Krievijas Valsts domes deputāts no Vandzenes pagasta — apakšpulkvedis Ernests Karlsbergs

Personības

Krievijas Valsts dome kā likumdošanas iestāde tika izveidota 1905. gada augustā, revolūcijas apstākļos caram ievērojami piekāpjoties un liberalizējot valsts iekārtu. Būtībā tā bija ļoti nopietna piekāpšanās, kaut arī domes deputātus neievēlēja vispārīgās pilnībā demokrātiskās vēlēšanās, bet vēlētāju skaits bija ierobežots ar dažādiem faktoriem (īpašums, maksātie nodokļi u.c.), turklāt tās lēmumus bija jāapstiprina caram. Turpmāk domei bija ievērojama nozīme valsts dzīvē, taču šīs institūcijas nozīme gan starpkaru periodā Latvijā, gan padomju varas laikā tika nepelnīti noniecināta, kaut arī tieši tajā pirmo ievērojamo politisko pieredzi ieguva daudzi ievērojami vēlākie politiskie darbinieki.
Kopumā bija četras
Krievijas impērijas Valsts domes, turklāt visās aktīvi darbojās iedzīvotāju pārstāvju ievēlētie latviešu deputāti, viņu vidū tādi ievērojami vēlākie neatkarīgās Latvijas politiķi kā Jānis Čakste, Pēteris Juraševskis, Jānis Goldmanis, Jānis Zālītis (abi pēdējie IV — pēdējā Valsts domē, un viņi faktiski ir vienīgie, kuri Valsts domes sakarā tiek pieminēti Latvijas vēsturē, jo piedalījās latviešu strēlnieku vienību izveidošanā). Pirmās divas sava demokrātiskā sastāva dēļ tika samērā ātri atlaistas, trešā tika ievēlēta un sāka darbu 1907. gada novembrī, nostrādājot pilnu darbības termiņu — līdz 1912. gada jūnijam. Turklāt tajā latviešus pārstāvēja arī Kurzemes zemnieku ievēlētais deputāts Ernests Karlsbergs, kurš jāpieskaita pie Talsu apkārtnes novadniekiem, turklāt vēsturē nepelnīti aizmirstiem.
Latviešu jaunekļiem populāra izvēle
Dzimis 1861. gada 11. martā (pēc jaunā stila — 23. martā) Vandzenes pagasta Laukgaļu māju saimnieka Frīža jeb Prīža (Prīdis) un viņa sievas Elizabetes, dzimušas Erdmanes, ģimenē un, līdzīgi citiem pagasta bērniem, tika kristīts Talsu ev. luteriskajā baznīcā. Interesanti, ka Krievijas armijas dokumentos viņa tēva vārds krieviskojot tika ierakstīts kā Fjodors jeb Teodors, kas ir maldinoši (pareizāk būtu bijis Frīdrihs).
Ernests mācījās un 1878. gadā beidza Talsu apriņķa skolu un pēc tam divus gadus sagatavojās, lai iestātos augstskolā. Tomēr galu galā līdzekļu trūkuma dēļ viņš izlēma kļūt par virsnieku. Tolaik šāda izvēle latviešu jaunekļiem bija ļoti populāra, jo 19. gadsimta 60.—70. gadu militārās reformas rezultātā izveidotās junkurskolas deva iespēju par velti iegūt virsnieka izglītību, kura nodrošināja samērā augstu stāvokli sabiedrībā. Tas zemnieku dēliem bija svarīgi, un to izmantoja simtiem latviešu jauniešu. Turklāt tolaik militārā tēma bija īpaši populāra, jo tikko bija beidzies Krievijas — Turcijas karš Balkānos, kurā piedalījās arī daudzi latvieši. 1880. gada martā E. Karlsbergs iestājās obligātajā karadienestā 116. Malojaroslavas kājnieku pulkā Rīgā, bet jau tā paša gada vasarā sekmīgi nokārtoja iestāšanās pārbaudījumus Viļņas kājnieku junkurskolā.
