Plenērs — iedvesmas avots, kas ļauj tvert mirkli

Kultūra

9. augustā pie Laucienes kultūras nama (nepiemērotu laika apstākļu gadījumā — kultūras namā) apskatei tika izlikti Jelgavas mākslinieku biedrības plenērā radītie darbi. Tie nedēļas laikā tapuši Nurmuižā un citur Laucienes pagasta teritorijā. Līdz Laucienes pagasta svētkiem varēs novērtēt plenēra darbu izlasi.

Jelgavas mākslinieku biedrības vadītāja Māra Branča neformālā pirmā vietniece šai pusē ir māksliniece Katrīna Vīnerte, un pie viņas arī dodamies, paturot prātā, ka tieši Katrīnas entuziasms nesenajos Talsu pilsētas svētkos lika mākslai būt izteikti klātesošai. Protams, ka atrodam viņu ar otu rokā iesāktas gleznas priekšā. «Plenērs — tas ir iedvesmas avots. Es pati negleznoju darbnīcā, bet ķeru to, kas ir dabā. Ja gribi ielikt sajūtas, tas nav iespējams, gleznojot no fotogrāfijas vai datora. Plenērā tu ierodies ar mērķi gleznot, un tev nav jādomā par ēšanu un citām sadzīviskām lietām. Tu vari vienkārši tvert mirkli. Izej tepat, Nurmuižā, pastaigāt — vai tad iedvesma nerodas? Plenēra vietām gan nav vienmēr jābūt glaunām un diži uzpucētām — bieži vien iedvesmo tieši pusbrukuši šķūnīši, celmi un tamlīdzīgas lietas. Iedvesma rodas vietā, kur esi, — ar visām skaņām, kukainīšiem, kas pielīp pie krāsas…» par plenēru gaisotni ar patiku stāsta Katrīna.
To dzirdot, nepārsteidz fakts, ka plenērs Nurmuižā viņai šovasar ir kārtējais gana daudzu virknē, — atpakaļejošā secībā uzskaitot, māksliniece šovasar ņēmusi dalību arī plenēros Tiņģerē, Kandavā un Strazdē, bet lielākais notikums, protams, bija starptautiskais profesionālo mākslinieku glezniecības plenērs «Pakalnu palete», ko pašas Katrīnas vadībā pilsētas svētku nedēļā rīkoja biedrība «Baložu pasts». Tas ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Kurzemes plānošanas reģiona Kurzemes kultūras programmas un Talsu novada pašvaldības atbalstu pulcēja 22 māksliniekus — 11 vietējos un 11 viesus no citām Latvijas pilsētām, Lietuvas un Ukrainas.
«Esmu dzimusi un augusi Talsos,
šī pilsēta man ir mīļa, un man ļoti gribētos, lai Talsos mākslas dzīve būtu aktīvāka — lai nebūtu tā, ka māksla ir redzama tikai muzejā un tikai jau gatava. Es gribētu, lai cilvēki redz to, ka māksla top šeit un tagad, lai ierasti slēgtais un noslēpumainais mākslas radīšanas process kļūst sabiedrībai atvērts un pieejams. Talsi ir ļoti skaisti, un katrā plenērā, uz kuru aizbraucu, vienmēr kāds pajautā, kāpēc Talsos nav plenēra un kad beidzot būs. Tad nu to arī uzrīkoju, un atsaucība bija milzīga. Mākslinieki bija noilgojušies pēc Talsiem!» priecājas Katrīna.
Esot tā: pirmajā plenēra dienā tu iesildies, otrajā — kārtīgi glezno, bet trešajā jau top šedevri. Tādējādi ieguvums no katra plenēra ir milzīgs — piemēram, ja pie darba ķeras 22 mākslinieki, no kuriem dažs rada divus darbus, bet cits — 12, jebkurā gadījumā kopā top vairāk nekā 100 darbu! Tādēļ, lai arī «Pakalnu paletes» rīkošana no Katrīnas prasījusi ļoti daudz laika un spēka, pašai līdz gleznošanai gandrīz vai neļaujot tikt, gandarījums esot liels. «Sanāca vēl patīkamāk un labāk, nekā biju cerējusi. Darbošanās kopā un iedvesmošanās citam no cita ir kas tāds, ko noteikti gribētos atkārtot. Arī Talsu novada domes priekšsēdētājs Dainis Karols vairākas reizes ir izteicis vēlmi, lai šis plenērs tiktu veidots kā tradīcija, kā tas jau gadu desmitiem ir Liepājā, Krāslavā un citās sevi cienošās pilsētās,» atklāja K. Vīnerte.
