«Viens bez otra nevaram iztikt»

Personības

Vislielākā dzīves māksla šķiet attiecību veidošana. Spēja nodzīvot kopā ilgus un saticīgus gadus ir liela apbrīna vērta, jo tur nu nav vienotas receptes — katrs cilvēks ir kā pilnīgi atšķirīga pasaule, un nevar iemācīties kā dzejoli no galvas, ko un kad darīt, lai sanāktu labi. Ar savu Zelta kāzu skaisto stāstu padalījās Biruta un Leons Puhovi, kuri dzīvo Stendē un lepojas ar savām piecām meitām, vienpadsmit mazbērniem un pieciem mazmazbērniem.
Biruta un Leons nāk no Dundagas, kur abi dzīvojuši kaimiņos. Leons ir piecus gadus vecāks, un iesākumā Biruta viņam bijusi tikai mazāks meitēns, bet, atnākot no armijas, viņš pamanījis, ka kaimiņiene nu ir izaugusi, un iemīlējies. Stendē pāris dzīvo divdesmit gadus. «Mēs esam dzīvojuši visās vietās,» smejas Biruta. «Bauskā dzīvojām, Rīgā… Vienalga, kur es biju, vienmēr gribēju atpakaļ uz Talsiem. Māsa man dzīvo tepat Stendē un ieteica nākt dzīvot arī mums. Un tā nu mēs te atnācām.»
Biruta smaidot pastāsta, ka viņas mamma, kad Leons bijis mazs, arī kādu reizi viņu auklējusi. «Mēs sākām draudzēties 1969. gada 9. maijā — aizgājām Dundagā uz balli, un tā nu tā balle mums turpinās jau 50 gadu garumā. Man nešķiet, ka ir pagājis tik ilgs laiks. Liekas, ka viss noticis nupat kā. Bērni jau izauguši, ir mazbērni un jau mazmazbērni… Kad gaidījām piekto meitu, teica, ka, iespējams, būs dēls, jo mazulim bija liels augums, bet nekā — piedzima liela auguma meita,» smejas Biruta un Leons. Leons arī parāda savu meitu kopbildi, kur var redzēt priecīgo vecāku skaisto lolojumu, kas nemanot jau izaudzis un aizgājis savā dzīvē. Piecas smaidīgas meitas kā skaistas rozes vecāku mīlestības dārzā.
Kāzu svinības pirms piecdesmit gadiem
bijušas lielas. Leons saka: «Nu, kā vecos laikos.» Kāzas svinētas netālu no Kubeles skolas un ilgušas trīs dienas. Uz svinībām ieradušies ap 200 cilvēku. Biruta atceras — kāzu kleita nav bijusi gara, kaut tā gribējies, bet tajā laikā populāras bijušas īsākas kleitas, tādēļ bijis vien jāpakļaujas modei.
Meitas audzināt tajos laikos bijis citādāk nekā tagad. «Man starpība starp pirmo un otro meitu ir seši gadi, tāpēc nebija tik sarežģīti. Varēju aizskriet līdz veikalam, un bija, kas mazo pieskata,» pastāsta Biruta, turpinot dalīties pieredzē, ka kopdzīves sākumā dzīvojuši pilsētā, bet viņa slikti spējusi panest pilsētas gaisu un ļoti slimojusi, jo bija pieradusi pie laukiem. Biruta strādājusi porcelāna fabrikā, pēc tam bērnu rotaļlietu fabrikā. «Mūsu vecāki teica, ko mēs laukos darīsim, lai ejam uz pilsētu. Un tā nu arī izdarījām,» min smaidīgā kundze, kura pēc profesijas ir mehanizatore un beigusi skolu Valmierā, Ozolos, kļūstot par traktoristi, kombainieri un šoferi.
«Jau tad, kad dzīvojām laukos, man patika tehnika. No mūsu kolhoza uz to skolu mācīties aizgāja pieci cilvēki, bet es vienīgā pabeidzu. Kad mums bija zemnieku saimniecība, ar traktoru varēju braukt gan es, gan Leons. Kad bija jāslauc govis, to arī Leons varēja izdarīt, kad man bija veikta operācija. Tā mums nekad nav bijusi problēma. Kad Leonam mamma bija slima, viņš tai palīdzēja — kopa lopus un darīja visus darbus,» dalās Biruta, kuras acis iedegas, kad sāk stāstīt, ka vīrs ļoti labi protot gatavot ēst. Arī Leons atplaukst, dzirdot sievas sacīto. Citreiz viņa pieceļoties redz, ka vīra nav blakus, jo šis jau meistaro brokastis. «Mēs visu mūžu esam tā dzīvojuši — viens otram palīdzam un saudzējam. Esam kā viens vesels. Ar smagajiem darbiem sabeidzu muguru, tad Leons ļoti palīdzēja,» turpina Birutas kundze. Viņa piebilst, ka pret asākiem cilvēkiem nekad pretī nav bijusi tāda pati, jo ir miera cilvēks. «Arī mūsu starpā vienmēr bijusi saprašanās un tā lielā mīlestība. Mēs viens bez otra nevaram iztikt. Kā iemīlējāmies, tā mīlam joprojām. Visu, kas mums ir, esam sagādājuši kopā… Mums bija liels prieks astoņas dienas ciemoties pie meitas Anglijā un arī Turcijā, bet dzīvot tur noteikti negribētu. Jau pārbraucot Latvijas robežu, bija sajūta, ka esmu mājās. Tas ir īpašs prieks,» atzīst Biruta.
