Ar kameru «izcelt saulītē»

Personības

Tā vien šķiet, ka teju katrs šīs puses cilvēks pazīst Talsu televīzijas operatoru Ģirtu Grenevicu. Cilvēks — kamera, kurš ir klāt gandrīz katrā svarīgā notikumā un pasākumā. Vienmēr pilns humora un pozitīvisma. Tomēr par to, ka darbs medijā «nozog» ļoti daudz laika no ģimenes un privātās dzīves, iedomājas vien retais.
Ģirta darbadienas ir ļoti saspringtas, tāpēc arī uz sarunu tiekamies Talsu televīzijas telpās. Paralēli Ģirts vēl veic nepieciešamos darbus, piemēram, ielādē tajā dienā uzņemto videomateriālu un atlasa video no arhīva, kas nepieciešams raidījuma gatavošanai par Dižmāras gadatirgu. Ar stipras kafijas krūzēm rokās aizvadām sarunu.
— Pastāsti, lūdzu, par savu bērnību!
— Esmu dzimis 1963. gada 1. janvārī Kandavā. Man stāstīja, ka bērnībā Jaunā gada svinībās esmu teicis: «Neaizmirstiet, ka 1. janvārī man ir dzimšanas diena!» Tagad savu dzimšanas dienu gan nesvinu un arī negribu to darīt. Arī Jauno gadu īpaši nē. Man vairāk patīk, ka vari pasvinēt vai pasēdēt kopā ar draugiem, tuviniekiem spontāni, tad, kad to vēlies un vadies pēc emocijām, nevis tāpēc, ka kalendārā ir attiecīgs datums. Man gan 1. janvārī ir sava tradīcija — izkurinu čuguna vannu, kas man ir uzstādīta ārā, un vienalga, kāds ārā laiks, sēžu un baudu.
— Vai nav tā, ka negribas atzīmēt svētkus, jo ikdienā tos tik daudz nākas apmeklēt darba dēļ?
— Jā, jāatzīst, ka šī darba dēļ cieš ģimene. Ja gribas aiziet kopā uz kādu pasākumu, tas ir gandrīz neiespējami, jo man uz tiem jāiet strādāt. Interesanti ir reizēs, kad aizeju, piemēram, ar sievu uz kādu pasākumu, un, kad kādu pasveicinu, mani uzreiz neatpazīst, jo esmu bez kameras.
— Atgriezīsimies pie tavas bērnības un skolas gaitām. Kur esi mācījies?
— Bērnību pavadīju Cērē, laukos, un, kad vecāki pārcēlās uz Tukumu, uzsāku skolas gaitas un mācījos tur līdz 8. klasei, bet pēc tam Ventspils profesionāli tehniskajā vidusskolā par virpotāju. Pirms mācību uzsākšanas Ventspilī pa vasaru dzīvoju Rojā pie tēva, jo vecāki tolaik bija šķīrušies, un strādāju zvejnieku kolhoza «Banga» darbnīcās par mācekli pie frēzētāja. Pa vasarām vienmēr centos piestrādāt dažādos darbiņos. Pēc skolas absolvēšanas Ventspilī mani iesauca armijā.
— Kur dienēji un kādas tev ir spilgtākās atmiņas no tā laika?
— Pirms armijas izgāju apmācības, lai iegūtu autovadītāja apliecību un varētu tikt par šoferi, kas arī notika. Dienēju divus gadus Minskā. Katrs dzīves posms un pieredze cilvēkā kaut ko ieliek un maina, protams, tajā skaitā arī laiks armijā. Bet viegli nebija ne skolas laikā Ventspilī, ne armijā, jo abās vietās nācās sevi pierādīt. Pazemošana un jaunāko izmantošana bija kā sērga, kam vienkārši bija jāiziet cauri. Interesanti gadījumi bija, kad nācās vest, piemēram, pulkvežus privātās darīšanās. Teiksim, ziemā uz zemledus makšķerēšanu. Kamēr viņi stiprinājās ar grādīgo dziru, man bija jāurbj āliņģi. Bet ne viss bija vienkārši, reiz man nācās septiņas diennaktis pavadīt vieninieka kamerā, jo mani kāds nosūdzēja par kaut kādu pārkāpumu. Protams, zinu, ka citiem, kurus nosūtīja uz tāliem Padomju Savienības nostūriem, nācās dzīvot ļoti bargos apstākļos, tāpēc es nedrīkstu sūdzēties.
