Meliem garas rokas

Viedokļi

Viena parādība, kas mani aizejošajā vasarā nepatīkami pārsteidza, bija meli. Klaji, ļoti viegli pārbaudāmi meli, kuri lika aizdomāties par to, ka «a apriori» esmu pieņēmusi: cilvēki, kuri ir manā tuvumā, nemelo. Protams, ne jau manam tuvumam tajā ir kāda nozīme, bet gan tam, ka runa bija par attiecībām, kurās melot nebūtu nekādas vajadzības. Nekas nozīmīgi nemainītos, ja tiktu sacīta patiesība.
Kad ierunājos par to darba devēja klātbūtnē, viņš sprieda, ka tie nemaz neesot meli, bet gan izdzīvošanas mehānisms. Mums visiem ir dažādi izdzīvošanas, pašaizsardzības mehānismi, par to šaubu nav, bet ir ļoti žēl, ka melu vietā neizvēlamies tādu mehānismu kā atzīšanās: «Es nevaru.», «Es nedrīkstu.» vai «Es negribu.» Iespējams, mums liekas, ka šāda atzīšanās netiks uztverta nopietni. Iespējams, mēs jau daudzreiz esam piedzīvojuši, ka tā patiešām netiek uztverta nopietni, bet — kā gan citādi lai iemācām sabiedrībai savas robežas? Es varu nevarēt, un manai nevarēšanai mēdz būt iemesli, bieži vien — pārejoši. Es drīkstu nedrīkstēt, piemēram, ja mans veselības vai neveselības stāvoklis uzliek zināmus ierobežojumus. Es gribu… nu, jā… savu reizi negribēt būt visapzinīgākā! Vai tāpēc man jāmelo?
Mācītājs Māris Ludviks vēl pirmdien Talsu Kristīgās skolas jaunā mācību gada ieskaņas dievkalpojumā skolēnus (protams, arī skolotājus un vecākus) mudināja īsos vārdiņus «jā» un «nē» lietot piemērotos brīžos — spēt pateikt «nē», kad tiec aicināts uz nepareizu rīcību, pat ja esi drošs, ka par to neviens neuzzinās; brīdī, kad esi paveicis ko sliktu, spēt atzīt: «Jā, tas biju es. Piedod…» Un šie jau ir tikai divi piemēri no neskaitāmi daudziem.
Lasot žurnālā «Ieva» interviju ar projekta «Kompetenču pieeja mācību saturā (Skola 2030)» mācību satura ieviešanas vadītāju Zani Oliņu, palika laba pēcsajūta, ka arī jaunā pieeja vismaz idejiski domāta godīgāka, melus mazāk pieprasoša. «Vairs nebūs tā, ka 18 bērni vienā laikā darīs vienu un to pašu. (..) Bērniem būs elastīga iespēja savu darbu pabeigt — vienam ātrāk, citam vēlāk. (..) Visi iemācīsies vienu un to pašu, bet katrs uz to ies pa savu ceļu,» viņa min piemēru no pārmaiņām pirmsskolas izglītības jomā, izsakot cerību, ka arvien retāk bērniem vajadzēs atrādīt vienādus vai ļoti līdzīgus darbus. Apzinoties, ka bērni ir ļoti dažādi, esot nepieciešama individualizēta pieeja.
Šie divi vārdi — individualizēta pieeja — man šķiet gandrīz vai maģiski! Par tiem es būtu gatava stāvēt un krist! Galu galā, arī attieksmē pret sevi gribu saņemt tieši individualizētu pieeju visās lietās! Un tieši par to runāju šajā rakstā: ko cits varbūt var, es drīkstu nevarēt. Un skolā, augstskolā tāpat — man būtu gribējies patiešām apgūt vielu, nevis radīt iespaidu, ka esmu apguvusi, bez izpratnes iekaļot galvā formulas, gada skaitļus un visu citu, kas piederas pie kategorijas «pareizā atbilde». Tagad dzirdu skolotāju vecāku sapulcē brīdinām vecākus: ja bērni atnāks no skolas un uzdos savādus jautājumus, nav vajadzības «iespringt», meklējot pareizo atbildi. Pareizās atbildes nav! Ir tikai bērna iespēja atrast SAVU atbildi. Vai «atrast savu atbildi» nav vēl otri maģiskie vārdi? Par to taču katrs dzīvē būsim pārliecinājies — ka atbilžu visapkārt ir bezgala daudz uz jebkuru uzdoto un vēl neuzdoto jautājumu, bet nemelosim, ka mums der citu atbildes. Mums der tikai savējās.
Saka — meliem ir īsas kājas. Varētu teikt arī ko citu — meliem toties ir garas rokas. Tās sniedzas nevis tālu, bet dziļi — pašā melī, lai kņudinātu un knaibītu. Kurš gan nezina to sajūtu, kāda ir, kad esi samelojis? Pat, ja visi ir tev noticējuši, tu taču zini, ka esi samelojis, un tas nedod miera. Pat, ja arī tu pats esi saviem meliem noticējis, ķermenis signalizē, ka nav labi… Var jau būt, ka mēs katrs esam tik godīgs, cik tobrīd spējam, bet var arī būt, ka gadījumos, kad runa ir par godīgumu, atruna «Es nespēju!» ir vēl viens pašaizsardzības mehānisms, kas drīzāk kaitē, nekā palīdz. Paši sev jau vislabāk un visgodīgāk spēsim sniegt to individualizēto pieeju, kas ļaus izdibināt savas robežas, kuras laika gaitā var, drīkst, spēj mainīties.