Jautāta par meitu kuplā pulciņa audzināšanas recepti, bagātā mamma smaidot stāsta, ka viņiem izauguši čakli un labi bērni. Kad bērni esot pavisam mazi, esot vieglāk, bet tad, kad tie mazliet paaugas, paliekot grūtāk. Tajā brīdī, kad tie atkal aug lielāki un paliek pavisam saprātīgi, tad grūti neesot nemaz. «Mums bērni vienmēr bijuši strādīgi. Es nevaru teikt, ka man bija ļoti grūti. Mums tagad nav tādas dienas, kad kāda meita nepiezvanītu un nepajautātu, kā iet un ko darāmies. Mums ir ļoti labas attiecības. Mēs vienmēr sazināmies un izrunājamies,» priekā dalās piecu meitu mamma.
Liels prieks pārim ir arī meitas Ingas dāvinātā Jorkšīras terjera suņu meitene Vika, kurai piedzimusi meita Sūzija, kas daudz jautrības atnesot, kad ķer saules zaķīšus, ko tā varot darīt stundām ilgi, bet Vika savukārt mīl, kad kāds pamet mantiņas, ko var atnest atpakaļ, un šajā nodarbē suņuks nemaz nepiegurstot.
Pašlaik svarīga lieta ģimenē ir mājas remontēšana, un Leons pats protot šīs lietas, jo strādājis arī par celtnieku. Ģimene vienmēr lielajos svētkos ir kopā ar bērniem. Ziemassvētkus sākumā katrs nosvinot savā namā, un tad tiek sanākts kopā un svētki turpinās. «Mums bērni ir ļoti jautri, un mums vienmēr ir, par ko pasmieties, un nekad nav skumīgi. Nekad mūsu starpā nav kašķu. Leons pats ir jautrs, viņš ir arī muzikants — spēlē akordeonu. Mēs tikko kā apprecējāmies un gaidījām savu dzīvokli, bet līdz tam dzīvojām kopmītnēs. Viņš katru vakaru man spēlēja mūziku,» smaidot atmiņās dalās Biruta un pastāsta, ka ģimenē problēmas tiek risinātas izrunājoties. «Parunājam, ko un kā darīsim. Mums tā ir iegājies, ka visu darām kopā. Citiem ir tā, ka kaut ko slēpj no otras puses, bet mums tā nekad nav bijis,» turpina Biruta.
Visskaistākais laiks
bijis tad, kad dzimuši bērni, saka Biruta, un vīrs Leons piekrīt. «Pirmā mašīna, kas mums bija, ir zapiņš, un braucām ciemos pie Leona mammas. Tad visi bērni vēl nebija piedzimuši. Braucām, un bērni mašīnā dziedāja dziesmas — gan latviešu, gan krievu. Un tos laikus labi atceramies, tas bija kas īpašs,» dalās Puhovu pāris.
23. augustā pāris atzīmēja Zelta kāzas. Bijusi sveikšana Talsu dzimtsarakstu nodaļā, kam sekojusi maza ekskursija uz Kandavu, bet Strazdes «Serpentīnā» pavakariņots. «Vakarā mājās mūs sagaidīja ciemiņi. Interesanti bija tas, ka uz dzimtsarakstu nodaļu braucām ar volgu — tāpat kā uz savām kāzām,» min Leons. Kāzās bijusi dzeltena volga, bet uz Zelta kāzu svinībām braukts ar zilu.
Leons stāsta, ka tā saticība, ko paši uztur savā ģimenē, abiem nāk no viņu ģimenes. Arī viņa vecāki visu mūžu nodzīvojuši kopā, bet Biruta stāsta, ka viņas mamma ir bijis īsts paraugs.
Zelta pāra nākotnes plānos ietilpst palīdzēšana mazbērniem. Leons teic, ka mazdēliņš Martins, kas viņu sauc par papi, esot bezgala mīļš, jo pašam dēla nav, tad nu divgadīgais mazdēls, jūtot īpašo vectēva mīlestību, arī viņam ļoti pieķēries. Sieva piebilst, ka mazajiem bērniem Leons esot īpaši mīļš un tie ļoti viņam pieķeroties. Šķiet, ka Leonam nepieķerties nav iespējams. Un patiešām liels prieks, ka ir iespēja redzēt pārus, kuru mīlestības stāstam ir zelta nomināls.