Pasniedzot rokas pretim skolēniem

Personības

Sākoties jaunajam mācību cēlienam, kad skolā atgriezušies skolēni un pedagogi, šoreiz uz sarunu aicinu cilvēku, kurš pedagoģijā nostrādājis 49 gadus un joprojām savas zināšanas nodod tiem, kuri vēlas tās saņemt. Pirms diviem gadiem Vandzenes pagastu par savu mājvietu izvēlējies pedagogs Pēteris Skorohodovs, kura līdzšinējā dzīves pieredze nav pāris stundu laikā izzināma. Aicināju uz sarunu, kad vēl mazliet brīvāks laiks, jo nākamnedēļ sāksies arī viņa aktīva darbība vairākās mūsu pusē esošajās izglītības iestādēs, lai bērnus aizrautu ar dambretes un galda tenisa spēli.
Šogad Pēteris nosvinējis 77 gadu jubileju. Viņš saskaitījis, ka bagātīgā dzīves gājuma laikā caur viņa rokām izgājuši vairāki tūkstoši skolēnu, un visiem vēlējis dzīvē kļūt par labiem cilvēkiem.
Pēteris piedzima 1942. gada maijā
Jumurdā. Vēlāk ar tēvu pārcēlies uz dzīvi Rīgā un mācījies Rīgas 11. pamatskolā. Lai gan tēvs skolā gājis tikai divas ziemas, dēlu daudz mācījis. Piecu gadu vecumā mazais puika raiti lasījis, pazinis pulksteni un mazliet rakstījis. Tas ļāvis skolas gaitas uzsākt jau sešos gados. Pirmo klasi viņš pabeidzis krievu plūsmā, bet otrajā gadā mācījies jau latviešu klasē, jo tēvs uzskatīja: ja starp latviešiem dzīvo, viņu vidē jāiekļaujas. «Man tas viens gads, kad sāku ātrāk iet skolā, visu mūžu bijis bonuss. Arodskolu pabeidzu ātrāk. Pēc skolas līdz iesaukšanai armijā pusotru gadu paspēju vēl pastrādāt,» viņš saka.
Skolas laikā mazais Pēteris bija zinātkārs bērns. Ātri visu uztvēris, padevušies dažādi sporta veidi. «Kad tik bija labs laiks, tā skolā starpbrīžus pavadījām ārā. Spēlējām tautas bumbu, ziemā slēpojām, nodarbojos ar vieglatlētiku. Septītajā klasē parādījās arī basketbols, ko ātri apguvu,» skolas laiku atceras Pēteris, piebilstot, ka viss nezināmais un piedāvātais jaunieti saistīja un tam, ko darījis, nodevies ar lielu centību. Iespējams, tāpēc ne tikai mazotnē, bet arī turpmāk dzīvē vēlme un neatlaidība ļāvusi sa-sniegt tik daudz.
1955. gadā pabeidzis pamatskolu un pēc tās četrus gadus mācījies Poligrāfijas mākslas arodskolā nr. 2, ko absolvējis 1959. gadā. Tādas skolas Padomju Savienībā esot bijušas divas — Rīgā un Ļeņingradā. Tehnikuma laikā pirmā kursa otrajā pusgadā jau veidojis dažādus pasūtījumus, praksē gājis pie labākajiem ielūgumu, programmu un afišu salikuma veidotājiem. Bez mācībām aktīva bijusi arī sabiedriskā dzīve. Dejots deju kolektīvos, un radusies iespēja tikt uz starptautisku nometni Ungārijā pie Balatona ezera; tas bijis liels piedzīvojums tā laika jaunietim.
