Nostalģija par pirmo

Ļaujiet man runāt

Jā, šis datums vienmēr katram tautietim izraisa asociācijas. Pirmais septembris — tas ir kaut kas īpašs, pat, ja tas iekrīt otrajā septembrī. Es domāju, ka visiem ir saprotams, par ko ir runa. It īpaši šogad. Tai dienai ir tāds svars, kāds nav nevienai citai. Tas ir kā otrais Jaungads. Tās dienas svarīgums veidojas ne tikai no saviļņojuma, kad pirmoreiz vai jau atkārtoti sākas gada nozīmīgs posms, kas gluži kā gaidības iesākas vienā datumā, un tas beidzamais laiks ir brīdis, kad piedzimst liecība. Tas ir iesākums skaistiem, ne viegliem, prieka un asaru pilniem deviņiem mēnešiem, kad nākas sastapties ne tikai ar saviem plusiem un mīnusiem, bet vēl arī ar daudz ko citu, kas ne glauda pa spalvai, ne apklāj trūkumus, bet ceļ tos visus gaismā — ātri un bez žēlastības. Varbūt kādam tā ir sava veida izdzīvošana. Lai nu kā, gribētos, lai pirmais septembris ir diena, kad iesākas kaut kas skaists un brīnišķīgs.
Man arī pirmais septembris palicis atmiņā ar dažādiem atgadījumiem. Sākot jau ar to, kā gribējās apsveikt visas skolotājas, lai nav tā: kāda paliek bešā un ar sāpošu sirdi. Pat īpaši nejaukās gribējās iepriecināt. Tad nu mājās dienu pirms svētkiem gāja vaļā floristikas meistarklase vairāku stundu garumā, un vanna bija piekrauta ar skaistu ziedu mākslu, kur nekas nebira un nekrita, kā dažkārt nācies piedzīvot ar mūsdienu ziedu piedāvājumu veikalos. Nopērc, un puse nobirst jau drīz pēc tam, kad esi norēķinājies un izgājis pa bodes durvīm. Tad svarīgi šķita arī aiziet uz pirmo septembri kaut kā citādāk, nekā bija iets iepriekš, jo viena klase taču augstāk. Un klase apzīmē arī brieduma līmeni. Ja iepriekšējā gadā bija laķenes un matu sprādze ar baltu pušķi, un «čolka», ko tēvs vienmēr lika saķemmēt tā, kā patika viņam, tad nākamajā gadā ko tādu pieļaut nevarēja. Bante izmesta, laķenes notriektas, un kā šodien atminos moderno ādas jaku, ko uz pirmo septembri gluži vienkārši neuzvilkt nevarēja. Tak tajā dienā vajag visu to skaistāko, dārgāko un labāko. Bet, ak vai, tai skaistajā septembra dienā bija tāds karstums, ka tā ādas jaka burtiski pielipa pie miesas, bet vilkt nost taču nevarēja, jo bija klases fotografēšanās. Un, tā kā viss notika secīgi pa kārtai, un mana klase bija astotā, tad nu nācās diezgan pasvīst līdz ģībienam. Bet, kas par skaistu bildi sanāca! Ādas darinājums lika izskatīties kā pojenei. Visiem baltas blūzes, bet es — vienā ādā. Tā bija pakāpe pāri visam. Un arī «čolka» — nevis saķemmēta pa tēva gaumei tā, ka tā sēž uz uzacu palodzītes, bet gan skaisti — uz viena sāna. Un nākamais gads bija pāri visam. Tad āda jau vairs nebija modē. Kliedzošas bija platformas kurpes. Atceros savas — skaisti baltās. Bildē man kājas kā sērkociņi, «čolka» jau atkal citādāk uzķemmēta, matu krāsa ne vairs lillā, bet nu jau blonda, un tās skaistās platformenes, ar kurām ceļa posms no skolas līdz pieturai bija kā gājiens pa Sahāras tuksnesi kliba kamieļa mugurā, kurš gārdza un izmisīgi elsa. Pāršķirstu albumus un saprotu, no kurienes man tas dzīves rūdījums, spēks un neatlaidība. Paldies tev, pirmais septembri, bez tevis
es noteikti nespētu tik daudz! Tu vienmēr biji mana treniņu platforma, kur svara stienim vienmēr bija pa kādiem kilogramiem vairāk, nekā spēju panest.

Talseniece no laukiem