Slēgs Strazdes bērnu namu

Talsu novads

Pašlaik Strazdes bērnu namā atrodas divi iemītnieki, un drīzumā Talsu novada domes deputātiem būs jālemj par šīs iestādes slēgšanu. Kas gadu laikā mainījies tās darbībā un kāda būs ēkas tālākā nākotne, par to — sarunā ar iestādes vadītājas pienākumu izpildītāju Māru Zariņu.
— Cik ilgi Kāķīšos darbojas bērnu nams?
— Šeit bērnu nams bijis no 1852. gada — 167 gadus. Ēka toreiz celta kā Bāreņu nams. Darbības gados bijuši dažādi modeļi. Bija laiks, kad šeit uzturējās bērni no visas Latvijas līdz skolas vecumam, vēlāk — dažāda vecuma bērni. Pašlaik bērnu namā ir divi jaunieši: viens no tiem drīzumā dosies uz audžuģimeni Valmierā, otrs — patstāvīgā dzīvē. Kopš 2016. gada, kad sāka runāt par deinstitucionalizāciju, bērnu namā vairs neievietoja bērnus. Kad pēdējie divi audzēkņi būs no šejienes devušies prom, bērnu nama šeit vairs nebūs, bet ēku gaidīs jaunas pārmaiņas.
— Cik ilgi jūs šajā iestādē strādājat un kādi bijuši darba gadi?
— Sāku strādāt pirms 17 gadiem kā nakts aukle. No 2017. gada pildu iestādes vadītāja pienākumus. Iestāde bez direktora nevar palikt. Šeit ir ļoti specifiska vide, jo te nav kā skolā vai bērnudārzā. Viss ir apvienots: mājas, skola, bērnudārzs. Bērni bijuši mīļi un labi, niķaini un stiķaini. Pašai šie gadi bijuši ļoti jauki. Man patīk darbs ar bērniem, viņu atklātums, tiešums, mīļums. Nekur citur tā nav, kad tu atbrauc uz darbu, un tev skrien pretī, atver mašīnai durvis, paņem somu, palīdz atslēgt kabineta durvis, izvelk no kabatas saglabāto konfekti, lai iepriecinātu. Visādi mums ir gājis, piedzīvoti arī nepatīkami brīži, kad ir strīdi. Mēs arī to saprotam, jo dusmas ir jāizlādē, nevis jāpatur sevī. Pēc tam piedodam, samīļojamies.
— Kā pēdējos desmit gados situācija bērnu namā ir mainījusies?
— Agrāk bija divas grupas: jaunākā grupa (no gada vecuma līdz trešajai, ceturtajai klasei) un vecākā grupa (pusaudži līdz 18 līdz 21 gadiem, kuri vēl mācījās). Katra grupa dzīvoja savā stāvā, kur bija guļamistabas, mācību un atpūtas telpas. Katrā grupā bija ap 12 bērnu, lai gan skaits bija mainīgs. Lielākā daļa bērnu bija no nelabvēlīgām ģimenēm. Bāreņi bijuši tikai daži. Lai cik drūmi tas neizklausītos, lielākai daļai šeit ievietoto bērnu ir mamma, tētis, omes un krustvecāki, bet bērns ir bērnunamā, jo vecākiem nav izdevies sakārtot dzīvi. Vecākiem tas dažreiz pat ir izdevīgi, jo viņi turpina dzīvot tā, kā līdz šim, un atkrīt rūpes par bērnu. Iestādē bērns ir paēdis, apģērbts, aprūpēts, uz skolu aizvests. Praksē novērots — kad bērni kļūst lielāki, viņi meklē mammu, savus radus. Skarbi, bet mammas bieži savus bērnus nemeklē. Vislabākā bērnam ir bioloģiskā ģimene vai radu ģimene. Ja bērns ir jāieliek bērnu namā un radu saimē nevar sameklēt nevienu, kas uzņemtos par viņu rūpes, tas nav normāli.
Bērnus pie mums ievietoja ar bāriņtiesas lēmumu. Bija tādi bērni, kas šeit uzturējās trīs četrus mēnešus un atgriezās savā bioloģiskajā ģimenē, citi atgriezās vairākkārtīgi, jo situācija ģimenē neuzlabojās. Pārsvarā bija bērni no Talsu novada.
