«Laukos dzīvo optimisti»

Lauksaimniecība Mūsu Cilvēks XXI Gadsimtā

Talsu novada Lubezeres pusē zemnieku saimniecībā «Ziemeļi» saimnieko 25 gadus vecais Artūrs Štrauss ar sievu Montu. Jaunieši ir optimisma pilni un sauc sevi par patriotiem, tajā pašā laikā kritiski vērtē valdības darbu, uzsverot vairākus aspektus, kas noteikti būtu jāmaina. Viņi ir pārliecināti — bez Eiropas Savienības (ES) atbalsta jaunajiem cilvēkiem saimniekošana laukos būtu ļoti grūta, pat neiespējama.
Štrausu ģimene nepilnu simts hektāru platībā (daļa zemes tiek nomāta) nodarbojas ar piena lopkopību — ir 30 slaucamas govis, pārējie 40 ir jaunlopi, grūsnās govis. «Ziemeļi» ir dzimtas mājas — te 1989. gadā no Vidzemes puses, Kaives (Vecpiebalgas novads), uz dzīvi atnāca vectēvs Aivars Riekstiņš. Mazdēls Artūrs saimniekošanu ar 14 govīm un aptuveni desmit jaunlopiem pārņēma 2014. gadā.
Gan Montai, gan Artūram ir izglītība lauksaimniecībā. Studējot Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), abi arī iepazinās. 22 gadus vecajai Montai priekšā vēl viens mācību gads augstskolā, lai apgūtu lauksaimniecības uzņēmumu vadītājas prasmes. Savukārt Artūrs LLU ieguvis lauksaimniecības enerģētiķa kvalifikāciju un Kandavas Lauksaimniecības tehnikumā — lauksaimniecības mehanizatora diplomu.
Pateicoties ES līdzfinansējumam,
startējot ar diviem projektiem, saimniecībai iegādātas un izveidotas vairākas lietas — traktors, arkls, mēslu krātuve, sējmašīna, piekabe un plēve ruļļu tīšanai. «Bez ES finansiālā atbalsta, domāju, jaunie cilvēki laukos vispār nepaliktu, jo vienkārši nevarētu atļauties dzīvot, savilkt kopā galus. It sevišķi piena jomā. Tagad pienam cena ir gandrīz pašizmaksas līmenī, bet jārēķina taču amortizācija, nodokļi, algas…» pārdomās dalās A. Štrauss.
Stāstot par aizvadītajiem pieciem gadiem, viņš teic, ka pirmajā gadā veicies ļoti labi, bet tam sekoja piena krīze un sauso laikapstākļu gadi. Šogad pirmo gadu iesēti un nokulti graudi savas saimniecības vajadzībām, arī kukurūza, jo trūkst lopbarības. Piebarojot ar kukurūzu, ir lielāks izslaukums. Vienīgā problēma — no ilgā sausuma kukurūza sāk nokalst. Saimniecība pienu nodod a/s «Talsu piensaimnieks». Divās dienās tiek izslaukti 860 litri piena. Tas sausuma dēļ, pirms tam apjoms bija aptuveni tonna. «Divas reizes zāli izdevās nopļaut, bet trešo vairs ne. Ārkārtīgi liels sausums. Šogad, man šķiet, ir pat grūtāk nekā pērn. Ja nebūtu piena krīzes un sauso vasaru, būtu attīstījušies krietni tālāk. Tagad visu laiku jābaidās, kāds būs nākamais gads, kāda būs nākotne. Bet pieļauju — ja šie pieci bada gadi ir izturēti, tālāk klāsies labāk,» spriež jaunais saimnieks. Viņa sieva ar smaidu sejā piebilst: «Ja nepamēģināsi, nezināsi, kā tas ir. Man patīk dzīve laukos, jo esam prom no pilsētas burzmas un stresa, mierā un klusumā. Turklāt esam saimnieki paši sev.»
Vaicāju Artūram, kāpēc viņš nolēma pārņemt saimniecību
uz saviem pleciem, jo nereti jaunieši vēlas dzīvot pilsētā un darīt ko vienkāršāku. Saņemtā atbilde bija īsa un kodolīga: «Esmu te uzaudzis, aizvadījis visu savu dzīvi, neredzu sevi citur.»
Artūrs un Monta laulības gredzenus mija pavisam nesen, jūlijā, un abiem ir lieli plāni. Gan par ģimenes pieaugumu, kas varētu nākotnē pārņemt saimniekošanu, gan dažādas idejas par saimniecības un nodarbju paplašināšanu. Viņi iecerējuši palielināt slaucamo govju skaitu līdz 70, un tad uzsākt darbu arī citās nozarēs, piemēram, meža jomā, izveidot kempingus u. c. «Laukos dzīvo optimisti. Mēs noteikti tādi esam, bet tas ir arī laika jautājums — valdībai kaut kas ir jāmaina un jānāk pretī ar izmaiņām nodokļu sistēmā. Neizprotama ir piena cenu politika. Manuprāt, tas ir absurds vest pienu no Talsiem uz Limbažiem un no Limbažiem uz Talsiem. Latvijā ir vairāki desmiti pienotavu! Katrs iepērk, par cik grib. Ar graudiem, atverot biržu, šis jautājums tika sakārtots. Un kāds ir zemes nodoklis! Kāpēc Lietuvā tāda nav, bet mums ir? Viņiem ir daudz sakārtotāka un pretimnākošāka sistēma, tāpēc tur vēl var redzēt saimniecības ar pāris gotiņām. Ja šeit piens neatbilst kaut vienam rādītājam, viss, to neņem pretī,» teic A. Štrauss.
Viņš salīdzina situāciju Latvijā arī ar Vāciju, sakot, ka esam jauna valsts, kas ir vēl tikai sākuma posmā. «Mums vēl ir daudz jāmācās, lai šeit būtu tāds attīstības līmenis,» ir pārliecināts jaunais saimnieks, minot dažādu rādītāju skaitļus, ļaujot saprast, cik produktīva ir lauksaimniecība Vācijā un cik — Latvijā.
Spriežam arī par to, ka Latvijā trūkst cilvēku, par tiem, kuri devušies laimes meklējumos uz ārzemēm. Jaunais pāris teic, ka viņi nav devušies peļņā uz ārvalstīm un arī negrib to darīt. «Es pārņēmu saimniecību, kad man bija 18, 19 gadi. Domāju, ka zemnieks pēc dabas ir patriots ar cerībām uz labāku nākotni,» saka ZS «Ziemeļi» jaunais saimnieks A. Štrauss.