Beidzot arodskolu, jaunietis uzsācis darbu tipogrāfijā Rīgā, kur veidojis produktu katalogus, kas sūtīti uz ārzemēm. Bija jāzina specifiski dažādu vārdu saīsinājumi angļu, vācu, franču un krievu valodā, vēlāk arī spāņu valodā. «Toreiz arodskolā mūs mācīja, kā strādāt ar svešvalodām un to īpatnībām — kā tekstu un vārdus pārcelt, pārnest, saīsināt,» viņš stāsta. Pēteris roku pielicis dažādu grāmatu veidošanā. Zināmākā no tām — «300 burtu veidi», kas grāmatu izstādē Briselē tolaik saņēmusi trešo vietu. «Šai grāmatai veidoju salikumu. Par darbu saņēmu 600 rubļus lielu prēmiju. Tā bija liela nauda — varēju lepnāko Rīgas dāmu aizvest uz lepnāko restorānu, un tad vēl nauda palika pāri» viņš ar sev raksturīgo humoru smaidot teic.
Pēc nepilniem diviem nostrādātiem gadiem
jaunieti iesauc Padomju armijā. Divus gadus nācies pavadīt Kubā. Uz turieni komandēts kā lauksaimniecības speciālists, lai gan reāli pildījis armijas tipogrāfijas priekšnieka pienākumus. Kubā izdotas grāmatas, avīzes un citi materiāli. Papildus strādājis par korektoru, jo arī šis darbs viņam bija zināms. Svešajā zemē ātri apguvis spāņu valodu, kas vietējiem ļoti paticis. Drīz vien kubieši uzskatījuši viņu par savējo. «Cilvēki bija draudzīgi. Mums bija izdalītas civilās drēbes. Dažas no tām pārdevām, tā tikām pie kāda peso un varējām nobaudīt vietējos labumus, piemēram, kubiešu rumu, ko pasniedz kopā ar kolu,» viņš atminas. Lai gan par svešajā zemē pavadīto laiku saglabājušās labas atmiņas, jo reāla karadarbība nav piedzīvota, Pēteris teic, ka uzmanīgiem gan vajadzēja būt. Amerikāņiem bija dots uzdevums nozagt kādu krievu. Ja kur gājuši, devušies vairāki kopā. Vienu reizi gan bijis neomulīgi, kad uz kafejnīcu devies viens, tomēr beigās ticis sveikā cauri. Nepatīkams bijis brīdis, kad ar kuģi no Kubas devušies mājup un amerikāņi no gaisa to apšaudījuši. Kuģa skurstenī palikuši septiņi caurumi…
Pēc atgriešanās no armijas 1967. gadā Pēteris aizbraucis uz Mazsalacas pusi. Sācis strādāt par krāvēju un sporta metodistu kolhozā. Tā sporta jomā sācies darbs ar pieaugušajiem. Vēlāk arodskolā izgājis traktorista kursus. «Toreiz, iestājoties skolā, bija jāraksta autobiogrāfija. VEF meistarkomanda rokasbumbā, VEF meistarkomanda basketbolā. VEF toreiz bija kvalitātes zīme. Man piedāvāja mācīties un reizē strādāt par sporta skolotāju. Tā no 1971. gada 2. janvāra mācījos un sāku strādāt ar skolēniem Virķēnos. Saņēmu traktorista tiesības, bet darbs ar skolēniem turpinājās,» viņš stāsta.
Tolaik veidojusies arī jaunā Skorohodovu ģimene. Par to viņš ar lepnumu tagad saka: «Man ir trīs dēli un meita, 14 mazbērni un 16 mazmazbērni. Esmu bagāts. Visi bērni izauguši par kārtīgiem cilvēkiem, ieguvuši labu izglītību, sporto. Visiem tēviem liktenis vienāds — gribi vai negribi — iztaisīs tevi par vecotēvu,» pajoko Pēteris.
Dzīve viņam ļāvusi iepazīt dažādas profesijas: bijis burtlicis, krāvējs, slaucējs, mehanizators, graudu kaltes direktors, sporta metodists, traktorists, sporta skolotājs, civilās aizsardzības lektors, fizkultūras, militārās apmācības, krievu valodas un ģeogrāfijas skolotājs. Tas viss dzīves pieredzi bagātinājis, jo no grūtībām cilvēki mācoties. «Domāju, ka vienam cilvēkam pietiek,» viņš uzskata.
Stāstīdams par aizvadītajiem gadiem skolotāja profesijā, viņš min, ka ir plaša profila pedagogs. Pirmā augstākā izglītība iegūta Fizkultūras institūtā, otra — nepabeigti filologi.