2016. gadā sākās deinstitucionalizācija, kas notiek visā Kurzemē. Strazdes bērnu nama gadījumā tas nozīmē reorganizāciju, ka bērnu aprūpei jānotiek ģimeniskā vidē — bioloģiskajā, audžuģimenē vai adopcijā, nevis tādā institūcijā kā bērnu nams. Pie mums darbojās arī jauniešu māja, krīzes istaba. Bērnu namā skaitījās bērni līdz 15 gadiem, jauniešu mājā bija vecāki jaunieši, bet krīzes istabā ievietoja krīzes situācijā nonākušas sievietes ar bērniem. Neskatoties uz to, visi bijām kopā. Kad iestādi 2016. un 2017. gadā izvērtēja, deva uzdevumu izstrādāt plānu, kā bērnus pārvietot uz ģimenisku vidi. Bija sarunas ar bērniem, lai arī viņi saprastu, kas notiks. Tajā laikā bērnu namā ievietoja tikai divus pusaudžus.
Tā pamazām audzēkņu skaits samazinājās — bija tādi, kas aizgāja dzīvot audžuģimenēs, citi — patstāvīgā dzīvē. Ir bērni, kas no šīs vietas aiziet ar asarām, jo vide un cilvēki ir pierasti. Ir tādi, kas aizgājuši ģimenē vai savā dzīvē, tomēr mūs meklē, uztur kontaktus.
— Minējāt, ka bērni ir adoptēti un nonākuši audžuģimenēs. Tās ir ģimenes Latvijā vai bērni tomēr atrodas citās valstīs?
— Desmit gadu periodā bērnu namā ievietoti 67 bērni. No tiem 12 bērni ir adoptēti, visvairāk uz ārzemēm — Franciju un Ameriku. Audžuģimenēs ievietoti 17 bērni, patstāvīgā dzīvē, sasniedzot 18 gadu vecumu, aizgājuši 14 bērni, bet bioloģiskajās ģimenēs atgriezies 21 bērns. Audžuģimenēs bērni pārsvarā dzīvo dažādās Latvijas vietās, adopcijā — ārvalstīs.
— Vai izveidojas uzturēt saikni ar bērniem, kuri ir adoptēti uz citām valstīm? Vai tomēr viņi aizbrauc, un nezināt, kas notiek?
— Divus gadus šīs valsts atbildīgās iestādes sūta atskaiti, kā bērniem veicas ģimenē. Arī šīs ģimenes šajās valstīs tiek uzraudzītas. Ir bērni, kuri paši ar mums sazinās ar sociālo vietņu palīdzību, un arī vecāki dara to pašu. Prieks, ka neviens neveiksmīgs adopcijas gadījums uz ārvalstīm mums nav bijis.
— Septembrī bērnunams būs slēgts. Kas notiks tālāk?
— Līdz septembrim mums jāsakārto visas lietas, kas nododamas arhīvā. 20. septembrī šī ēka kā bērnu nams vairs nepastāvēs, un noslēgsies viens posms šīs ēkas vēsturē. Kamēr šeit nav sākušies remontdarbi, ēka nonāks Strazdes pagasta pārvaldes pārraudzībā. Kā jau minēju, 2016. gadā Kurzemē sākās deinstitucionalizācija, un arī šeit ir plānots, ka novada sociālais dienests veidos pakalpojumu «Atelpas brīdis» — te būs telpas, kurās varēs uzturēties bērni līdz 18 gadu vecumam ar funkcionāliem traucējumiem, dodot atelpas brīdi vecākiem. Paredzētas arī specializētās darbnīcas ar lauksaimniecības novirzienu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Plānots, ka arī krīzes istaba turpinās savu darbu. Tas viss ir jāīsteno līdz 2023. gadam. Pateikt, kā viss notiks, nevaru, jo šos pakalpojumus koordinēs sociālais dienests. Pašlaik Strazdes bērnu namā strādā 13 darbinieki — tehniskie darbinieki, audzinātājas, aprūpētāji, kuriem būs darba uzteikums. Darbinieku bija vairāk, bet jau no šī gada sākuma paši gatavojam ēst, mazgājam veļu, tīrām telpas.
— Kā vērtējat, vai nelabvēlīgo ģimeņu, kurās varētu būt problēmas ar bērniem, skaits šo gadu laikā ir samazinājies?
— Uzskatu, ka šādu ģimeņu joprojām ir daudz un problēmas pastāvēs. Agrāk arī vecākiem nebija viegli, gāja darbos, bet savus bērnus vilka. Ir tādas meitenes, kuras pēc bērnu nama apprecējušās, ir labas mammas, sievas, un varam priecāties par viņām, ka dzīve ir izdevusies. Ir arī ne tik labi gadījumi. Situācijas ir dažādas, un daudz kas atkarīgs no tā, kādā attīstības pakāpē esi un kāda ģimene izveidojas.