Gleznotāja, kura nepadodas, līdz sanāk, kā cerēts

Personības

Velta Kociņa ir Talsu māksliniece, kuras nama sienas grezno viņas mākslas darbi. Un ne tikai sienas. Pašas namā saskaitāmas 53 gleznas, un pašlaik viņas darbi ir izstādīti četrās izstādēs — Stradiņa universitātē, Jaunpagastā — Virbu kultūras centrā, Lubē, un no Vandzenes tikko viena izstāde aizceļojusi uz Uguņiem. Dzīves sparīgās sievietes gars un temperaments šķiet nepārspējams. Viņa prot darīt visu — ir savai mājai pusi jumta nomainījusi un arī skursteni uzmūrējusi. Veltai Kociņai netrūkst ne izdomas, ne apņēmības, jo, kas jādara, tas jādara. Arī mājās vecā garāža nu pārtapusi skaistā un gaišā miera oāzē, kur uzņemt ciemiņus. Un tas viss ir viņas pašas darbs.
— Velta, vai tavi darbi ir izstādīti tikai mūsu pusē?
— Nē, darbi pabijuši arī Lapmežciemā, Cēsīs — kopā ar Andra Vētras fotoizstādi, kur sanāca pat kurioza situācija, kad gleznas un bildes stāvējušas līdztekus, un kāds skatītājs neuzmanīgi Vētras kungam izteicies, ka kolēģītei bildes esot foršākas, nemaz nesaprotot, ka tā ir glezna, kas tapusi pēc fotogrāfijas. Ienākot zālē, gleznu redz uzreiz, bet fotogrāfijai ir jāpienāk tuvu klāt — tur tas sāls. Andris pasmējās, ka tādu izstādi vairs nevarot taisīt. Izstāde bija arī Priekuļos — Veselavas muižā, kas atrodas aiz Cēsīm. Mūsu pusē bijusi izstāde arī Mērsragā, Rudē, Tiņģerē, Valdemārpilī, Vandzenē, Stendē, Pastendē, Spārē.
— Kur esi apguvusi gleznošanas prasmes?
— Piecpadsmit gadu vecumā vienu gadu gāju mācīties pie Zupiņa. Talsos bija mākslinieks Arnis Zupiņš — ļoti talantīgs, gleznoja vienkārši kolosāli. Tolaik jau man viņš likās pavecs onkulis. Ja man bija piecpadsmit, tad viņš bija kādus 20 gadus vecāks, bet man tajā laikā viņš likās šausmīgi vecs (smejas). Es tagad daudz mācos no interneta. Iecienīts man ir Igors Saharovs. Viņa valodu ir viegli saprast, ko nevaru teikt par amerikāņu mēli. Redzēt var gan ķīniešus, gan japāņus, gan francūžus. Reiz mācījos no francūža, kas strādāja uzreiz ar divām otām — ar vienu otu krāsoja, bet ar otru — izlīdzināja. Es nesapratu valodu, bet darīju to, ko viņš rādīja. Draudzene, kurai gāju līdzi mācīties gleznot pie Arņa Zupiņa, ir Rota Bērzkalne, kas ir izmācījusies un ir gleznotāja. Es sevi par mākslinieci nesaucu. Esmu vienkāršs cilvēks. Es pati nekad nebūtu uzdrošinājusies pat izstādes rīkot, tas viss aizgāja labā ritējumā tikai tad, kad mana draudzene Gunta Pasāta no Pastendes, kurai ir satriecošas organizatoriskās spējas, pajautāja, kur es tās gleznas likšu, kad man tās bija jau ap simtu mājās. Viņa teica, ka ir kaut kas jādara. Un tā nu viņa gāja meklēt vietu, kur varētu izstādīt manas gleznas.
— Vai gāja viegli?
— Sākumā bija arī gadījums, kad gleznas tika atšūtas, un, kad Gunta teikusi, ka varbūt tad man tā nodarbe jāmet pie malas, citas gaumes māksliniece pateikusi, ka ir jau ļautiņi, kam tādi darbi arī patīk. Tātad tie, kam patīk mani darbi, ir «tādi ļautiņi» (smejas). Un tagad no izstādēm miera nav ne brīdi, jo manas gleznas ceļo no vienas izstādes uz otru. Tagad man ir bijušas jau 36 — var teikt, ka četru gadu laikā, jo pirmajā gadā vēl nekā nebija. Ja nebūtu Guntas, es vienkārši sēdētu savā mājā nokrāvusies ar gleznām.
