«Vislabākā mācīšanās notiek pozitīvā gaisotnē»

Izglītība

Jaunais mācību gads ir sācies ne tikai skolēniem, bet arī pedagogiem un vecākiem. Tiekos sarunā ar Inetu Pugoviču, kuras darba stāžs pedagoģijā ir 35 gadi, no kuriem šogad aprit tieši 30 gadi, kas aizvadīti, strādājot Talsu novada vakara un neklātienes vidusskolā. Turklāt, uzsākot jauno mācību gadu, pieņemts jauns izaicinājums — strādāt pamatdarbā Talsu 2. vidusskolā.
— Kādus priekšmetus jūs pasniedzat?
— Papildu tam, ka nepilnus 15 gadus esmu bijusi Talsu novada vakara un neklātienes vidusskolas direktore, esmu mācījusi gan ķīmiju, gan bioloģiju un veselības mācību. Šeit, Talsu 2. vidusskolā, pasniegšu dabaszinības, bioloģiju, veselības mācību, koordinēšu zinātniski pētnieciskos darbus un rūpēšos par audzināmo klasi — 5.b klasi ar 28 audzēkņiem.
— Skolotājiem, šķiet, jāmācās visa mūža garumā.
— Jā, tāpat kā ārstiem vai jebkuras citas profesijas pārstāvjiem — ja gribi attīstīties, pilnveidoties, nevēlies ieslīgt rutīnā, ir jāiet uz priekšu.
— Ko domājat par kompetencēs balstīto izglītību, kas jāievieš?
— Skolēni nāk uz skolu, lai mācītos. Un mans uzdevums nav parādīt, ka esmu pārāka, bet mācīties kopā ar viņiem. Ne velti tiek izcelts vārds «sadarboties», jo arī mēs, pedagogi, reizēm vairs nemākam sadarboties un padalīties. Ir svarīgi būt pozitīvam, gaišam, nākt uz skolu ar prieku. Nekas sarežģīts nav nepieciešams.
Jāmāca jauniešiem, ka nav tikai viens pareizs viedoklis. Jāmāca diskutēt un aizstāvēt sava viedokļa versiju. Ja tiek izteikts apgalvojums, tam jābūt argumentētam, pamatotam. Jāliek uzsvars uz viņu patstāvīgo darbu. Domāju, ka tas viss ir atbilstoši mūsdienu prasībām, lai bērni, jaunieši būtu varoši, laimīgi un spēcīgi.
— Ko jūs ieteiktu vecākiem, sākoties jaunajam mācību gadam?
— Aizmirst, kā bija tad, kad viņi paši mācījās skolā, jo katram atmiņā palikušas gan pozitīvas, gan negatīvas lietas. Neiesaku to pārnest saviem pēcnācējiem, iespējams, kaut ko bloķējot bērna smadzenēs. Piemēram, sakot: «Man neveicās matemātikā un ķīmijā, tev arī būs grūti, un nekas nesanāks.» Kad jaunieši 8. klasē sāk mācīties ķīmiju, viņiem ir izveidojies priekšstats, ka ķīmija ir grūts priekšmets. No kurienes šāds iespaids? Tas ir «ģimenes mantojums», ko vecāki, labu gribēdami, nodod tālāk saviem bērniem. Drīzāk jāiedrošina būt neatlaidīgiem, iet soli pa solim uz rezultātu.
Ieteiktu vecākiem komunicēt ar klases audzinātāju. Vienmēr var rasties kāda situācija, kas, netiekot izrunāta, var kļūt pat nevajadzīgu pārpratumu vai domstarpībām. Ir būtiski rast laiku sarunām.
— Kā jūs vērtējat uzskatu, ka skolotājiem jāiemāca bērniem itin viss, tai skaitā laba uzvedība? Vai par to nevajadzētu domāt vecākiem?
— Bērni atnāk pie mums no vecākiem, un pamatlietas, vērtību sistēma tiek iestrādāta līdz septiņu gadu vecumam. Ja mēs ar vecākiem neesam uz «viena viļņa», tad bērns drīzāk iemācīsies būt divkosīgs, mājās uzvedoties tā, kā prasa vecāki, bet skolā — kā skolotāji. Un vēl citādāka attieksme, attiecības ar klasesbiedriem.
— Ko jūs ieteiktu skolēniem, sākoties jaunajam mācību gadam?
— Man šķiet, ka vislabākā mācīšanās notiek pozitīvā gaisotnē. Tāpēc visiem nepieciešama savstarpējā sapratne un sadarbošanās, un to arī novēlu.
— Par skolotāju, manuprāt, var strādāt tikai tad, ja uz to ir aicinājums.
— Jā, aicinājumam ir jābūt. Jāmīl cilvēki — ne tikai skolēni, bet arī viņu vecāki, savi kolēģi u. c. Jāprot uzklausīt, pieņemt viņu viedokli. Jāsaprot, ka reizēm bērns var konkrēto vielu neiemācīties, nesaprast.
— Satraucoša statistika Latvijā ir par jauniešiem, kuri izdara pašnāvības, turklāt daudzi lieto nervu zāles. Kā jūs to vērtējat un kā to varētu mainīt?
— Es domāju, ka tas tā varētu būt konkurences dēļ. Visi zinām, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Kāds konkurencei ir gatavs 16 gados, kāds — 20 vai 30 gados. Mums katram ir sava nervu sistēmas stabilitāte un emocionālā līdzsvarotība. Ir jaunieši, kuri nevar iedzīvoties un nejūtas labi klasēs ar lielu skolēnu skaitu. Ar šādiem audzēkņiem saskāros, strādājot Talsu novada vakara un neklātienes vidusskolā, kurā ir salīdzinoši mazākas klases un cits mācību darba režīms. Lai mainītu situāciju, vairāk nepieciešama individuāla pieeja, vecākiem ieteicams sekot līdzi tam, kā jūtas, ko domā viņu bērni. Labi, ka novada skolās ir atbalsta personāls un sociālais pedagogs. Bērnam jāstāsta, jāskaidro, ka ikdienas dzīvē ir negaidīti «pārsteigumi» un nebūs tā, ka vienmēr visu saplānoto iespējams paveikt. Ir skolēni, kuri pamostas naktī, lai izpildītu visus uzdotos darbus, sagatavotos skolai. Bet vai jāiet pāri saviem spēkiem?
— Latvijā sāk parādīties problēma — jaunu pedagogu trūkums.
— Mums valstī nav sakārtota atalgojuma sistēma. Problēmas ir ne tikai pedagogiem, bet arī policistiem un ugunsdzēsējiem, turklāt viņi riskē ar savu dzīvību. Trūkst ne tikai pedagogu, bet arī medicīnā strādājošo un citās nozarēs ir dabaspēka trūkums. Mēs, «vecās paaudzes» skolotāji, dzīvojam un strādājam pēc principa — pacieties, būs labāki laiki. Protams, strādā tāpēc, ka patīk darbs ar bērniem, jauniešiem. Savukārt jaunā paaudze dzīvo ar citu skatījumu, viņi grib baudīt dzīvi, tagadni, negaidot, ka kaut kas kaut kad uzlabosies nākotnē. Tā ir tā atšķirība. Varbūt, ka tā ir jābūt, lai sāktos pārmaiņas?