Jādomā, kā iepirkumos veicināt vietējo ražotāju piedāvājumu

Lauksaimniecība

27. septembrī Rīgā notiks Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotā konference «Liec pārtikas grozā vietējo». Tur dažādu jomu pārstāvji dalīsies pieredzē, kā Latvijā augušo un saražoto produkciju izmantot ēdināšanā izglītības iestādēs, kāda ir situācija iepirkumos, un runās par citiem jaunumiem. Par šo ideju saruna ar centra Talsu nodaļas vadītāju Alfonu Spēku.
— Drīzumā Rīgā notiks konference «Liec pārtikas grozā vietējo», ko rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs? Ko tajā varēs uzzināt?
— Šāds pasākums Latvijā notiks pirmo reizi, jo vēlamies pievērst sabiedrības uzmanību tam, ko ēdam un piedāvājam izglītības iestāžu audzēkņiem. Konferencē vairāk runās par pirmsskolas izglītības iestādēm un skolām un tur esošo ēdināšanu. Skatoties uz ēdināšanu izglītības iestādēs un pārrunājot šos jautājumus ar iesaistītajām pusēm, secināts, ka tiek piedāvāti kartupeļi no Ēģiptes vai Grieķijas. Vai tiešām mums bērni jāēdina ar šādu produkciju, ja mūsu ražotāji to arī var izaudzēt! Tāpēc vēlamies pievērst ne tikai vecāku, bet arī skolotāju, ēdinātāju un pakalpojumu sniedzēju uzmanību šim jautājumam, jo ar kaut ko ir jāsāk. Lai nav tā, ka lielās firmas ienāk, dodot bērniem ēst nezin ko. Konferencē būs iespējams uzzināt, kā no vietējiem produktiem skolēniem var pagatavot gardus ēdienus visu nedēļu un cik tas maksā. Būs arī meistarklases, konferences dalībniekiem piedāvās nobaudīt skolēniem domāto ēdienu. Ar pašvaldības pārstāvjiem par šo jautājumu esam runājuši, jo vēlme ir, lai konferencē piedalītos iepirkumu komisijas pārstāvji, kāds pavārs un atbildīgie, kas sastāda ēdienkarti izglītības iestādēs. Jārēķinās, ka šis ir maksas pasākums.
— Minējāt, ka šāds pasākums Latvijā notiks pirmo reizi. Kā radās ideja par to?
— Mēs esam mēģinājuši visādos ceļos popularizēt vietējo ražotāju produkciju. Ideja dzima pati no sevis. Dažādās sanāksmēs ne reizi dzirdēta neapmierinātība, ka ar ēdināšanu izglītības iestādēs ir, kā ir. Mēs vēlamies domāšanu pavērst mazliet citādāk — ko mēs ēdam ikdienā un bērni izglītības iestādēs, kāda ir produktu izcelsme, kvalitāte, jo nav noslēpums, ka tas viss ir liels bizness. Esmu ļoti pārsteigts pavasaros, kad cilvēki pērk agrās Grieķijas vai Turcijas zemenes. Katrs varam aizdomāties, kāds šis produkts ir un kas ir darīts, lai oga no tālās zemes līdz nonākšanai Latvijā nebūtu sabojājusies. Aromāts ogām ir, bet arī to mūsdienās var speciāli uzpūst. Kārums ir liels, jo cilvēks ēd ar acīm. Tai pašā laikā paņemam Latvijā augušu ogu un redzam, kāda tā paliek pēc laika. Ja skolā ēdinātājs izmanto no Ēģiptes atvestus kartupeļus, sazini, kas tajos vispār ir iekšā!
Otrajā konferences dienā būs mājražotāju, kas uzvarēja novada garšas festivālos novados, sveikšana un piedalīsies citi mājražotāji, kas vēlas sevi popularizēt. Kuldīgā notikušajā novadu garšas festivālā atzinību izpelnījās sulu ražotājs «Green Hive» no Laidzes un franču makarūnu cepēja Signe Erdmane. Arī viņi pasākumā būs. Šis ir pirmais lielais solis, ko speram, ar cerību, ka par šīm lietām cilvēki runās daudz skaļāk. Pie šī viena pasākuma noteikti neapstāsimies.
— Pirms pāris gadiem rīkojāt vietējo ražotāju tikšanos Talsu konsultāciju birojā, lai noskaidrotu, ko tie var piedāvāt mūsu izglītības iestādēm. Tolaik izskanēja, ka vairāki ražotāji un audzētāji savu produkciju jau piegādā. Kā šo gadu laikā situācija ir mainījusies un vai mūsu pusē ir pietiekami daudz ražotāju, audzētāju, kas ar produkciju varētu startēt iepirkumos?
— Esam soli gājuši uz priekšu, jo iepirkumos viss tradicionālais — kartupeļi, burkāni, bietes un kāposti — ir atdalīti atsevišķi. Mūsējie startē un iepirkumos arī uzvar. Mēs nevaram piedāvāt visas garš-vielas, tāpēc tās jāņem no malas. Diezgan liels sāpju bērns ir gaļa, kaut gan novadā ir sertificēta kautuve, mājas cūku novietnes. Iespējams, ar šo pretendentu vajadzētu vairāk strādāt, un cūkgaļas piedāvājums būtu. Ir audzētāji, kuri var piedāvāt salātus, dilles, lociņus. Vajadzētu dot iespēju un zināmu atkāpi, ka šīs vienkāršās lietas varētu arī nelielos apjomos izglītības iestādes iegādāties.
Kartupeļus, bietes, burkānus, kāpostus, sīpolus — šīs pamata lietas mūsu puses audzētāji var piegādāt simtprocentīgi. Olas arī noteikti var, arī ar sulām problēmām nevajadzētu būt. Ir vairāki uzņēmumi, kas tās mūsu pusē ražo. Tā ir ne tikai ābolu sula, bet arī no citiem augļiem gatavota. Šeit varētu būt runa tikai par cenu.
Noteikti var atrast pieeju, kā uzlabot un atvieglot noteikumus vietējās produkcijas piegādāšanai. Tāpēc ir vēlme, lai kādi pārstāvji no pašvaldības piedalītos konferencē un izzinātu šīs lietas. Tur būs iespēja uzzināt arī piemērus, kādas ēdienkartes ir izstrādātas izglītības iestādēs, kuru ēdienu pagatavošanai izmantoti vietējie produkti.
Man šķiet, ka lielākā problēma šobrīd ir arī ar skolas pienu. Prasība, ka visam jābūt obligāti iepakotam, nav pārdomāta. Kāpēc skolās pienu nevarētu dot no piena maisītājiem/dzesējamajiem, ko pašvaldība varētu palīdzēt skolām iegādāties. Katrs bērns varētu pieiet un ieliet krūzītē pienu tik, cik vēlas. Skolai ražotājs piegādātu vaļēju pienu, samazinātos arī atkritumu problēma. Pakās piens arī dārgāk izmaksā. Vēlme popularizēt vietējo produkciju nav nekas jauns, bet mums vēl daudz par to ir jāmācās. Konsultāciju biroja pārstāvji ar mūsu mājražotājiem bija Austrijā, Vulkāno. Tur redzējām, cik cilvēki ļoti novērtē vietējos ražotājus, arī pilsētas svētkos ir izcelta vietējā produkcija. Tas, protams, arī pašiem austriešiem nenāca viegli, bet viss veidojies vairāku gadu garumā. Mums arī ir jāmeklē iespējas savus produkcijas ražotājus un audzētājus celt saulītē un atbalstīt!