Čaklo bitīšu ganāmpulkam — tikpat strādīga saimniece

Uzņēmējdarbība

Vasaras noslēdzošajā mēnesī, kad arī rudens jau manāmi jūtams vēja vēsmās, ciemojāmies pie biškopes Dzintras Indriksones. Viņa atzina, ka šogad esot labs bišu gads un ne par vienu gadu īsti nevarot sūdzēties. «Ievkalnu» mājas Laucienē acis priecē ne tikai ar saimnieces skaisti izveidoto pašapkalpošanās medus veikaliņu, kas darināts no parasta skapja, bet arī ar paša nama košumu un mājīgumu.
Nezinātājiem varbūt ir priekšstats par biškopjiem, ka tie skaisti koptā, baltā tērpā glauni ar savu dūmu pūšamo ierīci tikpat baltos cimdos tikai nomaina rāmīšus, kurus ieliek pavasarī un rudenī izņem, un pēc tam priecājas par medu. Un tā nu ir visa tā bitenieku padarīšana. Tā spriest var tikai tas, kurš nekad nav redzējis, kā notiek darbošanās ar bitēm un cik smags un lipīgs darbs tas patiesībā ir. Propoliss līp un tek uz rokām un kājām, un bišu zumēšana visu laiku, tāpat rāmīšu tīrīšana, kad viss salipis kā cements… Daudzreiz neapzināmies ne pašu bišu, ne bišu ganāmpulka saimnieka darbu, kas slēpjas zem skaistās medus burciņas vāka. Jā, arī bitēm ir ganāmpulks, un ganāmpulkiem ir katram savs numurs.
Gads bijis labs, tikai šogad viss ātrāk noslēdzies
Ienesums jau ir beidzies jūlija pusē, jo šogad viss ir strauji noziedējis, un viss arī ziedējis vienā reizē. Dzintra Indriksone atklāj, ka 2016. gadā viņas biškopības uzņēmumā bijuši nepatīkami medus zagšanas gadījumi, kad vaininieks tika arī atklāts, jo bija uzliktas novērošanas kameras un vairs nebijis, kur sprukt. Garnadzis, kas arī iepriekš bijis pieķerts līdzīgos pārkāpumos, nozagto medu atvedis arī atpakaļ un knapi palicis brīvībā.
Sarunas laikā pamanām, ka uz galda stāv lietuviešu griķu medus, un saimniece sirsnīgi smejas, ka tas vakar nopirkts Kauguros. Griķu medus esot īpatnējs — smarža viņai asociējas ar «veciem zirgiem». Ziedu medum smarža ir pavisam citādāka — nu, pēc ierastā medus, bet šis smaržojot pavisam netipiski. Pašai Dzintrai ir vasaras ziedu medus, kas tiek ievākts Laucienes pagastā.
Darbs ar bitēm
notiek cauru gadu, un darbošanās nepārtraukti mainās. Sākot no pavasara, kad bites tiek pārceltas tīros, izdezinficētos stropos. Sākumā strops ir jāizkasa, bet pēc tam ar lodlampu to izdedzina. Kā pastāsta Dzintra, tas ir nepieciešams, lai tiktu vaļā no visiem mošķiem un mikrobiem, lai bitēm nebūtu slimību, piemēram, varikozes. Vasarā notiek intensīvi darbi, kad jāuzrauga bišu darbošanās, rudenī ir sašaurināšanas un barošanas darbi un ziemā regulāri jābārbauda mājiņas un jātīra skrejas. Kad medus ir noņemts, tad ir jāsašaurina ligzdas līdz ziemošanas lielumam un jāapgādā bites ar ziemas barību. «Bites ir ļoti čaklas, un jau no agra rīta sāk rosīties. Pa mazam pilieniņam, ko tik viņas nesanes,» smaidot stāsta Dzintra. Viņa atzīst, ka bija pierasts strādāt blakus vīram, bet, kad viņš aizgājis mūžībā, visu nācies darīt pašai, un tas nu bijis pavisam citādāk. Galvenais, lai visam pietiktu spēka. Pašlaik palikušas 38 bišu mājiņas, bet vīra laikos bijušas pat 250.