— Vai tavi darbi ir apskatāmi arī internetā? Atceros, kādreiz daudz bilžu bija portālā draugiem.lv.
— Jā, manu darbu foto ir skatāmi šajā vietnē. Patiešām daudz. Es arī kopā esmu atdāvinājusi, ja nekļūdos, 133 savus darbus. Žēl man šķirties no sava veikuma nav, jo es taču kādreiz atdošu arī galus, un, ja kādam mājās būs kaut viena mana bilde, tas jau man būs kā piemineklis savā ziņā. Tas ir kaut kas no manis.
— Ir kāda izstāde, kas tev pašai ir īpaši patikusi?
— Man ļoti, ļoti patika izstāde Selekcijā, kur patiešām gleznas tika izstādītas izcili. Gaisma uz darbiem krita no augšas, grūti bija noticēt, ka tie ir mani pašas darbi — viss izskatījās tik skaisti! Manuprāt, gaismai ir ļoti liela nozīme. Gleznas var vienkārši izstādīt, un tās var neizskatīties ne pēc kā, vienalga, kā tās uzgleznotas. Kad gaisma spīd uz ūdeņiem, tie izskatās dzīvi.
— Kur tu esi dzimusi? Vai tavas saknes meklējamas šajā pusē — Talsos?
— Jā, esmu talseniece un bērnību pavadīju tā sauktajā «Karogā» — padomju kolhoza teritorijā, kas ir četrus kilometrus no Talsiem, aiz ceptuves — netālu no Liepu kapiem. Ja manī ir kaut kas iekšā, tad tas noteikti nāk no senčiem. Vecajās periodikās to vietu sauc par Arkliņciemu. Un arī mans dzimtais uzvārds ir Arkliņa, tāpat mājas nosaukums bija «Arkliņi». Vecvectēvs bija Arkliņš, vecāsmātes tētis, kas tās mājas arī cēla. Tajos laikos viņš bija visizglītotākais un bija kuģa kapteinis, kaut izmācījās tikai par stūrmani, bet kapteiņu tajos laikos trūka. Viņš bijis cara flotē tirdzniecības kuģa kapteinis. Vecāmāte man parādīja kladīti, kad man bija kādi septiņi gadi, kurā vecvectēvs bija zīmējis — zīmējumos bija gan Amerikas, gan Āfrikas ostu krasti. Viņš bija zīmējis arī savu bocmani ar kūpošu pīpi. Ar zīmuli viss bija tik smalki izzīmēts, ka likās, uz vaiga spīd gaisma. Tad zīmēti bija nēģeru bērneļi ar zibošām acīm, īpaši izzīmētiem matiem, tāpat nēģerietes, kas uz galvas nes traukus — tādas dikti pupīgas un lieliem dibeniem. Sākumā domāju, vai tad nu tādas bija, bet acīmredzot, ka jā. Mans vecvectēvs zīmēja ārkārtīgi skaisti, kaut mācījies nebija nekur šajā jomā… Tāpat mans mazdēls izmācījās par arhitektu.
— Kā tev gāja skolā?
— Es biju talantīga. Skolā tīri labi zīmēju un arī pa kādam dzejolim rakstīju. Literatūras skolotāja domāja, ka aiziešu tālāk pa literatūras līniju, zīmēšanas skolotāja — ka pa mākslas, fizkultūras skolotājs domāja, ka es sportošu. Reiz dzirdēju, kā sarunājas divi skolotāji. Viens teica, ka mani ir jātrenē vieglatlētikā, bet otrs atbildēja, ka esot par vecu. Tad nu domāju: «Mīļo stundiņ! Man ir 13 gadi, un esmu jau veca!» Jā, vingrošanai tā tas ir, bet es kā bērns to ilgi pārdzīvoju un nesapratu… Mācījos internātskolā. Tēvs aizgāja tieši manā dzimšanas dienā, un mamma saprata, ka netiks galā ar diviem bērniem, tāpēc mani iekārtoja internātskolā. Kaimiņi visi teica, ka tas esot bērnunams un es nekad neredzēšu mājas, un tā nu es kaucu bez gala. Un pusgadu slēpos aiz skapjiem. Tas man bija smags posms. Tad nu man audzinātājs apskaidroja, ka tas nav bērnunams un varu braukt arī mājās pa brīvdienām. Tas bija Saldū. Pēc skolas nostrādāju adītavā desmit gadus, kas bija pāri sliedēm, bet jaunie noteikti nemaz nezina, ka Talsos tādas bijušas (smaida).
