvis par oficiālu mācību gada sākumu. Katram šī diena tā vai citādi palikusi neizdzēšamā atmiņā, vispirms jau kā pirmā skolas diena, kad sīkais pirmklasnieciņš, cieši turēdamies vecākiem vai vecvecākiem pie rokas, neveikli sper pirmos nedrošos soļus pāri klases slieksnim, beidzot ar svinīgo izlaiduma aktu, kad, saņēmis skolas beigšanas atestātu, jaunais cilvēks pašapzinīgi dodas lielajā dzīvē. Daudzi šai brīdī vēl īsti nesaprot, kādu ceļu turpmāk iet. Piedāvājumu netrūkst, tie šķiet gana vilinoši un interesanti, bet tomēr nākas izdarīt izvēli, kuram no tiem dot priekšroku. Vidusskolas vecumā ne visiem ir skaidrs, ko īsti vēlas darīt turpmāk un kādā jomā sevi apliecināt. Lai gan kaut daļējai nojausmai par savām spējām, dotumiem vai trūkumiem vajadzētu būt radusies. Vismaz aptuveni zināt virzienu, uz kurieni doties, kas vairāk vilina un liekas saistošākais.
Tiesa, manā jaunībā, padomju varas laikā, nereti tika daudzināts — katram jaunietim atvērti visi ceļi un viņš droši var doties pa jebkuru no tiem. Diemžēl tā izrādījās maldīga ilūzija, tāpat kā cerība uz gaišo nākotni un dzīvi komunismā jau pēc pārdesmit gadiem. Mēs tomēr esam gana atšķirīgi, un dažam labam pietrūkst ne tikai vēlmes, bet arī pacietības un izturības noiet iesākto ceļu līdz galam. Viens otrs jau pēc pirmā vai otrā etapa jūt sevī nespēku pārvarēt radušās grūtības, kur nu vēl noiet vai noskriet maratonu vai distanci līdz finišam. Tam tomēr vajadzīgs diezgan daudz pacietības un mērķtiecības. Bet liekas, ka šai problēmai ir divas puses. Cīkstoties savā starpā studentu dēļ, augstskolas pārāk dāsni izdāļā savus bezmaksas piedāvājumus, aicinot uzsākt studijas dažādās valsts finansētajās programmās katru, kurš vien to vēlas. Tās piedāvā studēt par valsts piešķirto finansējumu, neko neprasot pretī. Pat ne dažus gadus nostrādāt izvēlētajā profesijā, kā tas bija agrāk, tai pašā padomju varas laikā. Bet bezmaksas piedāvājums, kaut arī tāds nebūt nav, dažkārt tiek uzskatīts pat bezvērtīgu. Ja reiz aicina, var arī kādu laiciņu pamēģināt. Tas nekas, ka īpaši neinteresē. Redzēs, kas no tā sanāks. Ja nepatiks, tikpat vienkārši varēs pamest vai doties tālāk, uz kādu citu programmu vai universitāti. Bēdīgi, ka šāds domāšanas veids piemīt lielai studentu un reflektantu daļai. Varbūt tāpēc pie mums Latvijā ir pārlieku liels studijas iesākušo un tās pametušo studentu skaits un prāva valsts naudas daļa tiek vienkārši izniekota. To varbūt būtu laiks mainīt un ieviest kaut daļēju studiju maksu. Tas, no vienas puses, būtu taisnīgāk arī pret tiem, kuri paši apmaksā studijas. Ja reiz to prasa no vieniem, lai arī citi dzīvo pēc tiem pašiem noteikumiem. Arī Latvijas valdības namā stāv rakstīts — «Viens likums — viena taisnība visiem».