Vai televizors bīstamāks par datoru?

Viedokļi

«Mūsdienās bērni divu gadu vecumā prot: atbloķēt telefonu, atbloķēt planšetdatoru, ieslēgt datoru, ieslēgt televizoru… Ko es darīju divu gadu vecumā? Ēdu smiltis.» Šī anekdote iz dzīves labāk saprotama būs manas paaudzes pārstāvjiem, kas atceras tos laikus, kad cilvēki vēl spēja itin labi izdzīvot arī bez parastā «galda» telefona, par mobilo pat nesapņojot; kad vārds «dators» pat nebija dzirdēts, un tāpēc bērni labprāt dzīvojās pa smilškastēm; agrā bērnībā televīzijas raidījumus devās skatīties pie kaimiņiem, kuriem šī brīnumu kaste bija, un atmiņu failos vēl spilgti saglabājusies prieka pilnā epizode, kad ģimene beidzot tika pie sava pirmā televizora, tiesa gan — melnbaltā.
Šodien televizors kļuvis par tikpat pašsaprotamu mēbeli kā galds vai krēsls… lai gan — ne visiem. Zinu dažas ģimenes, kuras principiāli atteikušās no šīs «dēmonu kastes», lai pasaudzētu savas atvases no visa negatīvā, ko tā piedāvā. Kāda paziņa atzinās, ka kopš brīža, kad multenes reklāmas pauzē viņas mazgadīgajiem bērniem tika piedāvāta reklāma par kontracepcijas iespējām, viņa televizoru turot skapī un, kad atbraucot vīrs no darba ārzemēs, izvelkot to ārā. Te savukārt nāk prātā joks, ka televizors tiek turēts ledusskapī, lai televīzijas ziņas vienmēr būtu svaigas un reklāmas nekļūtu vecas.
Es gan šaubos, vai televizors būtu kaitīgāks par datoru, drīzāk jau otrādi, jo tas, ko var izrakt no datora dzīlēm, varētu būt daudzreiz bīstamāk par televīzijas piedāvājumu, kur vismaz parādās brīdinājums «16+». Bet, ja bez televizora vēl mūsdienās varam «izdzīvot», tad bez datora un interneta jau tas kļūst tikpat kā neiespējami. Pat, pie ārsta ejot, mūsdienu dakteris, vien uzklausot pacienta sūdzību, bet viņa vainu neapskatot un laika taupīšanas nolūkā liekus jautājumus neuzdodot, atver attiecīgo lapu internetā un nosaka diagnozi. Patiesībā jau pats pacients to ir iepriekš noteicis, jo jau pirms došanās pie ārsta diezgan sparīgi ir izvandījies pa internetu, meklēdams informāciju, lai pats mēģinātu rast risinājumu savām veselības problēmām.
Runājot par mūsdienu tehnoloģijām un to straujo attīstību, no akmens laikmeta esam aizgājuši diezgan tālu. Un, ja vien tu negribi sajusties kā seno laiku alu cilvēks, spēj tik turēt līdzi un apgūt visus jauninājumus, kas jauniešiem, protams, padodas krietni vien vieglāk, toties viņi nesaprot, kā varēja agrāk iztikt bez lietām, kas šodien ir nepieciešamība numur viens. Un atkal jau prātā nāk kāda anekdote:
— Tēt, ko nozīmē akmens laikmets?
— Tad visi priekšmeti bija no akmens.
— Un televizors arī?