— Pēc skolas beigšanas smēlies pieredzi no gleznotāja Arņa Zupiņa?
— Jā, mana draudzene Rota kaut kā bija sarunājusi, ka aizies pie Zupiņa mācīties gleznot. Tā nu pierunājos iet līdzi uz Rožu ielu — aiz vecā muzeja, kur ir tāda divstāvu ēka, kuras vienā galā bija A. Zupiņa darbnīca. Aizgājām pie viņa, un viņš lika parādīt, ko tad spējam. Uzzīmēju diezgan pelēku jūru, pāris akmeņu un priedi priekšā, un tad nu Zupiņš arī pajautāja, kas tad manā mazā dvēselītē ir tik smags. Es atbildēju, ka nezinu… Un tā nu sākām pie viņa staigāt. Viņš visbiežāk teica: «Skatieties, kā es daru!» un tikai pa kādai reizei kaut ko pateica individuāli. Viņš kā jau klasisks gleznotājs strādāja tikai ar otām — visāda veida un izmēra, bet es tagad strādāju dažādi — ar saņurkātu papīru, ar satītu lupatu, ar lāpstiņu. Strādāt var ar visu ko, kaut ar pirkstu vilkt. Un viņam bija arī ātrums. Tā nu nogāju visu ziemu. Un Zupiņš reiz teica Rotai: «Tev būs 80 procenti jārukā, bet tai čirkai ir iekšā, tikai nezinu, vai viņa grib.» Tad nu nodomāju, ka viņš nemaz nezina, kā es dzīvoju. Man bija kauns, ka esmu kā nabags… Gleznošana prasīja līdzekļus. Bet es gribēju. Lai kā bija, par savu pirmo algu šā vai tā nopirku baltus zābaciņus, un darbā teica, ka esmu dulla, jo alga bija 60 rubļi, bet zābaki maksāja 40. Es pateicu, ka man vienalga. Es tos zābakus gribēju. Un nopirku arī audumu un uzšuvu sev mētelīti pēc «Burdas» piegrieztnes. Protams, kabatas nemācēju izgriezt, un man bija pa virsu tikai uzliktas klapiņas, bet neviens jau nezināja, ka kabatu nav (smejas). Virspuse bija aveņu krāsas, audums tā kā švammīte. Bija ļoti skaists. Man bija tāds mētelis! Un vēl baltie zābaciņi! Sievas brīnījās.
— Ko vēl esi darījusi?
— Pa desmitarpus gadiem, kad mans vīrs bija uz gultas, es iemācījos darīt visu. Pieradu arī neiet cilvēkos. Un mani arī tas vairāk nevelk. Man patīk mazs cilvēku loks. Mani nevelk milzīgi koncerti. Kad man jautā, kāpēc neeju kopā ar gleznotājiem, tad saku, ko tad tur darīšu. Vīrs aizgāja mūžībā 2012. gadā, un tie gadi, kad viņš bija uz gultas, bija smagi. Dēls ar ģimeni arī aizbrauca uz Ziemeļīriju un teica, ka atpakaļ neatgriezīsies. Tā nu paliku viena. Jautāju dēlam, ko tad man darīt, viņš pateica, lai es precos (smejas). Tad nu es uztaisīju šo vietu garāžā, lai ir, kur palikt ciemiņiem.
— Ir bijuši kuriozi gleznu tapšanas procesā?
