Dzīvnieki bieži vien mūs saprot labāk nekā cilvēki

Personības

Talsos varam lepoties ar meiteni, kura paspēj it visu — būt atbildīga skolniece, darboties Talsu Kristīgās vidusskolas zvanu ansamblī, spēlēt badmintonu un klavieres, dziedāt, aktīvi piedalīties skolas rīkotajos pasākumos un uzmundrināt ikvienu, kuram skumīgs garastāvoklis. Tieši tāda ir talseniece Ieva Abigaila Valgelina, turklāt bez visa iepriekš minētā pats galvenais ir tas, ka viņa nebaidījās sekot savai sirdsbalsij un no skarbā patversmes likteņa izglābt vismaz vienu radībiņu.
Liktenīgais rīts tirgū
«Kādā 2011. gada jūlija dienā kopā ar brāli Valteru izlēmu pastaigāties pa pilsētu, pie reizes aplūkojot labumus, ko pārdod tirgū. Kad tirgu bijām izstaigājuši, ieraudzīju skatu, kuru nekad dzīvē nespēšu aizmirst, — blakus tirgus izejai kartona kastē gulēja vairāki mazi kucēni. Toreiz man bija desmit gadi, es vēl biju pavisam mazs bērns un uzreiz neiedomājos, cik dzīvnieks ir liela atbildība, mani gluži vienkārši uzrunāja mīlīgie spalvu kamoliņi,» atmiņās dalās jauniete. «Mans tētis nekad nebija atļāvis man ņemt suni, un vienmēr, kad ieminējos, ka vēlētos sunīti, viņš atbildēja, lai es ar magnētiņu piespraužu kāda suņa bildi pie ledusskapja — ne man būs par to jārūpējas, ne jābaro, bet varēšu skatīties. Tomēr brīdī, kad ieraudzīju sunīšus, izgaisa visi tēta aizliegumi. Cik atceros, kastē bija seši kucēni, un sākumā domāju, ka starp tiem viena bija meitene — ar gaišu apmatojumu un zilām acīm. Vēlējos meiteni, tādējādi domājot, ka abas sapratīsimies labāk; zēnus taču neizprotu, jo pati esmu meitene! Gaišais sunītis man ļoti iepatikās, bet, tā kā suņus varēja nopirkt par naudu, kuras man nebija līdzi, turklāt brālis jau bija devies mājup, šo sunīti drīz vien kāds nopirka. Pēc kāda laika cena tika samazināta, vēlāk noņemta pavisam. Pa vienam no atlikušajiem kucēniem nesu pie tirgus pārdevējām un, aizgrābta par atrasto laimes kasti, jautāju, vai man kādu no tiem nest mājās. Es turpināju nēsāt vienu kucēnu pie visām pārdevējām, kas strādāja, un jautāju, vai man kādu nest uz mājām. Visas pārdevējas gluži kā sarunājušas atbildēja, ka mājās ir nepieciešams saimnieks — suns, un tas mani tikai vēl vairāk pamudināja ar kādu no sunīšiem doties mājup, nezinot, ko sagaidīt. Kad tirgus laiks jau tuvojās beigām, biju pavisam pārliecināta, ka visi kastē esošie kucēni ir zēni, bet tad suņu pārdevējs paziņoja, ka tajā guļ arī meitene. Uz viņu neviens nebija ne paskatījies, ne paņēmis rokās. Viņa gulēja kastes stūrī, saplūstot kopā ar segu un esot pilnīgi neredzama. Izņēmu šo mazo radību no kastes, uzliku sev uz labā pleca un, nedomājot par turpmāko, nesu mājās,» izjūtās dalās Abigaila.