— Vai filmēšanai pievērsies uzreiz pēc armijas?
— Tajā laikā bija ļoti interesants TV raidījums «Kino un mēs», kas man ļoti patika. Kad dienests armijā tuvojās beigām, sāku interesēties par Kinematogrāfijas institūtu Maskavā. Nonācu tik tālu, ka skola man jau atsūtīja dokumentus par iestāšanos. Bet, kad atgriezos mājās, viss kaut kā «nobuksējās». Tēvs laikam saprata, ka neesmu pietiekami nobriedis, lai varētu viens pats braukt un mācīties Maskavā.
— Bet kāpēc tieši kinematogrāfija?
— Tēvs aizrāvās ar fotografēšanu hobija līmenī un ierāva tajā arī mani. Tajos laikos bija foto filmiņas, un mums vannasistabā bija ierīkota sava veida laboratorija fotogrāfiju attīstīšanai. Tas bija kaut kas maģisks, jo līdz pēdējam brīdim nevarēji zināt, kas būs sanācis. Vēlāk tēvs dabūja arī videokameru, tā ka jaunībā man tas viss bija apkārt.
— Kad iecere par studijām Maskavā atkrita, ko nolēmi darīt tālāk?
— Nelielu laika periodu strādāju Talsu tipogrāfijā pie fotogrāfa. Tajā laikā tehnoloģijas bija absolūti citādākas nekā tagad. Pēc tam iestājos Liepājas jūrskolā, jo ļoti gribēju redzēt pasauli. Izmācījos par kuģa mehāniķi. Šajā profesijā Rojas «Bangā» nostrādāju aptuveni piecus gadus. Tālumā uz ilgu laiku gan nedevos, jo pēc skolas absolvēšanas apprecējos un, protams, ne sieva, ne es negribēju uz ilgu laiku atstāt ģimeni. Un tad jau valstī viss sāka jukt un brukt, un vajadzēja domāt, ko darīt. Izmēģināju savus spēkus uzņēmējdarbībā. Tas bija traks un interesants laiks. Sākotnēji Laucienē piensaimniekos, kad tika privatizēta pienotava, pēc tam citās nozarēs. Tā aizritēja krietns laiks, un, kad 2008., 2009. gadā bija lielā krīze, pazaudēju ļoti daudz naudas. Pēc tam divus gadus strādāju Vācijā par šoferi.
Vienmēr hobija līmenī biju saistīts ar fotografēšanu un filmēšanu, iemūžināju gan kāzas, gan cita veida pasākumus, tāpēc nolēmu iziet kursus, lai iegūtu fotogrāfa diplomu. To izdarīju Rīgā, Birutas Mageles starptautiskajā stilistu skolā. Tur bija labi pasniedzēji, piemēram, Gunārs Binde. Un paralēli fotokursiem izgāju arī videokursus. To izdarīju, pirms devos uz Vāciju, un, kad atgriezos, redzēju sludinājumu, ka Talsu televīzija meklē operatoru. Nolēmu pieteikties, un šogad 1. augustā apritēja pieci gadi, kopš strādāju šeit.
— Kā tu vērtē šos piecus gadus televīzijas darbā?
