Andris Keišs: «Rīga var nogrimt, (..) bet īstā Latvija būs šeit.»

Kultūra

17. augustā Valgalciema «Dzelžos» vietējie ļaudis pierādīja, ka ar Latvijas simtgadi labas iniciatīvas nebeidzas. Tur deju placī pie jūras tika turpināts pērn iesāktais, atrodot daudz kolosālu iemeslu, lai satiktos, dižotos, baudītu savu ļaužu varēšanu, skatītos Valgalciemā tapušu kino, uzņemtu mīļus ciemiņus un izlustētos zaļumballē.
Tovakar ārkārtīgi daudz automašīnu iegriezās ceļa galā, pie kura bija novietots lakonisks uzraksts «Balle», lai atrastu apstāšanās iespēju stāvlaukumā pārtapušajā pļavā. Ja notikumam atbilstoša izmēra stāvlaukumu vajadzēja radīt, tad pārējais gan «Dzelžos» jau bija: no vienas puses rāma jūra kā brīnišķīgākā foto tapete, bet otrā pusē — gana liela lapene, kas var pildīt arī skatuves funkcijas.
«Gads ir paskrējis no tās reizes, kad mēs pulcējāmies šeit, šajā brīnišķīgajā «Dzelžu» sētā, «Dzelžu» danču placītī, kā man to patīk saukt, jo te notika Simtgades zaļumballe. Tik labi ieballējām, ka tradīciju nedrīkst zaudēt, — mums jātiekas atkal un atkal! Piekrītat?» svētku dalībniekiem jautāja Rojas kultūras centra kultūras pasākumu organizatore Dace Broka un saņēma klātesošo skanīgu piekrišanu.
Savējo un ciemiņu priekšā stājās Valgalciema izauklētie — dziedāja Linda Vicinska un Aija Kaļiņičenko kopā ar vīru, bet savu dzeju lasīja Sigita Vaivode. Kaltenes bibliotēkas vadītāja, valgalciemniece Egita Jansone vietējo patriotiskās jūtas stiprināja, dižojoties ar vēsturiskiem notikumiem, tādiem kā pirmā burenieka uzbūvēšanu Valgalciemā 1863. gadā, atgādinot par Valgalciema pagātnē būtiskām vietām, tādām kā simtgadīgas priedes pakāje jūras malā, kur ne vien 1939. gadā iesvētīts atjaunotais Lauksaimniecības biedrības karogs, bet arī pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis Voldemāram Puriņam, un mudinot turēt godā ievērojamu vietējo ļaužu piemiņu, tostarp kapu svētkos atceroties nolikt kādu ziedu arī uz viņu kapu kopiņām. E. Jansone pamanījusi vēl ko — Valgalciemā cauri gadiem dzīvojušas ļoti stipras sievas, kuras vienojis vārds, — tās visas bijušas Annas.
«Man ir tāds novēlējums: stāstiet stāstus saviem bērniem! Ja nestāstīsiet, tad jau stāsti neradīsies. Tagad ir modē eiroremonts un visu lietu mešana ārā, bet varbūt mājās glabājas maizes abra, un tai ir stāsts. Ja mēs šo stāstu zinām, tad vecāsmātes maizes abra ir ļoti vērtīga. Ja jums glabājas vecātēva kažoks, arī tas stāsta savus stāstus. Vecātēva ēvele, dažādi amatnieka rīki — nu, nevajag tos mest ārā! Tāpat ir ar fotogrāfijām. Jūs sakāt: «Kas tās skatīsies? Mēs taču tur nevienu nepazīsim!» Bet tā ir laikmeta liecība! Lai arī mēs šos cilvēkus nepazīsim, tajās redzams darba process, apģērbs, un tā ir vēsture. Labāk nesiet fotogrāfijas uz muzeju vai bibliotēku, nesiet cilvēkiem, kuriem interesē vēsture,» rosināja E. Jansone. «Stāstīsim stāstus! Ja nevaram tos atcerēties, tad pierakstīsim! Uz tā balstās visa pasaule,» viņa vēlreiz un vēlreiz uzsvēra.
No tiem, kurus aizvien var sastapt vaigu vaigā, šajā reizē tika sumināti vairāki, tostarp «Dzelžu» mājas saimnieks Egils Zigats par viesmīlību, Ritma Zālīte par ciemnieku pulcēšanu Baltā galdauta svētkos savā sētā, Ieva Sarmiņa par uzņēmuma nodibināšanu tieši Valgalciemā un Aija Kaļiņičenko par titula «Gada mērsradznieks» iegūšanu. Valgalciemnieku vārdā pateicību saņēma arī Dace Broka — par to, ka viņa uzņēmusies šefību par Valgalciema svētkiem.
Kad jau reiz Kaltenē nodibināts koris, valgalciemniekiem jātur viņiem līdzi, un tas tika darīts, izveidojot vismaz «Valgalciema teijāteri». Šis kolektīvs, atraktīvās lomās iejūtoties Rutai Lapsai, Egitai Jansonei, Sintijai Valterei un Egilam Zigatam, klātesošos kārtīgi izsmīdināja, rādot dzirkstoša un aktuāla humora pārpilnu skeču «Visa pasaule pie kājām».
