«Teātris ir kā krāsaina varavīksne»

Kultūra

Valdemārpilī, Dupurkalna estrādē, 7. septembrī notika Talsu novada amatierteātru svētki «Teātris kā krāsaina mozaīka». Šie ir otrie atjaunotie amatierteātru svētki, kas pirmo reizi notika pagājušajā gadā Sabilē. Svētkos piedalījās Talsu, Rojas, Strazdes, Īves, Valdemārpils, Mērsraga, Sabiles, Spāres un viņu draugu amatierteātris no Pāvilostas.
Ieva Jakimova, kas jau otro gadu ir Strazdes amatierteātra režisore, pastāstīja, ka svētkos izspēlējuši skeču iz dzīves, kas atspoguļo tirgus ainu, bet gājiena laikā visa aktieru komanda bija tērpusies skaistos, aristoskrātiskos viduslaiku tērpos. Amatierteātris darbojas jau 25 gadus, un, kā smēja pati Ieva, viņi ejot gan kāzās, gan bērēs — visur, kur pasauc. Valdemārpils amatierteātra režisore Sigita Līdaka sacīja: no šī amatierteātra nāk vārdi: «Darbošanās teātrī ir salīdzināma ar atkarību, kuru var ārstēt tikai ar pašu teātra spēlēšanu. Un tā teātra dalībnieki ārstē sevi un skatītājus jau daudzus gadus… Un varavīksne viņos ir.»
Mīmi, kas svētku pasākuma laikā bez runāšanas koordinēja visu notiekošo uz skatuves, bija aktīvās tiņģernieces, kas, pēc tam smaidot, teica, ka šādā lomā būt esot liels pluss, jo nedraudot teksta sajaukšana. Bet sabilnieki, kas ieradās uz svētku gājienu un balli noslēgumā, jo vienlaicīgi bijuši divi notikumi — amatierteātru svētki un pensionāru Ziedu balle, kur atzīmēta 15 gadu jubileja, — nepavisam nejutās kā tikko ielekuši pasākuma upē, jo jautrajos smieklos un priekā bija dzirdams komentārs: «Kas pie beigām, tas pie visa!»
Savukārt Spāres teātra pārstāvji šogad bija ieradušies kopā ar draugiem — Pāvilostas amatierteātri, kas ar strīpainajiem tērpiem lieliski papildināja krāsaino gājienu, ko ik pa laikam pavadīja arī kāda lustīga dziesma, pašu dalībnieku jautrība un joki, kam nevarēja nesmieties līdzi. Spāres amatierteātris valdemārpilniekiem arī Alūksnē esot aizdevis savu aktieri.
Šo teātri kopš dibināšanas vada režisore, Spāres tautas nama vadītāja, Tabita Kalniņa. Un Spāres aktieri reiz ir sadraudzējušies ar Pāvilostas amatierteātri, ko vada režisore Marita Horna. «Pāvilostā teātris ir spēlēts visos laikos, bet šogad viņi izrādi nav atveduši, bet paskatīšoties, kā spēlē citur… Ar skatīšanos vien nebūs līdzēts, un nākamgad viņi tiek gaidīti ar izrādi,» teic Valdemārpils amatierteātra «Atspulgs» režisore Sigita Līdaka. Ieradušies bija arī mērsradznieki un Talsu amatiertēatris, kas uz svētku gājienu gan nepalika.
Spāres amatierteātra vadītāja Tabita Kalniņa teica, ka diena šķiet izdevusies, bet, kā vairums, arī piebilda, ka atsaucība no dalībnieku puses varējusi būt lielāka. Viņa smaidot sacīja: «Amatierteātrim īstais spēlēšanas un flotēšanās laiks ir jūnijs vai maija beigas, kad visiem ir vēl iekšā, un ir vēl tas uzrāviens, jo pēc vasaras miega nevar vēl pamosties. Maija beigās un jūnija sākumā sezona vēl nav beigusies, un neviens vēl nav palaists ganīties zaļā pļavā kā kazlēns. Augusta beigas un septembris ir pirmssezonas miera laiks.» Spāres amatierteātris darbojas no 1996. gada, un T. Kalniņa kopš dibināšanas ir tā režisore. Šogad esot arī jaunā maiņa, kāda kolektīvā vēl nekad nav bijusi, proti, Tabitas mazmeitiņa Arianna sākusi dalību amatierteātrī. Strazdes amatierteātra dalībniece izsacīja līdzīgu viedokli, ka īsti pareizi varbūt nav izvēlēts laiks, kad rīkot šo pasākumu, jo nav vēl atklāta sezona. Pēc vasaras īsti neviens jau nav gatavs. Valdemārpils amatierteātra «Atspulgs» režisore bija citās domās, jo visi par pasākumu ir zinājuši jau stipri iepriekš un tam nevajadzēja būt par iemeslu, ka ieradušies mazāk, nekā gaidīts. Tas vairāk esot pašiniciatīvas un apņēmības jautājums, jo attaisnojumus mēs cilvēcīgi atrodam vienmēr. Paši valdemārpilnieki šogad svētkos piedalījušies lielā sastāvā. Svētkos piedalījies arī, kā piesacīja Sigita, atraktīvais, neatlaidīgais, talantīgais, radošais Rojas amatierteātra kolektīvs, kā arī Talsu amatierteātris. Teātris, kas pagājušajā gadā ciemojies Sasmakā un jestri dziedājis un spēlējis, ir vienmēr jautrais un radošais amatierteātris no Sabiles ar režisori Ziedīti Začesti.
Dalībnieku vidū bija arī Īves amatierteātris ar režisori Lieni Fridrihsoni, un šis kolektīvs iepriekšējo sezonu ir spēlējis brangi — gan paši pie sevis, gan arī pie valdemārpilniekiem. Un esot vareni izpalīdzīgs kolektīvs.
«Teātris ir kā krāsaina varavīksne. Man gribas teātri salīdzināt ar varavīksni, jo teātris ir raibs ar savām izrādēm, dramaturģiju, aktieriem, scenogrāfiju un vēl, un vēl… Un varavīksnei arī ir scenogrāfija. Varam pavērot dabā — kā tā iekrāso mūsu skaisto Latviju,» sacīja režisore Sigita Līdaka, turpinot, ka varavīksnei ir apbrīnojamas kontūras krāsas un spilgtums, kā esot arī ar teātri, proti, spēlētprieks un kopā būšanas prieks — un ne tikai savam priekam, bet arī skatītāju priekam. Un latvieši lielākoties ir dziedātāju un dejotāju tauta, kas spēlē arī teātri, un noteikti spēlēs to, kamēr vien būs skatuve katrā pagastā, uz kuras uzstāties.
Režisore, improvizācijas pamatlicēja Latvijā un pedagoģe Astra Kacena izsacīja prieku būt amatierteātru svētkos Valdemārpilī, kas ir maza, latviski mīļa vieta, kur organizēt improvizācijas meistarklasi. Divu stundu laikā vairāki desmiti drosmīgo bija ar mieru laisties nepazīstamā piedzīvojumā, un galu galā meistarklases noslēgumā bija astoņi visdrosmīgākie, kas bija izturējuši visus negaidītos pārbaudījumus un gatavi arī nodot mazu teatrālu sveicienu visiem pirms balles iesākuma. Mūsu puses aktieri protot labi improvizēt — gan dziedot, gan dejojot, gan sacerot tekstus, ko visi atnācēji varēja arī redzēt.