Vissvarīgākais ceļojums

Viedokļi

Dažreiz man šķiet, ka dzīve atgādina cilvēku pieblīvētu autobusu. Nē, ne tos lielos skaistos ar ļoti ērtajiem un mīkstajiem sēdekļiem, kuri pazib tūrisma firmu reklāmās vai kādos parasti Rīgas autoostā cilvēki sakāpj, lai dotos uz kādu no mūsu kaimiņu valstīm. Protams, varbūt kādam tā liekas tieši tāda, bet man tā atgādina, tādu mazu vecu autobusiņu, ar kādu reiz braucu sen savā bērnībā. Nu jūs jau zināt! Tādu, kam nedaudz čīkst durvis un kura sēdekļiem vairs nevar īsti saredzēt auduma krāsu, jo tie laika gaitā izbalējuši un nobružājušies, jo tajos sēdējuši tik daudz cilvēku, kas savulaik devušies tādā pašā dzīves braucienā kā es.
Tāpat kā tie pirms manis, arī es, iekāpjot šajā autobusā, līdzi ņemu pašu svarīgāko. Mugursomu, kurā cītīgi esmu sapakojusi savus sapņus, kas rūpīgi salikti apkārt laimei un veiksmei un kuru pašā vidū kā liels un trausls dārgums gozējas mīlestība. Kājās uzvilktas tikko nospodrinātas cerību kurpes un pār roku pārmests tikko izgludināts prieka mētelis.
Autobusā gan neesmu viena. Bez manis tajā ir vēl pasažieru, visas vietas aizņemtas. Tas nekas, kopā taču ceļš jaukāks! Tik pēc pāris pieturām saprotu, ka cilvēki tajā kāpj vēl un vēl, katrs ar savu līdzi paņemto nesamo, katrs savādāks un citādāks. Priecīga burzma, čalas, smiekli. Jaunas iepazīšanās un prieks, ka nav šajā braucienā jādodas vienai. Tik vēlāk atskārstu, ka cilvēki blakus mainās tik ātri, ka ne pamanīt. Kāds, ar ko tikko dalījos savā laimē un smieklos, jau paspējis pazust starp citiem līdzbraucējiem, kāds paspējis iestīvēties kādā tukšā sēdvietā pašā autobusa priekšā, lai nenokavētu sev svarīgu pieturu, bet dzīves autobuss līkumu līkumiem tik traucas uz priekšu.
Dažubrīd tā salons ir kā piebāzts ar līdzbraucējiem. Apkārt čum un mudž cilvēki, un ne visi ir laipni. Dažs klaigā, cits cenšas skaļi pierādīt savu taisnību, un saceļas pamatīgs tracis, un, kā par nelaimi, kāds uzkāpj manām cerību kurpēm un nobradā to purngalus. Pie sevis nodomāju: nekas, tie jau tikai putekļi, gan jau kaut kā. Un tā nu es tur stāvu piepildītā autobusa pašā vidū, cenšoties noturēt līdzsvaru, mēģinot pieķerties straujākos līkumos pie savas sapņu mugursomas nedaudz ciešāk, lai tikai kāds sapnītis neizbirst un nepazūd starp līdzbraucējiem.
Bet, ak, vai! Kāds manis nepamanīts pagrieziens, roka nodreb, un mugursomas saturs izveļas pa visu autobusu. Mani krāsainie sapņi līkumo starp pasažieru kājām. Mēģinu saķert. Visus tāpat noķert neizdosies, bet vismaz tos lielākos, svarīgākos. Redzu, ka veiksme kā mazs spīdīgs kamoliņš pieturā izripo pa autobusa durvīm. «Nekas,» nodomāju, «varbūt to atradīs kāds, kam tā vajadzīgāka vairāk nekā man.»
Tā domājot, nepamanu, ka manu laimi jau pamanījuši pārējie braucēji un nu cenšas katrs noraut pa gabaliņam, pa laimes kripatiņai. Līdz paspēju saķert, palicis tikai nieka stūrītis kabatas lakatiņa lielumā. Dusmojos pati uz sevi un visu pasauli. Esmu nu gan auša!
Un tikai tad pamanu, ka mans prieka mētelis vāļājas pa autobusa netīro un putekļaino grīdu, un tam blakus sabradāta ar nenovīdības, nodevības un sāpju zolēm guļ arī mīlestība. Paceļu, ievīstu laimes kabatas lakatiņā un noglabāju somas dziļākajā kabatā. «Neviens tai netiks klāt. Kaut maza mazītiņa, bet mana,» iespiežoties autobusa tālākajā stūrī, apsolos.
Skatot pa logu, vēroju pieturas, cilvēkus, kas iekāpj, izkāpj, līdz autobuss kļūst nedaudz tukšāks. Un tajā pamanu sev pretī sēdošu cilvēku. Izskatās, ka arī viņam nav klājies viegli šajā braucienā, bet kaut kas viņu atšķir no pārējiem. Lai arī viņa somas saturs sava brauciena laikā piedzīvojis tikpat daudz, varbūt pat vēl vairāk, un mati piebiruši ar pelēkiem ikdienas putekļiem, viņš raugās pa autobusa logu ar smaidu un plaukstā viņam cieši jo cieši satverta maza mazītiņa ticības drumstaliņa.
Varbūt tādam arī šim ceļojumam jābūt. Varbūt mums katram tā laikā jāsaglabā sev tas, kas beigu beigās mums pašiem ir vissvarīgākais. Un tā nu es braucu šajā autobusā. Man vairs nav bail no pelēkiem putekļiem un cilvēku drūzmas, jo nu arī manā plaukstā blakus mazajai mīlestības daļiņai uz balta laimes lakatiņa mirdz mazs ticības gabaliņš.