Kafejnīca un kaķi — ļoti laba kombinācija

Kultūra

Runā, ka pirmā kaķu kafejnīca tikusi atvērta jau 1998. gadā Taivānā. Tagad tādas esot Lietuvā, Igaunijā, Francijā un citviet. Bija arī Rīgā, bet, ja var ticēt internetā atrodamajai informācijai, pastāvēja vien pusotru gadu. Turp aizbraukt nepaguvām, toties tieši pirms nedēļas apmeklējām kaķu kafejnīcu «Nurri» Tallinā.
Laikam uzreiz jāprecizē, kas ir kas: kaķu kafejnīca nav ēstuve četrkājainajiem mīluļiem (gluži pretēji — savus mājdzīvniekus ņemt līdzi nav atļauts), bet gan kafejnīca, kurā kaķu mīļotāji var baudīt maltīti un vienkārši pavadīt laiku šo lielisko dzīvnieku kompānijā. Mums šķita, ka šāda iespēja ir tā vērta, lai triektos uz «Nurri» stiprā lietū un vējā — nemīlīgajos laika apstākļos, kādi «Baltijas ceļa» 30. gadadienas vakarā bija Tallinā.
Pirmais pārsteigums — kafejnīcā nevar brīvi iekļūt. Jānostājas aiz stikla durvīm, un tad personāls, pamanījis jaunus apmeklētājus, tos ielaiž. Tas pats princips darbojas, arī dodoties prom. Rūpējoties par to, lai kaķi paliktu drošībā un nepakļūtu zem automašīnu riteņiem, patvaļīga durvju virināšana tur nav iespējama.
Nākamais pārsteigums — šajā kafejnīcā ir ieejas maksa. Pieaugušajam par kafejnīcas apmeklējumu pie rēķina tiek pieskaitīti pieci eiro (pensionāriem — 2,50 eiro). Ēdienkartē vēstīts, ka šie līdzekļi tiks izmantoti kaķu uzturēšanai, un pieņemu, ka runa nav tikai par pārtiku, bet arī regulārām veselības pārbaudēm un tamlīdzīgām lietām. Kaķu kažociņi ir glāsmaini un spīd kā mati šampūnu reklāmās, tāpēc nav šaubu, ka par dzīvniekiem te gādā. Bērniem ieeja kafejnīcā ir bez maksas, jo viņi iepriecinot kaķus, rotaļājoties ar tiem.
Kafejnīcas telpas ir plašas. Tajās, protams, ir galdiņi apmeklētājiem, bet ir arī ļoti daudz dažādu guļvietu kaķiem, netrūkst elementu, kur asināt nadziņus (jā, te kaķiem cilvēku iegribu labad nav nācies šķirties no nagiem), un pat pie griestiem ir tilti, pa kuriem kaķi var pārvietoties, un kastes, kurās piegult, kad negribas būt apmeklētāju glāstiem pieejamiem. Mani centieni saskaitīt kafejnīcas iemītniekus izbeidzās, tiekot līdz 13 kaķiem, jo tiem ir iespēja pa mazu lūciņu nonākt arī saimniecības telpās, tāpēc redzamo dzīvnieku skaits ir mainīgs. No acīm noslēptas ir arī kaķu labierīcības. Gribas uzsvērt, ka tik daudzu dzīvnieku klātbūtne nav iemesls, lai kafejnīcā būtu netīkama smaka. Gluži pretēji — mūsu apmeklējuma laikā tur burvīgi smaržoja pēc kakao, liekot vēlēties arī pašiem iemalkot tieši šo dzērienu, protams, no krūzes, uz kuras ir kaķa attēls. Kaķu fotogrāfijas un krāsoti silueti redzami arī uz kafejnīcas sienām.
Tas ir (vismaz manā un meitas gadījumā bija) tā: tu ieej kafejnīcā un vispirms kā apdullis staigā no kaķa pie kaķa, lai mēģinātu katru noglāstīt. Kad vēl izrādās, ka viens kaķis no laba prāta lēnā riksītī ir gatavs ilgi un dikti skriet kā vāvere ritenī tam paredzētā iekārtā, tad jau vispār viesmīles mēģinājumi delikāti piedāvāt ielūkoties ēdienkartē paliek tālu otrajā plānā! Mazliet adaptējoties, protams, rodas interese arī par ēdienkarti, un jāatzīst, ka no šīs vietas nav jādodas prom izsalkušam. Pati ēdu ļoti garšīgu laša zupu. Tā maksāja, ja pareizi atceros, 6,80 eiro, un gribas uzsvērt, ka zupa nu nepavisam netika pasniegta no maza kaķa trauciņa, bet gan kārtīgas bļodas, pie tam — savu mūžu nebiju redzējusi vienā zupas porcijā tik daudz laša filejas. Murrr!
Kaķu mazgāšanās vai snaušana rokas stiepiena attālumā ir ļoti nomierinoša, tomēr taisnības labad jāatklāj, ka paši kaķi kafejnīcā ik pa laikam gādā arī par to, lai klātesošo modrība netiktu pārlieku iemidzināta. Daža kaķu pārīša takas mēdz krustoties nelaikā un nevietā, dodot labu iemeslu izkustēties, un tad sākas spējš trādirīdis, kaķiem skrienot pa grīdu vai palodzēm, vienam otru šķietami nikni dzenājot… līdz brīdim, kad abi sadursmes dalībnieki atkal nolemj atjaunot spēkus neatliekamā snaudā. Garlaicīgi nav! Kafejnīcā ir arī atsauksmju grāmata, un atkal — ir jau interesantāk rakstīt atsauksmi kādā brīvā papīra laukumiņā, kad pārējo grāmatas atvērumu aizņem snaudoša kaķa augumiņš…
Neizbēgams ir šķiršanās brīdis, un tad visgrūtāk ir atvadīties no tā kaķa, ar kuru dabiski un abpusēji izveidojies visciešākais kontakts. Tā nu arī mums tagad Tallinā ir viena maza kaķu draudzenīte. Uz tikšanos!