«Labākais lēmums manā dzīvē!»

Personības

Iepazīstoties ar franču buldogu Trevoru un viņa saimnieci — talsenieci Nikolu Mūrnieci, prātā nāk teiciens «kāds saimnieks, tāds suns». Ar labām komunikācijas spējām un prasmi pasmieties pašam par sevi izceļas ne vien Trevora saimniece, bet arī viņš pats. Ja līdz šim vēl kāds šaubījās par to, vai cilvēka četrkājainajiem draugiem piemīt humora izjūta, tad šis astainis to nepārprotami pierāda.
Ceļu uz jaunām mājām franču buldogs atrada 13. janvārī, un nu kopā ar Nikolu savu ikdienu aizvada jau astoņus mēnešus. «Zināju: kādreiz gribēšu suni, jo man visu mūžu ir bijuši dzīvnieki. Pirms tam rūpējos par taksi, zivtiņām, kāmīšiem, papagaiļiem — man ir bijis jebkas, ko var nopirkt zooveikalā. Izlēmu aizbraukt uz suņu izstādi, lai gan zināju — ja aizbraukšu, bez suņa, visticamāk, prom nedošos. Aizbraucu uz Carnikavu, un tur bija pieci mazi kucēni, no kuriem viens bija Trevors. Viņš visu laiku ar kādu dauzījās, bet brīdī, kad piegāju klāt, viņš atnāca un apsēdās pie vārtiņiem. Teicu sev: «Nē, Nikola, pagaidi, tu tūlīt sāksi studēt, tu sestdienās esi prom, tev ir pilna laika darbs, tu taču nevari ņemt kucēnu!» Šķērslis bija arī tas, ka dzīvokļa saimnieks neļāva turēt dzīvniekus. Aizbraucot atpakaļ uz Rīgu, sazinājos ar īpašnieku un viņš deva savu atļauju. Trevora pieņemšana ir labākais lēmums manā dzīvē! Tas bija spontāns lēmums, bet nevienu brīdi neesmu to nožēlojusi. Trevors saprot, kā es konkrētajā brīdī jūtos un ir lielisks atbalsts. Kad jūtos slikti, viņš atnāk pie manis, apguļas, uzliek galvu uz kājas un ir gatavs uzklausīt.
Nākotnē, kad man būs plašāks dzīvoklis vai māja, es noteikti gribētu lielu suni, kaut gan kinologi apgalvo — ja dzīvnieks tiek kārtīgi nodarbināts, dzīvoklī var turēt arī liela izmēra suni,» skaidro Nikola.
Pirms pāris mēnešiem meitene rūpējās
par vēl vienu franču buldogu — kucīti vārdā Bordo. Diemžēl pieaugot viņa uzsāka cīņu par teritoriju un sadzīvot ar otru sugas pārstāvi kļuva par grūtu. Neskatoties uz to, ka Bordo ir divus mēnešus jaunāka par Trevoru, viņa izteikti dominēja un centās uzskatāmi demonstrēt savu pārākumu. Šobrīd kucīte ir devusies pie jaunas saimnieces, tiekas ar citiem suņiem un ir iemācījusies komunicēt.
«Trevoram nupat palika desmit mēneši. Kad viņš bija pavisam mazs, pastaigas ilga no divām līdz piecām minūtēm. Pati pirmā pastaiga ilga divas minūtes, pēc tam viņš trīs stundas gulēja klēpī un neko nedarīja (smejas). Interesanti ir arī tas, ka viņam ļoti patīk sievietes, — kad sākām staigāt, viņš apzināti izvairījās no vīriešiem un uzturējās tikai sieviešu kompānijā. Februārī Trevors automātiski sāka prasīties opā — nogurstot no pastaigas, viņš speciāli pinas pa kājām, nāk klāt un smilkst. Trevoram ir arī ļoti izteikta mīmika. Mājās saucu viņu par bēbīti, jo viņš uzvedas kā mazs bērns. Vienreiz gājām pa ielu, mums pretī stūma ratiņus un Trevors nesaprata, kas tas ir. Teicu: «Trevor, tur ir bēbītis.» Viņš atskatījās ar izteiksmi: «Kāds cits ir bēbītis?» Tas izskatījās tik smieklīgi, ka pat bērniņa vecāki sāka smieties,» atmiņās dalās Nikola.
