«Manā sirdī Latvija bijusi vienmēr»

Personības

Par Jura Dreifelda esamību Mazirbes pusē uzzināju netieši kādā sarunā. Ideju paturēju prātā un jūlija izskaņā devos ciemos, lai uzzinātu mazliet vairāk par trimdas latvieša dzīvi mūsu pusē.
Juris «Straumaļos» mūs sagaida smaidīgs un, roku spiezdams, teic, ka priecājas redzēt. Uzreiz atrodam kopīgu valodu un sākumā pat nenojaušam, ka viesošanās ilgs vairāku stundu garumā, jo tik daudz interesanta gan stāstāma, gan rādāma. Lai gan mazotnē Juris ar ģimeni devies svešumā, sarunā viņš atzīst, ka sirdī Latvija bijusi vienmēr, un viņš ticējis, ka reiz tā atgūs brīvību no padomju varas. Kopš 2000. gada katru vasaru Juris ir Mazirbē, lai gan lielākā dzīves daļa pavadīta un joprojām aizrit Kanādā. Bez Latvijas nevarot! Te šogad svinēti arī Jāņi — «Strautmaļos» bijusi dziedāšana un lustīga svētku svinēšana.
Dodoties uz telpu, kur notiks saruna, Juris stāsta, ka «Strautmaļos» ierīkota lasītava. Tajā un citās telpās ir Kanādā vāktās grāmatas par mākslu un tās vēsturi, inženieriju, reliģiju un citām tēmām. Neskatoties uz to, ka mūsdienu pasaulē daudz kas ir pieejams elektroniski, viņš uzskata, ka grāmatas savu vērtību nezaudēs nekad.
No Jelgavas līdz Kanādai
Juris dzimis 1942. gadā Jelgavā, bet jau 1944. gada rudenī ģimene ar kuģi no Liepājas devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Somās līdzi vešanai bija pats nepieciešamākais: fotogrāfijas, dzintara krelles, andelēšanai palielāks speķa gabals un drēbes. Vācijā bija daudz bēgļu. Dreifeldi sākotnēji uzturējās skolas ēkā, kur ģimeni no ģimenes atdalīja ar segām. Pilsētā, kurā dzīvoja, bija daudz bēgļu no Latvijas, lielākā daļa no tiem — inteliģences pārstāvji. Noritēja aktīva kultūras dzīve: tika spēlēts teātris, notika koncerti, izdeva avīzes. Pēc pāris Vācijā pavadītajiem gadiem ģimene pārcēlās uz Beļģiju, kur tēvs strādāja ogļraktuvēs. Juris Beļģijā uzsāka skolas gaitas. Franciski viņš neprata ne vārda, bet bērniem jau daudz nevajag — svešā valoda ātri pielīp. «Septembrī, uzsākot mācības skolā, nezināju nevienu vārdu. Decembrī jau buldurēju franciski,» atminas Juris. Tēvam ogļraktuvēs darbs bija smags, un, tā kā tēva brālis jau atradās Kanādā, 1951. gadā arī Dreifeldu ģimene pārcēlās turp. «Latvieši tolaik muka prom no Eiropas, jo bija bail, vai sarkanie tomēr negūs virsroku. Daudzi devās uz Angliju, Austrāliju, brauca arī uz Kanādu un Ameriku. Ja cilvēki tiek apdraudēti, viņus nekas vairāk nevieno. Tas, kā tagad trūkst Latvijā, ir solidaritātes izjūta,» uzskata profesors.
Kanādā ģimene sākumā dzīvojusi Kirkland Lake, un Juris turpinājis mācīties franču skolā. Kad puika gājis 7. klasē, ģimene pārvākusies uz dzīvi Toronto. «Tas ir tipisks trimdinieka gājiens — aizsūtīja, tur, kur trūka darbinieku, — uz fermām, mežiem vai raktuvēm,» paskaidro mans sarunu biedrs, jautāts par biežo pārvākšanos. Arī tur kopā ar citiem latviešiem latviskā piederības izjūta netika aizmirsta. Cilvēki nāca kopā, atzīmēja svētkus, svinēja 18. novembri, bija rosīga kultūras dzīve. Nekad nezuda cerība, ka Latvija reiz būs brīva. Ģimene par to daudz runāja, un vecāki stāstīja, ka Latvija ir okupēta. Iznāca latviešu literatūras bērnu grāmatas. 8. klasē Juris Toronto sāka apmeklēt angļu skolu. Pabeigta arī ģimnāzija, pēc kuras iestājies universitātē un apguvis mežkopja profesiju. Vēlāk studējis arī politoloģiju.