Kad beidzis savas aktīvās sporta gaitas, varējis lepoties ar sportiskiem sasniegumiem — pirmajām sporta klasēm dambretē, galda tenisā, volejbolā, basketbolā un rokas bumbā. Labi rezultāti bijuši arī svarcelšanā un novusā. «Man vienmēr paveicies ar labiem meistariem un skolotājiem. Piemēram, volejbolu mācīja olimpiskais čempions Bugajenkovs, futbolu — Rozenbergs. Tolaik sporta pasaulē tie bija augstas klases sportisti,» teic Skorohodova kungs. Arī par sporta veidiem viņam ir kas sakāms: ja basketbolā vai volejbolā komanda tevi var izvilkt, tad individuālajos sporta veidos, nekāds blats neizvilks. Volejbolā un basketbolā komandā izceļas katra personība. Lai to izdarītu, ir jāmāk cienīt arī citus. Lai gan aktīvākā sportošana ir aiz muguras, nevar nepieminēt, ka vēl 2000. gadā ar Latvijas veterānu volejbola izlasi Pēteris Eiropā ieguvis otro vietu, bet 2003. gadā — trešo vietu.
Skolas skaļākais gaitenis palicis klusāks
Uz Vandzeni pirms diviem gadiem Skorohodovi pārcēlušies neplānoti. Vieta, kur pašlaik viņi dzīvo, ir znota vecāku mājas, kas dažādu notikumu sakritības dēļ bija jāpieskata. Tā no Rūjienas puses uz Vandzeni Pētera sieva atbraukusi 2017. gadā oktobrī, pats — pagājušā gada 10. februārī. Vēlme zināšanas sniegt skolēniem nebija zudusi. Tolaik Vandzenes pamatskolas direktore Jana Jaņpētere piekritusi, ka pāris dienu nedēļā Pēteris var būt skolā un kopā ar jauniešiem uzspēlēt dambreti. Pusgadu to darījis brīvprātīgi, bet pagājušā gada septembrī atrasti līdzekļi, lai viņa darbu atbalstītu. «Rudenī man jau bija divas mācību stundas nedēļā,» viņš saka, piebilstot, ka ar bērniem strādāt viņam nekad neesot bijušas problēmas. Ar skolēniem ātri atrasta kopīga valoda, un katrā nākamajā nodarbībā bērnu skaits tikai pieaudzis. Viņš vēlējies savas zināšanas dot arī jauniešiem citās mācību iestādēs. Tā Laidzes skolā vadījis pulciņu. «Sāku darboties, un šķiet, ka pietiekami labi izdevās,» domā Skorohodova kungs. Vēlāk, Talsu 2. vidusskolas direktora uzrunāts, jau divas dienas ar jauniešiem darbojies arī šajā mācību iestādē un pirmsskolas izglītības iestādē «Sprīdītis». Tur organizētas dambretes sacensības bērniem. «Sprīdītī» sabrauca bērni arī no citiem bērnudārziem, Talsu 2. vidusskolā starpskolu turnīrā piedalījās 92 audzēkņi. «Prieks, ka šo izglītības iestāžu vadītāji ir pietiekami tālredzīgi, lai bērniem un jauniešiem šādu iespēju dotu. Šādu spēļu esamība starpbrīžos nāk tikai par labu un attīsta domāšanu. Pagājušajā mācību gadā Talsu 2. vidusskolā bija izlikti galdi, un vienā starpbrīdī ap 15 skolēniem varēja izspēlēt dambreti. Vēl ir līdzjutēji un ziņkārīgie. Starpbrīdī ap 30 bērnu grozās man apkārt un visi bez mobilajiem telefoniem. Cik esmu runājis, arī skolotāji ir ļoti apmierināti, jo skolas skaļākais gaitenis ir palicis klusāks,» saka mans sarunu biedrs. Šogad paredzēts ne tikai spēlēt dambreti, bet arī galda tenisu, kas ir arī paša pedagoga mīļākās galda spēles, kam piepulcēt varot biljardu.