Jautāta par to, vai Dzintrai pašai garšo medus, viņa teic, ka patīkot medu likt pie kafijas un reizēm prasoties medus ar aukstu pienu vai rupjmaizi. Saldums jau esot atēsts — ne tikai ar muti, bet arī ar rokām. Par bišu dzēlieniem saimniece pastāsta jau bērnībā dzirdēto patiesību, ka bite pēc koduma pati mirst, bet lapsenes gan varot dzelt un dzīvot vēl un vēl. Kamēr dzelonis ir koduma vietā, tikmēr tas pumpē indi, tāpēc to ātri vajag dabūt ārā, kas nemaz neesot grūti.
Medus tiek realizēts
gan veikalā «Bitīte», kas nu ir atdots dēlam, gan arī piemājas pašapkalpošanās veikaliņā, kas pieejams visu diennakti un tumsā pat ir izgaismots. Veikaliņš darināts no drēbju skapja, kam uzlikts glīts jumtiņš un dekoratīvi izmantoti arī ķieģeļi. Iekšā ir pastkastīte, kur atstāj samaksu par izvēlēto gardumu, un redzamas ir norādes par cenām. Dzintra saka: cilvēki ir ļoti godprātīgi un starpgadījumi nav bijuši. Iecere bijusi jau sen. Cilvēki ir atsaucīgi. Viņiem neviens nav jātraucē — var piebraukt jebkurā laikā. Ir pieejams arī maisiņš, kur pēc tam ielikt burciņu. Cenas saliktas tā, ka gadījumā, ja pircējam ir pieci eiro gabalā un nav mazākas naudas, bet tas izvēlas medus burciņu, piemēram, par četriem eiro, viņš paņem klāt kaut ko par atlikušo vienu eiro. Veikaliņš jau darbojas apmēram gadu, un biškopības uzņēmumam tā ir sava odziņa.
«Cilvēki, kas ir iepazinuši mūsu medu, paliek arī uzticami. No Rīgas brauc daudzi. Mums ar tādu saimniekošanu pietiek,» teic Dzintra. Ar bitēm kopā viņa pavadījusi kādus 25 gadus un iepriekš nekur nav šo arodu mācījusies, bet visu apguvusi no vīra, skatoties līdzi. Vīrs, kas bija vidzemnieks, tad, kad bija vajadzīgs bitenieks, atsaucies un pašmācības ceļā daudz ko apguvis un pēc tam gājis arī kursos Rīgā. Un tā visu mūžu arī nodevies biškopībai.
Jautāta par bišu un sieviešu līdzību, kas atspoguļots tautas teicienā, ka ar sievietēm ir tāpat kā ar bitēm — ar domu, ka nekad nevar zināt, ko tās darīs, — Dzintra saka: pie bitēm ir jāiet mierīgi un nevar to darīt ar dusmām. Bites ir jāpazīst un jāseko līdzi. Bitēm nav jāpielāgojas mums, bet mums — bitēm. Nebūs tā, ka izdomāsi, ka gribi medu, un iesi, un darīsies, bet bites pielāgosies. Dzintra saprot, kad var iet pie bitēm un kad ne. Viņa piebilst, ka ir arī mīti: piemēram, ja ir lieta degviela un rokas ožot pēc tās, tad nevarot tām tuvoties, jo būs asa reakcija. Vīrs esot novērojis, ka tā neesot. Bet ir gan personisks vērojums, ka, piemēram, viens cilvēks nekad ar savu divriteni nevarējis tuvāk pienākt, kā par krustojumu, jo bites kritušas virsū, bet tajā pašā laikā bērnudārza bērni nākuši pie stropiem, un neviena bite neko nedarījusi.
Dzintra pastāsta arī par pirts medu. Kad medu ieliekot atsildīt, tad tam virsū parādās putiņas, ko izmanto par pirts medu. Āda kļūstot mīksta; saimniece pati gan to vēl neesot izmēģinājusi.