Ļoti iepriecinājis arī plašais citu līdzīgi domājošo un visādi atbalstīt gatavo Talsu ļaužu pulks. «Visspilgtāk atmiņā palikusi saruna ar Talsu tautas nama direktori Daci Obodovsku, pie kuras aizgāju stāstīt savu ieceri cerībā, ka varbūt jutīšu kādu radniecīgu dvēseli radošajās idejās. Un sajutu! Dace man sāka stāstīt par agrākajām Mākslas dienām un ieceri līdzīgas mākslas aktivitātes pārnest ik gadu uz pilsētas svētkiem. Biju sajūsmā. Pretī bija cilvēks ar stāstu, ko es vēlējos īstenot! Un ne jau tikai Dace. Mani iepazīstināja arī ar kinoteātra vadītājas Māras Cēberes paveikto. Sakomunicējot ar Māru, mans prieks tikai dubultojās. Saskatu šeit iespēju ilgstošai sadarbībai, lai arī profesionālās mākslas aktivitātes tiešām ik gadu Talsos būtu gaidītas un notiktu gana vērienīgi,» novērtē Katrīna.
Labs piemērs, no kā pamācīties,
esot Jelgava. Turienes mākslinieku biedrība plenēru rīko ik gadu, un, re, šogad mūsu puses mākslinieces Ritma Lagzdiņa un Katrīna Vīnerte, būdamas šai biedrībai piederīgas, ne pirmoreiz pavilkušas pārējos Kurzemes virzienā. «Ir patīkami atrast domubiedrus. Talsos jau tādas mākslinieku biedrības nav, kaut gan vajadzētu! Gribas gan skulptūras veidot, gan plenēros katru gadu būt… Varbūt, ka jārīko pašai! Ir laiks kaut ko Talsiem dot no sevis,» Katrīna jau atkal secina.
Te jāpiemin vēl viens šī gada plenērs, kas norisinājās tieši Jelgavā — šamota skulptūru simpozijs, ko var dēvēt par vēl vienu «āķi lūpā», radot vēlmi pašai iemēģināt roku smilšu skulptūru izveidē. Pērn taču notika arī pirmais mēģinājums iedzīvināt šamota skulptūru radīšanu Talsu vidē, tomēr šī pieredze ļāva saprast, ka jāsāk ir ar skulptūru dārza izveidi, lai taptu mākslas darbiem piemērota vide.
«Talsos ir tik daudz mākslinieku, bet — kad mēs satiekamies? Mākslas dienās, kad aizejam uz pasākumu muzejā, vai izstāžu atklāšanā? Bet, kopā darbojoties, rodas tik daudz ideju! Tas ir vajadzīgs — ne jau katru dienu, bet reizi gadā tā ir nepieciešamība. Lielākoties jau mākslinieki ir individuālisti, kas darbojas vienatnē, bet, lai katrs no viņiem nepazūd savā mākslā, satikšanās ar citiem ir vēlama. Notiek nevis špikošana, bet pieredzes apmaiņa. Talsi ir mākslas pilsēta, un, ja māksliniekus izvelk no darbnīcām, arī vietējie var redzēt, cik mūsu ir daudz un ka mēs protam radīt, ne tikai parādīt gatavos darbus,» pārliecinājusies K. Vīnerte.

Mākslinieks Andrejs Ģērmanis:
«Esmu vairākkārt bijis Talsos un vairāk vai mazāk pazīstams ar Talsu māksliniekiem, esmu sadarbojies ar Talsu muzeju un laikraksta redakciju, tēlojis pašu Frederiku Fībigu ekspedīcijā uz viņa dzīvesvietām Elzasā… Tomēr šīs vasaras plenērs Talsos kopā ar latviešu, tai skaitā Talsu, māksliniekiem un viesiem no Ukrainas un Lietuvas man šķita īpašs, jo visi apstākļi, pat Latvijai raksturīgais lietutiņš, šķita panākam mums pretim, veidojot draudzīgu un radošu gaisotni. Visi bija apmierināti ar labi organizēto ēdināšanu un darba telpām lielā improvizētā darbnīcā. Man kā portretistam izdevās uzskicēt telpu saimnieces un vairākus citus portretus, ieskaitot pašportretu uz Talsu ainavas fona, un vēl vairākas gleznas ainavas žanrā. Rosinoši bija iepazīties ar viesmākslinieku gleznieciskajiem rokrakstiem. Paldies visiem, kas sekmēja mūsu radošo darbu un labsajūtu nedēļas garumā!»