Bērniem ļoti ātri lietas pielīp, bet viņiem jābūt drošības sajūtai, lai kaut ko darītu. Jautāts, kas ir panākuma pamatā, ka skolēniem ir intetese apgūt dambretes spēli, P. Skorohodovs teic: «Vajag bērnus un jauniešus cienīt! Nedrīksti parādīt, ka esi pārāks pār viņiem. Ja bērns vai jaunietis šobrīd nav līdzvērtīgs, ar laiku to var novērst. Man nav nekādu tiesību bērna vai skolēna ceļa sākumā teikt, ka viņš nekur netiks. Tieši otrādi — man jāpasniedz savas rokas līdz viņu rokām, un roku rokā jāiet viņu ceļš, jo es jau savu esmu nogājis. Tagad ir viņa ceļš ejams. Mans kā skolotāja uzdevums ir savas zināšanas nodot skolēniem. Skolotāja uzdevums ir panākt, ka skolēns vēlas kaut ko darīt. Tad, kad akmens sāk velties pa kalnu lejā, tas turpina savu ceļu. Tam, kas atrodas kalna galā, kas šajā gadījumā ir skolotājs, akmenim ir jāiedod inerce kustēties. Tādēļ ir skolotāji skolā, kuriem jāredz, pa kuru kalnu skolēnus sūtīt. Es nekad neesmu bijis treneris, bet skolotājs, kura uzdevums ir panākt nevis augstus sasniegumus, bet, lai liels vai mazs zinātu, ko viņš dara un kā tas ir jādara. Mans uzdevums ir paskaidrot, kāpēc nav sanācis tas, ko viņš darījis.»
Skolotāji bieži ir aizņemti ar savu mācību vielu un ne visiem ir laika starpbrīžos ar jauniešiem darboties. Pēteris no pieredzes stāsta, ka ir ne tikai dambretes skolotājs, jo ir jaunieši, kuri vēlas vienkārši parunāties, jo tas viņiem ir vajadzīgs un svarīgi.
Sākoties jaunajam mācību gadam, Pēteris atkal neliegs savas zināšanas un būs satopams vairākās mācību iestādēs Vandzenē un Talsos. Ja pērn viņš ap sevi pulcēja skolēnus Vandzenes pamatskolā, Talsu 2. vidusskolā un pirmsskolas izglītības iestādē «Sprīdītis», šogad klāt nākusi arī Talsu pamatskola. «Esmu kā starpbrīžu skolotājs,» ar sev raksturīgo humora dzirksti saka pedagogs. «Tas nozīmē: kad skolā sākas pirmais garais starpbrīdis, atrodos gaitenī vai kādā telpā un esmu tur visas nākamās stundas līdz brīdim, kad beidzas pēdējais garais starpbrīdis. Tas dod iespēju arī tiem, kuriem izkrīt kādas mācību stundas, saturīgi pavadīt laiku. Skolēni neblandās apkārt un netraucē nevienu, nāk pie manis un uzzina kaut ko noderīgu,» vērtē pedagogs.
Pēc pārcelšanās uz dzīvi Vandzenē
Pēteris aktīvi iesaistās pagasta sporta dzīvē un pasākumos, piedalās dambretes turnīros un citās aktivitātēs. Vandzenes pagasta pārvaldē strādājošie kunga veikumu pamanījuši un šogad izvirzījuši Talsu novada pašvaldības rīkotā konkursa «Talsu bruncī ieaustie» nominācijai «Radošākais novadnieks», sakot, ka viņa devums jaunajai paaudzei ir nenovērtējams. Iespējams, skolēnu vidū skolās aizsākusies jauna tradīcija novadā, sacenšoties dambretes spēlē. Jautāts, kā Skorohodovu ģimene iejutusies mūsu pusē, Pēteris smaidot teic: «Man ļoti labi Laidzes ezerā un citviet ķeras zivis. Esmu aizrāvies arī ar krustvārdu mīklu risināšanu. Jūtamies labi, un prieks, ka arī cilvēki, kas līdz šim satikti, nav likuši vilties.»