Atpakaļceļa vairs nav
«Ierodoties mājās, durvīs kā saukts uzreiz parādījās tētis, izbrīnā mani iztaujājot par sunīti, kurš miermīlīgi snauduļoja man rokās. Atbildēju, ka tas ir mūsu mājas jaunais sargs un saimnieks, par ko tētis it nemaz nebija laimīgs, aizrādot, ka kuru katru suni nevar tik vienkārši pārnest mājās. Iegāju ar suni istabā pie brāļa un arī viņu nostādīju fakta priekšā. Brālis tikai pasmējās, uz ceļiem nometās uz grīdas un sāka ar kucēnu spēlēties. Viņam kājās bija vilnas zeķes, un mazā, dzīvības pilnā radība uzreiz ķērās brālim kājās, saplēšot vienu no zeķēm. Sākumā suns šķita kautrīgs un nelabprāt kustējās, bet, mētājot bumbiņu uz priekšu un atpakaļ un pašai tai skrienot līdzi, kucīti pamazām ieradināju kustēties. Vēlāk mājās atgriezās mamma, kura arī tika iepazīstināta ar mūsu jauno ģimenes locekli, un, tā kā bija vakars, situāciju vairs nevarēja mainīt. Suns pie mums bija uz palikšanu,» atceras meitene. Viņa piebilst, ka tā noteikti vairāk nekad nedarītu, jo ir svarīgi ieklausīties vecāku viedoklī. «Dzīve pati pamazām pierādīja, ka tētis bija un ir mūsu mīluļa labākais draugs, kaut arī bija tas, kurš visvairāk iestājās pret jebkāda mājdzīvnieka paņemšanu apgādībā,» neslēpj jauniete.
No Pūkas līdz mazajai lapsiņai
Pienāca laiks izdomāt jaunā mājas iemītnieka vārdu. «Ja es līdzīgā situācijā nonāktu šodien, vispirms noteikti atvērtu internetā pieejamās mājaslapas, kur katrs saimnieks savam mīlulim var piemeklēt atbilstošāko vārdu, taču toreiz par tādu iespēju pat neiedomājos. Brālis teica, ka jābūt viegli sasaucamam vārdam, un man vārds Pūka šķita pietiekami atbilstošs, citu nemaz nevarēju iedomāties. Kādos svētkos ar ģimeni aizbraucām uz laukiem, lai satiktos ar radiem. Kad pateicām suņa puslīdz izdomāto vārdu, izrādījās, ka nevienam Pūka nemaz neizskatījās pēc Pūkas (smejas). Liekot visas galvas kopā, nolēmām Pūku pārsaukt par Džeinu. Atceros, kad biju mazāka, saucu viņu par Džeinu Fondu.
Tagad nevaru iedomāties savu dzīvi bez Džeinas, viņa ir neatņemama vērtība mūsu visu dzīvē. Džeina nav tikai suns — viņai ir sava personība, niķi un stiķi, bet, neskatoties ne uz ko, tieši Džeina ikkatru no mums sagaidīs mājās. Viņai būs vienalga, cik ārā ir slikti laikapstākļi, cik rāda laikrādis vai kādas drēbes mums mugurā. Džeinai tas nav nozīmīgi, viņai svarīgi, ka mēs gluži vienkārši esam. Kad cilvēki man jautā, lai raksturoju Džeinu pēc izskata, bieži vien nezinu, kā. Viņa ir maza auguma kucīte ar ļoti kuplu kažoku, kas sevī slēpj balto, melno un dažādu toņu brūno krāsu. Tagad, vasarā, kažokā pavīd arī kāda pelēka spalva, bet rudenī, zeltaini brūnā kažoka dēļ daudzi viņu sauc par mazo lapsiņu,» uzsver Abigaila.
«Ņemot savā apgādībā suni, ir jāsaprot, ka tas ir liels pienākums un atbildība. Šī būtne ir atkarīga no cilvēka, tā ir jābaro, ar viņu ir jārotaļājas, jādodas pastaigāties, jādod mīlestība. Kad nepieciešams, jāsniedz visa veida medicīniskā palīdzība. Mājās visu laiku ir jābūt kādam, kas suni varētu izvest laukā un veltīt viņam uzmanību, jo neviens dzīvnieks nevar, kā būrī iesprostots, augu dienu sēdēt vienā vietā. Suni nevar pārnest mājās tāpat skaistuma pēc, jo ne tikai suns, bet katrs dzīvnieks ir ar savām vajadzībām. Dzīvnieki bieži vien mūs saprot labāk nekā cilvēki, tādēļ katra dzīvnieka apgādības iespēja ir jāizvērtē un kārtīgi jāpārdomā, pirms mīlulis tiek pārvests mājās,» rosina meitene.