Jautāts, kāda bijusi tur dzīvojošo cilvēku attieksme pret iebraucējiem, profesors stāsta, ka Kanādā ir daudz ieceļotāju. «Bija tādi, kuri skolā sākumā mani sauca par «dī pī» (angliski displaced person — bēglis jeb pārvietotā persona). Šādiem skolēniem plāni klājās. Biju diezgan agresīvs, kāvos ar viņiem, parādot, ka tā mani saukt nevajadzētu. Līdz 6. klasei franču skolā biju lielais vadonis, mācēju noorganizēt frančus pret angļiem,» viņš smejoties saka. Sabiedrībā pret iebraucējiem slikta attieksme neesot bijusi.
Zināt, kā tiek dalīta vara
Pēc universitātes beigšanas divi gadi nostrādāti Kvebekas mežos. Tolaik Juris bijis jauns, veidojusies ģimene — laiks kopā ar savējiem bijis vērtīgāks nekā darbs, kas licis būt prom no ģimenes. Tā nolemts par labu politoloģijas studijām un būšanai tuvāk mājām. «Joma sveša nebija, jo viss mums apkārt ir politika. Zināt, kā tiek dalīta vara un kā tā tiek pielietota, man vienmēr licies interesanti,» saka profesors. Savu doktora darbu viņš rakstīja par Latvijas dabas aizsardzības politiku. Tas ļāva 1971. gadā pirmo reizi atbraukt uz Latviju. Notika intervijas, bija literatūra, kāda toreiz Kanādā dzīvojošam latvietim nebija pieejama. «Lasīju «Cīņu», «Padomju Jaunatni» un visu, kas tolaik Latvijā iznāca. Uz laukiem gan nelaida,» viņš atminas.
Pēc politikas zinātnes studijām Juris bijis lektors Toronto Universitātē un kopš 1974. gada strādā Broka universitātē Kanādā. Jautāts, kāds ir darbs ar studentiem, skan atbilde, ka tas esot labākais pasaulē. Studenti ir dažādi: citi ir centīgi, gudri, pieklājīgi un prasīgi, bet citi — vaļīgāki. Prieks Jurim ir par to, ka vairāki studenti strādā prezidenta administrācijā, ir ievēlēti parlamentā un valsts darbā ieņem citus augstus amatus. «Bijušie studenti nāk un dalās savā darba pieredzē. Ir tādi studenti, kuriem galvenais jautājums ir: kā atšķiras profesora Dreifelda Kanādas politikas mācība no realitātes?» viņš smejoties saka. Septembrī profesors atkal būs universitātē — lekcijas viņš vairs nevadīs, bet konsultācijas noslēguma darbu izstrādātājiem neliegs.
Juris teic, ka viena no interesantākajām tēmām politikas zinātnē ir par elites un varas attiecībām, jo patiesībā vara visā pasaulē tiek koncentrēta šaurā cilvēku lokā. Ir valstis, kur vara ietekmējas no tautas, un ir varas, kas neietekmējas no tautas, piemēram, Krievija. Interesanta pētniecības joma ir arī masu mediji: Kanādas masu mediju politika, salīdzinošā masu mediju politika, skatot atšķirības pasaules masu mediju izdošanā un lietošanā. Viņu interesē arī dabas aizsardzības politika — profesors universitātē ir viens no zinošākajiem par Austrumeiropas un bijušo padomju republiku politiku un ceļu uz demokrātiju. 1996. gadā Kembridžas universitāte izdeva Jura sarakstīto grāmatu «Latvia in transition», kas plaši lietota vēstniecībās visā pasaulē. Par šo darbu saņemto Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju viņš novirzījis, lai grāmatu izsūtītu arī Latvijas bibliotēkām. «Grāmatā ir aprakstīta gan vēstures daļa, gan ceļš uz brīvību. Vēstures daļa, kur pasaulei pateikts, kas noticis, man šķiet izdevusies, jo centos izcelt vēstures posmus, kas ietekmēja pašreizējo Latviju,» viņš saka.