— Sākums, protams, bija grūts, jo šis ir ļoti specifisks darbs. Gan ar kameru, gan montāžas programmām. Tagad, protams, jūtos daudz brīvāk un drošāk, bet jāņem vērā, ka šajā sfērā nepārtraukti mainās un attīstās tehnoloģijas, ir dažādi jauninājumi. Vienmēr jābūt lietas kursā un jāseko visam līdzi. Viena no pirmajām lietām, ko sapratu, kad sāku šeit strādāt,— liela problēma ir datu uzglabāšana. Gan ar jaunajiem materiāliem, gan vecajiem, kas uzņemti jau sen, VHS formāta kasetēs. Tagad daļēji šo problēmu esam atrisinājuši un turpinām pie tā strādāt, lai saglabātu vecos videomateriālus. Cilvēki, kuri šeit agrāk strādājuši, ir atstājuši daļu no sevis, un to var redzēt. Paldies viņiem, ka Talsu novadam ir tik iespaidīgs arhīvs, jo reti kurai televīzijai tāds ir. Man ir prieks, ka kopā ar kolēģiem veidojam raidījumu «Mantojums šodienai», par ko esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes, un tā ir lieliska iespēja «izcelt saulītē» mūsu vēstures bagātības, notikumus un cilvēkus. Interesanti salīdzināt, kā bija agrāk un kā ir tagad.
Sākot strādāt televīzijā, ik pa reizei nodomāju, ka būtu interesanti nofilmēt vienu vai otru personu, piemēram, jūsu avīzes fotogrāfu Daini Kārkluvalku. Tas ir paveikts. Tā šajā darbā ir labākā daļa, ka nokļūsti dažādos pasākumos un satiec dažādas personas, kas ir ļoti interesanti un elpu aizgrābjoši. Piemēram, domāju arī, kā tas būtu, ja varētu nointervēt Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni. Talsu televīzijai kāda projekta ietvaros bija šāda iespēja. Protams, bija patīkami, bet tajā pašā laikā tas arī nebija nekas ārkārtīgi pārsteidzošs vai aizgrābjošs. Tādi drīzāk ir cilvēki tepat, novadā, reģionā, kuri saviem spēkiem sasnieguši lielas lietas vai vienkārši ir sava darba, vietas entuziasti, par ko viņi krīt un ceļas.
— Jo ilgāk strādā šajā jomā, jo vairāk komunikācija ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem vairs nešķiet nekas īpašs, vai ne?
— Jā, jo tas šķiet pats par sevi saprotams. Es vienkārši daru savu darbu. Protams, ir patīkami, ka darba dēļ ar šādiem cilvēkiem nākas regulāri tikties un ir iespējams ar viņiem parunāt un uzzināt daudz ko interesantu. Šie stāsti man ir ļoti saistoši.
— Kādi vēl ir šī darba plusi?
— Tā ir iespēja redzēt un just, kas notiek novadā. Interesanta pieredze, piemēram, bija rīkot pirmsvēlēšanu kandidātu diskusijas. Dažādi momenti, aizkadra dzīve, ko televīzijas skatītājs neredz. Lielākoties braucam pie cilvēkiem, kuri kaut ko dara un cīnās. Ir ļoti iedvesmojoši saprast, ka Latvijā, paldies Dievam, vēl ir cilvēki, turklāt uzņēmīgi! Kaut vai senā Talsu novada tradīcija — konkurss, kad brauc uz katru novada pilsētu un pagastu, kur vairākām kategorijām izvirzīti čakli cilvēki, uzņēmumi, organizācijas, sakopti īpašumi utt. Kas tik tur parādās! Un katru reizi atliek vien nopūsties, cik labi, ka vēl kāds ir, ka vēl kaut kas notiek. Jo, ikdienā darot savu darbu, daudz kam paiet garām un nepievērš uzmanību. Esot šajā darbā, man ir iespēja nokļūt tur, kur citi netiek.
— Kā ar mīnusiem?
— Noteikti tas, ka cieš ģimene, jo ļoti bieži sanāk strādāt vēlu vakaros, nedēļas nogalēs un svētku dienās. Ir ļoti grūti kaut ko ieplānot. Man, piemēram, patīk filmēt kāzas, bet šī darba dēļ to ieplānot ir gandrīz neiespējami. Darbinieku skaits mums ir tāds, kāds ir, turklāt nereti pasākumi «pārklājas». Un citreiz grafiks ir tik saspringts, ka materiāls tiek nodots pēdējās minūtēs, jo ir tik daudz faktoru, kas to iespaido. Piemēram, ir kāda aktuāla tēma, notikums, kas ātri jānofilmē, žurnālistam jāizdomā teksti, viss ir jāsamontē, un nereti vēl gadās kāda tehniska ķibele, kas notiek neatkarīgi no mums. Un Latvijas Televīzija gaida sižetu līdz pēdējai minūtei, lai palaistu to ēterā.