1883. gada augustā viņš skolu sekmīgi beidza un tika paaugstināts par podpraporščiku savā 116. kājnieku pulkā (šajā laikā pastāvēja kārtība, saskaņā ar kuru junkurskolu beidzējiem bija noteikts laiks jānodienē virsnieka kandidāta jeb podpraporščika pakāpē). 1884. gada aprīlī viņš tika pārvietots uz 24. rezerves kājnieku kadru bataljonu Bobrujskā, jūnijā paaugstinot pirmajā kadru virsnieka — podporučika pakāpē. Sākās profesionālais virsnieka dienests.
Pēc četriem gadiem
jauno virsnieku paaugstināja par poručiku. 1891. gada martā karaspēka daļa tika pārdēvēta par Bobrujskas rezerves bataljonu, 1893. gada jūnijā viņu paaugstināja par štābkapteini, bet 1895. gadā apbalvoja ar Svētā Staņislava III šķiras ordeni. Visbeidzot 1902. gada aprīlī E. Karlsbergu paaugstināja par kapteini un pārcēla uz 232. Irbitas kājnieku rezerves bataljonu Permā, kur viņš ieņēma rotas komandiera amatu. 1905. gada janvārī — septembrī mācījās un sekmīgi pabeidza virsnieku strēlniecības skolu.
Šajā laikā visā impērijas teritorijā bija revolūcija, un ļoti iespējams, ka tieši saistībā ar to 1906. gada februārī — maijā kapteinis E. Karlsbergs atradās komandējumā Sizraņas apriņķa kara priekšnieka rīcībā (revolūcijas un pēcrevolūcijas laikā palīgā vietējām iestādēm kārtības uzturēšanai masveidā iesaistīja armijas vienības). Uzreiz pēc tam — 1906. gada oktobrī — E. Karlsbergs iesniedza lūgumu par atvaļināšanu no dienesta veselības stāvokļa dēļ, kas arī gada beigās tika apmierināts, paaugstinot viņu apakšpulkveža dienesta pakāpē. Kopā ar sievu — podporučika meitu Aleksandru, dzimušu Ļebedevu, viņš atgriezās savās dzimtajās mājās «Laukgaļos» un nodarbojās ar lauksaimniecību.
Politiski mērenais deputāts
Atvaļinātie latviešu tautības virsnieki, tāpat kā atvaļinātie virsnieki kopumā, bieži ieņēma nozīmīgu vietu politiskajā, saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē. Tie bija atbildīgi amati pašvaldības iestādēs, policijā un citur. Politiskā iekārta un lielā mērā arī sabiedrība šiem cilvēkiem uzticējās. Apakšpulkvedis Ernests Karlsbergs 1907. gadā tika izvirzīts un vēlētāju sapulcē (kūrijā) Jelgavā ar vienas balss pārsvaru pār Jāni Goldmani ievēlēts par Krievijas Valsts domes deputātu no Kurzemes guberņas zemnieku kārtas (viens no atbalstītāju argumentiem bija — konkurents J. Goldmanis nepietiekami labi pārzina krievu valodu). Prese šajā laikā uzsvēra, ka E. Karlsbergs uzskatāms par politiski «mērenu» un nepieder nevienai politiskajai partijai.
Tādējādi viņš strādāja III Valsts domē, turklāt, līdzīgi kā mūsdienās, sabiedrība pievērsa viņa darbībai pastiprinātu uzmanību. Viņu kritizēja arī par nepietiekami labām latviešu valodas zināšanām. Iemesls tam neapšaubāmi bija ilgā atrautība no valodas vides. 1908. gada oktobrī Liepājas latviešu prese atreferēja viņa intervijā Rīgas krievu presei teikto: «Kas zīmējas uz manu izdaudzināto valodas neprašanu, kuru tā izklieguši mani tautieši no kreisā lēģera, tad es to nenoliedzu. Pa latviski es runāju un rakstu tā, kā runāja un rakstīja latvieši 30 gadus atpakaļ, kad es še dzīvoju un mācījos Rīgas junkuru skolā. Tad bija cita pareizrakstība un tika lietoti tikai latviešu tautiski vārdi, visas tautas darījums. Pa šo laiku ir izgudrojuši, labāk sakot, izkaluši daudz jaunu vārdu, kuri varbūt nekad nepaliks par visu latviešu īpašumu, vārdu, kuri pārāk atšķiras no tādām tautas darījumu pērlēm, kā dziesmas, pasakas, teikas. Šo mūsu tautas garam svešo jauninājumu es neatzīstu. Tāpēc tās dusmas un uzbrukumi…» Turklāt laikraksts «Rīgas Apskats» šo komentēja sekojoši: «Kā redzams, Karlsbergs ne domāt nedomā atteikties no valsts domnieka amata, kā to viņam ieteica daži laikraksti. Bet uz Karlsberģi taču velti runāt caur laikrakstiem, jo viņš taču šo laiku valodas nesaprot un tādēļ gan laikam neviena laikraksta nelasa. Būtu labāk šie laikrakstu līdzstrādnieki nogājuši pie Karlsberga un mēģinājuši personīgi viņam iestāstīt viņa nederīgumu! Bet nezin vis, vaj arī tādu valodu saprastu šī «pērle», kuru cēluši dienas gaismā Talsu apriņķa saimnieki tādu, kāda viņa izskatījusies priekš 30 gadiem.»
