Ārpus recepšu grāmatas un ikdienas rāmja

Viedokļi

Augusts jau pārlūzis uz pusēm, un ikdienā arvien uzstājīgāk pieklauvē rudenīgākas noskaņas. Tāda smeldzīga sajūta, ka vēl tikai no rītiem ir vasara un kaut kas neglābjami aiziet, izslīd, izgaist nebūtībā. Ja varētu vasaras košākos mirkļus salikt burciņās plauktos un pagrabā, lai tumšajos mēnešos ik pa laikam panašķētos… Varbūt daudziem, tāpat kā man, plaukti neliektos no krājuma daudzuma un smaguma, toties tas mazums būtu bagātīgas garšu un smaržu buķetes pilns.
Uz vienas burciņas noteikti būtu uzlipināts uzraksts «Īpašie ceļojumos satiktie cilvēki». Nupat ciešā domubiedru četrotnē izmetām nedēļas nogales loku pa Vidzemes pusi. Lai izvēdinātu galvas, atstātu aizmugurē ikdienas ritmu, kaut ko vērtīgu no laba un ne tik laba noskatītā paņemtu līdzi savai dzīvošanai.
It kā nedaudzi simti kilometru, bet kārtējo reizi secinājām, cik mūsu mazā Latvija ir liela un dažāda. Nemaz nerunājot par vispārējo, katram acīm redzamo vides sakoptību. Vai tad nu mūspusē nav skaisti apzaļumotu, appuķotu, spodru mazpilsētiņu, pagastu centru un lauku sētu? Vidzemnieki mūsu acīm šajā ziņā neizskatījās pelēkāki, bija vietas, kur gluži vienkārši stāvējām un izbaudījām saimnieku skaistuma izjūtu un gudri čaklām rokām padarīto. Savukārt dažas satikšanās mums parādīja Vidzemi tādu, par kādu jau izsenis to daudzina — Latvijas gaišo galu. Vienkāršs lauku vīrs mums plaši un sirsnīgi atvēra senas saimniecības ēkas — bijušās magazīnas klēts — durvis. Gadu gadiem viņš sava prieka un patikšanas pēc tajā vāc un apskatīšanai sakārto tuvas un plašākas apkārtnes vēstures liecības, pat zārks par kočiņu beidzot ir atrasts un uzstīvēts uz vērbaļķiem. Lietu stāsti pamīšus mijās ar vietējiem nostāstiem, anekdotēm. Viņam ne prātā nenāca mūs taranēt ar gadskaitļu virtenēm un pamatskolas līmeņa zināšanu minimumu. Pat profesionāls muzejnieks varētu tikai pamācīties, kā ekspozīcijai krustu un šķērsu pāri pārstiept un uz nagliņām tukšākos laukumos pakarināt žāvēties tabakas lapas, liepu un bērzu pirtsslotiņas. Uz turieni bija vērts aizdoties, ja ne citādi, tad pēc dzīvesprieka un mākas atrast jēgu savai it kā necilajai dzīvei.
Kad dzirdēšu jēdzienu «Rūjienas izstāžu zāle», tad noteikti saspicēšu ausis. Ievelties kultūras centrā īsu brīdi pirms tā darbalaika beigām un saņemt uzņemšanu tādu, it kā būtu mīļi gaidīti ciemiņi un darbinieces godīgi nopelnītam vakaram nebūtu nozīmes — tādu dāvanu vienkārši nevar aizmirst. Saimniece Līga mums stāstīja par šo pilsētu, tās personībām un notikumiem tik sulīgi un raibi, arī viegli ar savu ģitāru paņemot līdzi visiem zināmās vecu un šolaiku dziesmās, ka negribējās un negribējās prasties un atvadīties. Pateicoties viņai, it kā braucām patālu no mājām, bet turpat, lībiešu zemē, vien nonācām. Viņa atgādināja, ka tagad sadzīvē daudzi lietoti vārdi «te» un «tur» nāk no lībiešu valodas. Lai cik smalki gribētu iztaisīties, «roidas» un «viš i» pazinām gan!
Ar smalkošanos mums gadījās vēl viens piedzīvojums. Kad svešā vietā pusdienojam, gribas iepazīt vietējās virtuves piedāvājumu. Lepnā, nu ļoti lepnā krodziņā galu galā mums acu priekšā kūpēja turpat dzirnavās svaigi maltu putraimu biezputra ar kaimiņzemnieka izaudzēta speķa čurksteni, un ceptos ābolos, brūkleņ-zaptē gozējās putraimdesas struņķi. Ekskluzīvāk nevaru iedomāties.
Droši vien automātiski, kā jau rūdīts avīžnieks, sameklēju turienes avīzīti vairākiem novadiem. Viņi, tāpat kā mēs, spriež, atbalsta un «buntojas» par jauno administratīvi teritoriālo reformu, protestē pret komunālo pakalpojumu cenu paaugstinājumiem, godina daiļdārzu saimniekus, skaita ugunsdzēsēju no kokiem noceltos kaķus. Tomēr interesanti ir arī tā mēģināt izprast — kā tur dzīvo…
Nupat saņēmu vilinošu ielūgumu uz kārtējo notikumu Pedvāles brīvdabas mākslas telpā. Amerikāņu mākslinieks uzbūvējis akmens laivu. Paskatīšos, noteikti, kā viņš būs izjutis Latvijas zemē izaugušo materiālu. Mani galvenokārt aizķer viņa doma par laivas simboliku: vikingi siroja, laupot un slepkavojot, jā, bet viņi vienlaikus izpētīja to pasauli, kas atklājās aiz apvāršņa.
Katram mums ir brīva izvēle un iemesli, kāpēc doties vai nedoties tam pretim un tālāk. Man ir vienaldzīgs iegūto iespaidu daudzums, ilgam laikam pietiek ar nedaudziem, bez sāpīgiem izdevumiem un laika patēriņa iegūtiem, toties silti sulīgās krāsās iezīmētiem.