«Sajūta, ka visur jābūt pirmajam»

Sports

Par to, kas ceļā uz panākumiem ir noteicošais faktors, dzirdēti dažādi viedokļi — vienam nozīmīgs ir komandas atbalsts, bet cits labprātāk darbojas vienatnē. Tikpat dažādi kā sporta veidi ir arī paši sportisti. Latvijas U—19 vīriešu florbola izlases dalībnieks Armands Budreika, kuru aizrauj ātra un fiziska spēle, uzskata, ka labam sportistam nepieciešams liels gribasspēks un sajūta, ka visur jābūt pirmajam.
Pirmos panākumus Armands guva jau desmit gadu vecumā, bet pirmo Latvijas jaunatnes čempionāta medaļu izcīnīja 12 gadu vecumā. Par saviem lielākajiem panākumiem jaunietis sauc dalību U—19 pasaules čempionātā florbolā, kā arī pirms diviem gadiem iegūto zeltu Latvijas jaunatnes olimpiādē. Visvairāk šajā sporta veidā viņu aizrauj ātrā un fiziskā spēle un tas, ka rezultāts ir atkarīgs no visas komandas. Rezultātu izšķir sīkas detaļas, līdz ar to spēles ir aizraujošas un spēka ziņā līdzīgas.
«Ar florbolu sāku nodarboties 1. klasē, kad man bija septiņi gadi. Trenējos reizē ar savu trīs gadus vecāko brāli Artūru — brāļa klasesbiedri bija sākuši aizrauties ar florbolu un ieteica izmēģināt šo sporta veidu. Pēc laika avīzē izlasīju, ka tiek meklēti jaunie florbolisti, aizgāju uz pirmo treniņu, un nu jau ar to aktīvi nodarbojos 12 gadus,» atklāj Armands.
«Jāspēj kontrolēt emocijas»
No U—10 vecuma grupas līdz pat dalībai Virslīgā viņš pārstāvēja Talsus, bet dažas spēles pagājušajā sezonā jaunietis 1. un 2. līgā aizvadīja «Irlavas» komandas sastāvā. Tā kā vairāki «Irlavas» sportisti izslēgšanas spēļu laikā bija guvuši traumas, Talsu Virslīgas komanda neiekļuva izslēgšanas spēlēs un sezona noslēdzās pāragri, Armands tika aicināts nākt palīgā. Lai uzkrātu spēļu praksi, uzturētu sevi sportiskajā formā un varētu cīnīties par vietu Latvijas izlases U—19 sastāvā, viņš pieņēma šo piedāvājumu.
Jaunietis atzīst, ka viena konkrēta veida, kā noskaņoties sacensībām un pārvarēt stresu, nav. Tas lielā mērā ir atkarīgs no izjūtām — citreiz viņš ieslēdzas sevī un paklausās mūziku, bet citreiz iesildoties iztrakojas un palīdz komandas biedriem noskaņoties spēlei. Ja arī pēc iesildīšanās vēl ir neliels stresiņš, tas pāriet pēc pirmajām divām maiņām. «Labam sportistam nepieciešams liels gribasspēks un sajūta, ka visur jābūt pirmajam. Tāpat spēles karstajos brīžos jāspēj kontrolēt emocijas. Tehniski uz laukuma nepieciešams būt ātram — gan skrienot un kontrolējot bumbiņu, gan pieņemot lēmumus. Spēle ir tik ātra, ka nav laika lieki domāt,» uzsver Armands. Viņš ir pārliecināts, ka darbam sportā ir lielāka nozīme nekā talantam. Cilvēkiem, kuri ar sportu ir uz «tu», nebūs grūti atrast piemēru — talantīgi sportisti, kuri jaunībā spējuši uzvarēt vienu pretinieku pēc otra, brīdī, kad nākas ieguldīt smagu darbu, nereti beidz savu karjeru.
Arī Armands agrā tīņu vecumā saskāries ar kritiskiem brīžiem, bet tos izdevies veiksmīgi pārvarēt. Jaunietim patīk sportot, un savu brīvo laiku bez sporta viņš nevar iedomāties. «Nevaru mierīgi nosēdēt dīvānā — man katru dienu gribas kaut ko darīt!» skaidro florbolists.
Izmēģināt veiksmi ārpus Latvijas
Sezonas laikā Armands parasti aizvada četrus līdz piecus treniņus nedēļā. Kad sezona ir beigusies, viņš vismaz trīs reizes nedēļā spēlē komandu sporta spēles vai nodarbojas ar citām fiziskajām aktivitātēm. Vaļasprieku jaunietim netrūkst — citreiz viņš nespēj izlemt, kā pavadīt brīvo laiku, jo piedāvājumu klāsts izveidojies pietiekami plašs. Ziemā Armands spēlē hokeju un slēpo, bet vasarā, kad brīvā laika ir vairāk, spēlē basketbolu, pludmales volejbolu, futbolu, disku golfu, braukā ar riteni un makšķerē.
Piedaloties sacensībās, viņš pabijis Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Čehijā, Bosnijā un Kanādā. Zviedrijā un Somijā viņu pārsteidza sakārtotā infrastruktūra, bet visspilgtāk atmiņā viņam iespiedies Latvijas U—19 florbola izlases starts pasaules čempionātā Kanādā. «Pa Kanādu staigājām Latvijas treniņtērpos. Ejot pa ielu vai veikalu, bija jābūt gatavam uz to, ka kādā brīdī pie tevis pienāks cilvēks un uzsāks sarunu, it kā jūs būtu pazīstami jau labu laiku,» iespaidos dalās Armands.
Uz jautājumu, kā viņam izdevās iekļūt Latvijas U—19 izlases sastāvā, jaunietis atbildi nespēj sniegt. Viņaprāt, tas jājautā trenerim. Savu un komandas sniegumu viņš kopumā vērtē labi, kaut arī tic, ka komanda varēja uzrādīt vēl labāku sniegumu un ierindoties augstāk par 5. vietu.
Viņa nākotnes plāni šajā jomā ir nemainīgi — jaunietis vēlētos startēt pasaules čempionātā pieaugušo grupā un, ja būs lemts, iekāpt ārzemju spēlētāju kurpēs un izmēģināt veiksmi ārpus Latvijas.