Kritika bija barga, taču ne līdz galam pamatota, jo E. Karlsbergs, kaut arī neizcēlās ar sevišķu aktivitāti, Valsts domē centās strādāt apzinīgi, un bija jūtams, ka zemnieku intereses viņš saprot, jo pats bija no tādiem cēlies un par tādu atkal kļuvis, neraugoties uz apakšpulkveža dienesta pakāpes doto piederību dzimtsmuižniecības kārtai. 1908. gada vasarā latviešu prese viņam pārmeta bezdarbību, ko viņš kategoriski noliedza, cita starpā rakstot: «1905.-tais gads ir vēju sējis, un man tagad, še Taurinas [Taurijas] pilī, ir tā vētra jāpļauj un jāpļauj vien — vienīgam, jo līdz šim, iekš tiem astoņiem mēnešiem, neesmu nekādas ziņas, nekādas vēlēšanas, jeb padomus dabojis, bet jā gan, kādas—nekādas vēstules, pilnas ar rupjībām un draudiem, iesākumā daboju diezgan pulku.[..] varu jums atgādināt uz tam, ko ir, un ko varēja darīt valsts domes locekļi no baltijas pirmā un otrā domē, kurās viņi bija lielā, lielā vairumā? Pie tam, laikam jums ir zināms, kā uz mums latviešiem pēc 1905.-to gadu tiek skatīts vispārīgi, un pēc otras domas atlaišanas it īpaši?! Un kad tas jums ir zināms un saprotams, tad laikam domājams, ka uzdevums ir man še grūts un it īpaši grūts tanī ziņā, ka no latviešu puses piepalīdzība nav, bet tikai pārmešanas vien bez kādas pamatas.»
1912. gada jūnijā, noslēdzot savu darbību domē, E. Karlsbergs Pēterburgas latviešiem uzsvēra, ka īpaši pēdējos gados daudz darījis, lai domnieki mainītu negatīvos uzskatus par latviešiem un aizstāvētu latviešu intereses. Pie tam, latviešu prese atzina, ka tas tiešām tā bijis, turklāt gan privātās sarunās, gan arī uzstājoties no tribīnes. Vienlaikus gan tika atzīmēts, ka E. Karlsbergam pietrūcis politiķa pieredzes, kas jāņem vērā, izvirzot kandidātus nākamajās vēlēšanās. Katrā ziņā Ernests Karlsbergs no Vandzenes pagasta, lai arī politiski nepieredzējis, jāpieskaita pie nedaudzajiem latviešu pārstāvjiem Krievijas impērijas parlamentā, kuri centās darboties savas zemes un tautas labā. Minēto skaidri apliecināja arī laikrakstā «Dzimtenes Vēstnesis» 1916. gada novembrī publicētās plašās E. Karlsberga atmiņas par šo piecus gadus ilgo darbību.
Pēc III domes darbības beigām
E. Karlsbergs nākamajās vēlēšanās vairs nekandidēja un mierīgi turpināja saimniekošanu savā saimniecībā Vandzenes pagasta «Laukgaļos», pārdzīvojot kara laikus (pasaules kara laikā bija bēgļu gaitās). 1922. gada 24. februārī viņš turpat nomira. Mājās turpināja saimniekot agronoms Ernests Karlsbergs, kurš, jādomā, bija viņa brāļadēls, turklāt viņš šeit dzīvoja un strādāja vēl 60. gadu beigās.

Ēriks Jēkabsons,
vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors