Katrā peļķē saskatīt varavīksni

Viedokļi

Pēdējā laikā vairākkārt sanācis sastapties ar radošiem cilvēkiem, kuru optimisms un spēja katrā caurā riepā saskatīt brīnišķīgu puķu apstādījumu vai vecā skapī — iespēju izveidot pašapkalpošanās veikaliņu, vai kurš katrā pogā redz skaistas krelles vai rokassprādzi… Un noteikti, ja pacenstos, varētu nosaukt vēl daudzus citus piemērus, kas nebeidz pārsteigt. Pavisam nesen nonācu pie atziņas, ka čaklus un darbīgus cilvēkus, kas visur redz iespējas, diez vai piemeklēs posts un nabadzība. Tas, protams, nav kā aksioma, bet vienkārši novērojums, kas liek izdarīt tādus secinājumus. Es vienmēr esmu teikusi: «Ja tev nav algota darba, tad dari darbu vai palīdzi kādam bez atlīdzības, un tā būs laba sēkla paša cerību un sapņu augsnē, kas noteikti izaugs. Nemaz nevar neizaugt. Cilvēks nevar palikt dīkā. Tiklīdz noslēdzies un sāc pārdomāt savu grūto dzīvi un ieslīgsti sevis žēlošanā, tas izaug par lielu žēlabu koku, zem kura nu patverties dodas līdzīgi domājošie bēdu brāļi. Sēž katrs uz sava zara un dzied kādu sērīgu gabalu, un cenšas pierādīt, ka ir vislielākais nabadziņš.
Sen zināma anekdote ir par pesimistu, kas ierauga tuksnesi un redz tajā nebeidzamu smilšu platību un drošu nobeigšanos saules svelmē, bet optimists ar prieku raugās un saka: «Vauuuuu, cik daudz smiltiņu!» Cilvēks pats pieņem lēmumu, kā viņš skatīsies uz lietām. Tas ir lēmums, kas var palikt par ieradumu. Vai nu par visu kurni un žēlojies, vai arī aiz katra mākoņa gaidi saules staru. Un, paskatoties uz cilvēku, vari jau redzēt, kādas «šķirnes» tas ir. Viens ir savītis un rūpju pilns, bet otrs vienmēr staro. Viens kā magnēts pievelk raizes un rūpes, bet otrs — prieku.
Atceros, ka bērnībā raudzījos uz kādu noplukušu sienu, uz kuras bija tecējusi krāsa, un man likās tik interesanti — uz tās sienas biju atradusi veselu baru dzīvnieku attēlu. Bija vesela ziloņu ģimene, tikai katram bija citādākas ausis un snuķis. Tā kā ģimenīte nebija standarta un neizskatījās tā, kā bija ierasts grāmatās, tad biju izdomājusi, ka tie ir ārzemnieki. Bērnībā īpaši labi protam dzīvot un redzēt to varavīksni katrā peļķē. Tāpat dažādu problēmu risinājumi bija unikāli.
Kā jau visām princesēm, man bija sava Bārbija, safrizēta pēc manas gaumes. Un Bārbijai, protams, bija vīrs. Nevis Kens, bet Edgars. Kena man nebija. Edgars bija pavisam parasta lelle ar lielu galvu. Un tādu vārdu ieliku par godu savam jaunākajam brālim. Es viņam biju nozaudējusi apģērbu, bet uzšūt jaunu īsti nepratu. Kad ar draudzenēm gājām spēlēties, es visām teicu, ka tā lelle nav plika, bet Edgars ir baletdejotājs jeb balerīns. Un biju tik pārliecinoša, ka neviens nemaz nestrīdējās. Tas bija laiks, kad televīzijā bieži pārraidīja baleta izrādes, un es biju ievērojusi, ka baletdejotāja triko tērps izskatās pēc miesas — tieši tāpat kā mans paplikais Edgars. Tā nu sanāca jauna mode. Un vai tad bija par ko gausties? Nē! Arī tagad nav.