Kā gan valgalciemnieki var nebūt aktieri,
ja tik daudzi no viņiem redzami še uzņemtajā filmā «Gūtenmorgens un Vienciems»? Iestiprinājušies ar Dinas Čubas vārīto zivju zupu, Valgalciema svētku dalībnieki skatījās šo filmu brīvdabas kino seansā. Ievērības cienīgs bija jau fakts, ka ekrāns atradās tieši lapenē, kurā tika uzņemtas filmas noslēguma ainas, bet vēl īpašāku šo notikumu padarīja fakts, ka skatītāju vidū bija arī pats Gūtenmorgena atveidotājs, ne jau tikai valgalciemnieku iemīļotais aktieris Andris Keišs. «Šī ir vieta, kur es pa īstam iemīlēju jūru. Līdz kādu 40 gadu vecumam uz jūru braucu kā uz vietu, kur viss beidzas, un parasti stāvēju ar muguru pret jūru. Kad filmējām «Kolka Cool», daudz peldējos, un tad man jūra iepatikās, bet šeit, Valgalciemā, esot kopā ar cilvēkiem, kurus jūra baro un kuriem jūra visu laiku ir klāt, tas mani tik nopietni aizķēra, ka, braucot prom, es, atzīšos, pat apraudājos! Tas bija fantastisks laiks. Ir ļoti siltas atmiņas,» atskatoties uz filmas «Gūtenmorgens un Vienciems» filmēšanu, neslēpa aktieris. Kopš tā laika A. Keišs zina, ka naktsmājas viņš Valgalciemā vienmēr var dabūt vismaz trijās mājās.
Egita Jansone, iejutusies intervētājas lomā, interesējās, vai filmēšanas gaitā grūtības nav sagādājusi vietējās izloksnes saprašana, bet A. Keišs norādīja uz savām saknēm Latgalē. «Esmu piešāvies latviešu valodu saprast jebkādā izpausmē,» viņš smējās. Valgalciems esot vieta, kurā arī pats var mēģināt runāt vietējā mēlē. Kolkā gan no tā labāk atturēties. «Mans toreizējais kolēģis, tagadējais politiķis Artuss Kaimiņš pamēģināja parunāt Kolkas mēlē. Viņam likās, ka sanāca, bet viņš par to gandrīz vai dabūja pa zobiem! Tas, ar kuru viņš runāja, kādam piezvanīja, atnāca viens cilvēks, kuram viņu vajadzēja sist, bet tas pa dienu bija jūrā slīcis, tāpēc teica: «Es nevaru, man nav spēka…» Tā Artuss palika sveiks un vesels, un mēs varējām filmēt,» atklāja A. Keišs.
Simtgades filmu programma ļāvusi Valgalciema vārdam izskanēt plašāk. «Mums jau te kaut kas notiek — jau trīs gadus ir bijuši Baltā galdauta svētki, otro gadu ir Valgalciema svētki ar zaļumballi. Cerēsim, ka ar laiku mums būs kādi sponsori un taps kāds saieta namiņš, kur arī ziemas apstākļos pulcēties,» cerību izteica E. Jansone. «Tā ir tik nopietna tēma, kas ieskanas arī filmā. Mūsu valsts apspriež to, ka vajadzētu celt dārgu koncertzāli par 100 miljoniem, par kuriem varētu nofilmēt 100 latviešu spēlfilmu vai uzcelt pa saieta namam kādos 200 ciemos… Ceru, ka jaunais kultūras ministrs pavērsīs skatu ne tikai uz Rīgu, bet arī uz tām vietām, kas nes īsto latviešu kultūru. Rīga var nogrimt. Rajonā, kurā šobrīd dzīvoju es, — tas ir A. Čaka un Matīsa ielas stūris — katrs sestais ir pakistānietis! Ir ļoti daudz iebraucēju, un Rīga pārvērtīsies par tādu pilsētu, kāda ir Parīze vai Londona, bet īstā Latvija būs šeit, būs Stirnienē, būs Jaunpilī,» A. Keišs vērtēja.
Viņš pašlaik filmējoties filmā «Kur vedīs ceļš», kas būs latviešu vesterns un stilizētā veidā atspoguļos 18. gadsimtu, neizpaliekot pat kovboju kostīmiem. «Mīlas stāsts, kurā izrādās, ka sievietes uzvar. Sievietes valda pār pasauli. Tā tas ir, bet beidzot mēs to atzīstam,» aktieris smējās. Viņš šajā filmā atveidojot nežēlīgu vagaru ar iesauku Ķemme. Protams, tūlīt sāksies arī teātra jaunā sezona, kas Jaunā Rīgas teātra saimei vēl nenesīs atgriešanos savās telpās. «Uz Daudziņa (aktieris Vilis Daudziņš — E. L.) piecdesmitgadi mēs tur netiksim. Es ceru, ka uz manu piecdesmitgadi, kas būs 2024. gadā, tiksim,» A. Keišs pauda, bet, saņēmis krāšņu ziedu pušķi no ziediem, kas lasīti vietējos dārzos, vēlēja: «Saules mūžu Valgalciemam, saules mūžu Latvijai!»