— Kādam, tavuprāt, ir jābūt cilvēkam, lai strādātu reģionālajā televīzijā?
— Nedaudz trakam, jo ir jābūt gatavam iet cauri milzīgam stresam un neparedzamām situācijām.
— Nereti tu cilvēkiem asociējies ar smaidu, pozitīvismu un jokiem. Kā tev izdodas sevi noturēt tādā tonusā?
— Tas nav viegli, bet konkrētas receptes nav. Nav jau tā, ka tā «skābā ģīmja» nekad nav. Tāds ir brīžos, kad ir pārāk daudz jautājumu, piemēram, darbā un mājās, un nav laika, lai visam pievērstu pietiekamu uzmanību. Bieži vien, kad ir izteikti augsts stresa līmenis, cenšos «laist muļķi» un paskatīties uz lietām no cita skatupunkta. Jo pieredze rāda, ka stresojot es nodaru pāri gan sev, gan citiem.

— Kas tev nav pieņemams cilvēku uzvedībā?
— Kaitina momenti, kad es uz kaut ko «ieciklējos», līdz ar to tas attiecas arī uz citiem. Jo tādos brīžos ir grūti atrast kompromisu. Kad paiet laiks un atskaties uz attiecīgo situāciju, pašam nāk smiekli. Visa pamatā ir tas, ka šajā laikmetā esam tā ieskrējušies un ierāvušies aizņemtības virpulī, ka vairs pat nav brīva laika apsēsties un vienkārši parunāt ar otru cilvēku. Kādā brīdī jāsāk lūrēt uz pulksteni, ir lērums neatbildētu zvanu un nepaveiktu darbu. Jāpaspēj, jāpaspēj, viss jāpaspēj! Tas nav normāli, ar to mēs ļoti zaudējam, un cieš arī tuvinieki.

— Kā tu vari vislabāk atpūsties, atslēgties no visa?
— Nav nekā konkrēta, bet, piemēram, mēdzu noskatīties kādu filmu vai vienkārši padarīt kaut ko mājās, kaut vai nopļaut zāli. Pa vasaru pie mums ciemojas mazdēls, kurš ļoti palīdz atslēgt prātu no darba. Piemēram, skatāmies multenes, braucam ar velosipēdu un veicam citas aktivitātes.
— Pastāsti, lūdzu, par savu ģimeni!
— Ar ģimeni dzīvoju Laucienē, laukos, jau ilgāk nekā 20 gadus. Laucienē, jo tā ir sievas Zintas dzimtā puse. Laulībā esam kopš 1987. gada, mums ir divi bērni — Una un Toms. Un nu arī mazdēls — Gabriels. Man ir trīs gadus vecāks brālis, kurš dzīvo Tukumā. Pie viņa dzīvo arī mamma. Bērnībā starp mani un brāli bija visādi kašķi, bet vienmēr esmu sajutis vecākā brāļa atbalstu.
— Kas tev dzīvē ir pats galvenais?
— Vienu brīdi man izteikti bija sauklis: «Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.» Gribas, lai ir vairāk miera, lai ir vairāk laika lietām, vietām, notikumiem un cilvēkiem. Jo šodienas steigā, ko esam paši uzbūvējuši, daudz kas pazūd.
Vienmēr priecājos, kad redzu jaunās māmiņas un cilvēkus, kuri precas un dibina ģimenes, vīriešus, kuri uzņemas atbildību. Lūk, tās ir pamatvērtības!
— Ko tu novēlētu mūsu cilvēkiem?
— Novēlētu katram atrast sirdsmieru. Aizskriet jau mēs aizskriesim, tikai jautājums — kur? Es pats citreiz nepareizi izplānoju darbus, bet, ja tas izdodas, visām lietām uzreiz ir cits smeķis.