— Izdomāju gleznot Kloda Monē dārzu. Jau pieminētais Saharovs rādīja video, kā to glezno. Es arī mēģināju, bet man nekādi nesanāca. Es gleznu noliku aiz skapja un metu mieru, bet pēc tam nākamajā dienā vilku atkal ārā un slēdzu iekšā datoru un skatījos atkal, jo nebija miera. Kādu gabalu uzpindzelēju un atkal nepaspēju, jo viņš jau bija gabalā, bet man negāja tik ātri. Es toreiz nezināju, ka video var uzspiest pauzi un apturēt kadru. Es netiku līdzi un atkal savu bildi aizgrūdu aiz skapja. Un domāju, vai tiešām esmu tik stulba, ka nevaru. Tad man kāds pateica, ka to kadru var apturēt, un tad jau bija pavisam cita lieta. Sapratu, ka tik stulba jau nemaz neesmu un varu. Un kaut kas iznāk. Sākumā gleznoju uz papīra gabaliem, finiera, uz visa, kas pagadījās. Un tad dzirdēju, ka Saharovs māca, ka savu laiku un darbu nevajag izmantot nelietderīgi. Nevajag gleznot uz nevērtīgiem materiāliem. Un tad tā arī daru. Ja varu, pērku audeklu, ja nevaru nopirkt, tad aizmālēju kādu ne tik labi padevušos darbu.
— Lasīju, ka esi bijusi arī fotogrāfe.
— Jā, no 1992. līdz 2007. gadam biju fotogrāfe. Un no 2002. gada līdz 2007. gadam visa fotografēšanās bija man te mājās. Te nāca arī kāzu grupas fotografēties. Fotografēt mācījos no vīra Valda un no citiem… Man patika strādāt ar cilvēkiem, bet vienmēr sanāca darboties ēnā. Darbnīcā uz fotografējamā cilvēka ir gaismas, bet mani nekad neredzēja… Es taisīju arī meitenēm foto konkursiņus, kur viņas pucējās. Taisījām katru bildi citādāku, un tas bija labs laiks. Likām sudrablapsu uz plikiem pleciem, taisījām skaistas frizūras. Man bija sapirkti tērpi. Mainīju fonus…
— Tajā laikā gleznošana nebija sirdī?
— Man liekas, ka foto man bija sirdī, jo man prasījās tā gleznošana. Tas bija kā ceļš uz to. Vīrs tā arī neuzzināja, ka es ko tajā sakarā varu. Viņš man kaut kad sen, apmēram 1985. gadā, nopirka eļļas krāsu kastīti. Un viņš pēc tam jautāja: «Kāpēc tu neglezno?» Un tad kaut kādā tumšā laikā pēc darba teicu, ka man gleznošanai vajag vismaz kaut kādu gaismu. Pie elektrības viss sanāk nelabi. Ir sabojāts laiks, iztērētas krāsas… Tāpat vīrs sēž blakus un skatās televizoru, dēls arī turpat kaut ko darās. Nu kā es tur gleznošu?! Tā nekas nesanāk. Man vajag vienai un ar īpašu noskaņu. Tā ka es nebiju pieķērusies nekam. Tad kādā dienā ciemojos pie draudzenes, kurai pie ceptuves ir dārziņš, un tad tā sēdējām un sapratām, ka nokavēsim pēdējo kaut kāda meksikāņu seriāla sēriju, bet noslēgums taču ir jāredz. Man mājas bija tālu, bet draudzene Ruta teica, lai ejam pie viņas noskatīties. Tad nu aizgāju un redzēju, ka viņai pie sienas ir gleznas. Jautāju, kas tā par gleznu un kāpēc paraksta nav, bet draudzene teica, ka tas esot Reneslāča darbs. Un tad domāju: «Vai es arī kaut ko tādu varu?» Gāju mājās un attaisīju tās entos gadus stāvējušās vīra dāvinātās krāsas, kas pa 30 gadiem bija jau sabeigušās, bet kādu varēju vēl izmantot. Un tā nu iesāku.

Velta Kociņa sevi par gleznotāju nesauc un ar humoru saka: īsta māksla ir tāda, kur gleznotājam pašam ir jāpastāsta, kas tur uzzīmēts, jo neviens neko no mālētā nevar saprast. Un pēc paraksta tikai var pateikt, kā glezna jāliek pie sienas.