Ņemot vērā, ka franču buldogiem
patīk atrasties uzmanības centrā, viņi nelabprāt paliek vieni. Brīdī, kad saimnieks pārrodas mājās, astaiņi izrāda pieķeršanos un to pašu cer saņemt pretī. «Pārnākot mājās, ņemu Trevoru rokās, mīļoju, bužinu un kārtīgi sasveicinos. Tikpat laimīgs viņš ir pēc tam, kad atgriežos no trīs minūšu ilgas prombūtnes, lai iznestu miskasti (smejas). Pa dienu viņš sēž tikai klēpī, bet naktīs ieritinās blakus zem segas. Ja kāds viņu sarāj vai nedod kārumus, viņš kā bērns nāk klāt, skatās uz to, kurš ir darījis pāri, un sūdzas. Trevors ir ļoti miermīlīgs un nekad nav uzbrucis cilvēkiem, bet riet gan viņš prot. Kad neesmu mājās, viņš dzīvoklī nerej, bet, ja naktī kaimiņš slēdz durvis vai staigā pa kāpņutelpu, bez riešanas neiztikt. Trevors ir ļoti labi socializējies ar citiem suņiem, un viņam liekas, ka visi ir draugi. Pirmo pieredzi guvām suņu skolā, kur bija jau socializēti suņi. Trevors ar viņiem sadraudzējās, un pēc tām kopā braucām uz suņu parkiem. Viņam ļoti patīk citi dzīvnieki — suņu parki ir viņa mīļākā vieta.
Paņēmu Trevoru astoņu nedēļu vecumā un uzreiz sāku mācīt komandas. Franču buldogi ir ļoti spītīgi, bet viņš man ir gudrs, — prot sēdēt, dot abas ķepas, apgulties un saprot, ko nozīmē vārdu savienojums «iesim ārā», «iesim mājās» vai «iesim ēst». Šobrīd strādājam pie komandas «gaidi». Viņš ļoti labi atsaucas uz komandām un, kad pasaku «ejam mājās», pa taisno skrien uz mājām. Vienu reizi, staigājot pa mežu, ieminējos draugam, ka jāiet mājās, un Trevors aiznesās tā, ka man nebija ne jausmas, kur viņš palika. Par laimi, viss beidzās veiksmīgi!» atvieglojumu pauž saimniece.
«Trevors ir ļoti amizants, un viņu interesē viss apkārt notiekošais — katru dienu esmu pārsmējusies. Septiņu mēnešu vecumā Trevors saprata, ka čurājot var pacelt kāju, bet sākumā gāja interesanti. Ejot ārā, viņš cēla kāju tik augstu, ka nespēja noturēt līdzsvaru un visu laiku krita uz muguras. Kad līst, viņš nečurā vispār — pēc tam skrien atpakaļ mājās un staigā sarāvies. Dzīvoju ceturtajā stāvā, un vienreiz mēs tā staigājām četras reizes. Iegājām iekšā, pagaidījām piecas minūtes, viņš stāvēja pie durvīm, smilkstēja, un tad atkal gājām ārā (smejas).
Neskaitot lietu, Trevoram ļoti patīk ūdens —
īpaši tas, kas atrodas bļodās, tējas un kafijas krūzēs. Viņš apgāzīs jebko, kas atrodas pietiekami zemu. Iepriekšējā dzīvesvietā bija duša ar aizkariņiem — viņš ieskrēja dušā, saslapinājās un bizoja pa visu māju. Tad mums māja pēc dušas vienmēr bija slapja. Laukos viņš kāpj iekšā visur, kur var iekāpt, — dīķī, jūrā, ezeros. Kad braucām uz Mežaparku staigāties un socializēties ar citiem suņiem, Trevors aizgāja līdz ūdenim un pa taisno aizskrēja pakaļ pīlēm. Viņš nezināja ne to, kas ir ūdens, ne cik dziļš tur ir. Pēc tam mēs viņu slapju vilkām ārā un vedām mājās.
Karstajā laikā viņš citreiz iet, pēkšņi nokrīt un guļ, kājas plati, rokas plati — nesiet mani tālāk, es neiešu! Arī no rītiem viņš ir nenormāli slinks. Domāju, ka es esmu slinka un nevaru no rītiem piecelties, bet Trevors ir citā līmenī. Tagad studēju, līdz ar to mēs vairāk uzturamies Rīgā. Viņš ir ļoti priecīgs, jo man lekcijas sākas tikai ap 9.00 un tad viņš var no rīta ilgāk pagulēt. Studēju pedagoģiju, bet brīvajā laikā braucu ciemos pie tēta, omītes un mammas. Mammai ir privātmāja ar dārzu, kur Trevors var izskrieties un izdauzīties. Tur ir mazs dīķītis, kur obligāti jāiemērc kāja. Viņš zina, ka pie dīķa nedrīkst iet, bet viņam obligāti jāiemērc viena kāja,» smejoties atklāj Nikola.