Juris bijis viens no tiem, kurš aktīvi piedalījies, lai Latvijā tiktu izveidots ombuds jeb tiesībsarga institūcija. Sākotnēji Latvijā šai iecerei bijusi zināma pretestība no valsts iestāžu puses. «Iestādes teica, ka pašas uzrauga pieņemtos lēmumus un ar sūdzībām tiekot galā. Tas ir saprotams, jo kurš gan vēlas, lai kāds cits skatās pāri plecam. Par ideju, ka šāds birojs Latvijā ir nepieciešams, iedegos 2000. gada sākumā. Runāju ar vairākiem cilvēkiem, uzklausījām Somijas pieredzi, zināms atbalsts bija arī no toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas,» viņš saka, piebilstot, ka pašreizējo tiesībsarga darbu vērtē pozitīvi.
Būt klāt, kad viss sākas no jauna
Juris priecājas, ka gadā ir vairāki mēneši, kad iespējams būt Mazirbē. Sievasmātei, kura ir latviete, Mazirbē no Latvijas laikiem bijusi laba draudzene. Uzturot kontaktus, 1994. gada vidū Juris atbraucis uz Mazirbi, un viņam šeit ļoti iepaticies. «Strautmaļi» 1903. gadā celti divām ģimenēm, bet 30 gadus tajos neviens nedzīvojis. 1999. gadā parakstīts pirkuma līgums un īpašums nonācis Jura rokās. No 2000. gada katru vasaru viņš pavada Mazirbē. Lielākā daļa ēku ir sakārtotas, bet top arī jaunas, lai nākamajā gadā šeit varētu braukt un atpūsties vēl citi. «Nedaru to tāpēc, ka būtu vajadzīga nauda, vēlos dot tam visam kaut kādu nozīmi,» viņš saka.
Profesora aizraušanās un reizē vaļasprieks
ir dažādu lietu kolekcionēšana. To var redzēt daudzajos grāmatu plauktos, kur gulst Kanādā savāktā vērtīgā daudznozaru literatūra. «Man ir prasījuši, vai tās visas esmu izlasījis. Protams, ka ne! Mani īpaši uzrunā dzejas grāmatas. Esmu organizējis dzejas vakarus šeit un arī Kanādā. Kad cilvēki sanāk kopā, telpa un tajā esošā gaisotne pārvēršas par tādu kā svētnīcu — visi uzmanīgi klausās, ir emocionāli līdz pat asarām. Nav jābūt lielām lietām, lai dotu prieku. Ja varu grāmatas uzdāvināt Latvijas bibliotēkām, tas sniedz gandarījumu,» viņš saka. Profesora dāvātās grāmatas atrodamas Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņu universitātes, Daugavpils Universitātes un Latvijas Lauksaimniecības universitātes bibliotēkās. Nozīmīgs grāmatu dāvinājums sniegts arī Latvijas Nacionālajai bibliotēkai. No citiem savākta arī tējkarotīšu kolekcija — tiem, kuri pie Jura «Strautmaļos» bijuši, noteikti jāizvelk kāda no tām. «Kādas valsts nosaukums uz karotītes redzams, tur nākamajos trīs gados lemts pabūt,» smejoties teic Juris, liekot arī man vienu no plašā klāsta ar aizvērtām acīm izvilkt.
Demokrātija kā Rīga nekad nebūs pabeigta
Jautāts, kā vērtē Latvijas līdzšinējo attīstību, profesors teic, ka mūsu dzīves līmeni der salīdzināt ar bijušajām padomju valstīm — Moldovu, Baltkrieviju, pat Ukrainu, kas lēnām mainās uz labo pusi. Nakts un diena — uz šī fona Latvija ir tālu tikusi. Cilvēki bieži piesauc Skandināvijas valstis, kam Latvija vēlas līdzināties, bet tik tālu mēs vēl neesam. «Domāju, ka procedūras ir labas. Arī prezidents ārpolitiski būs labs, kas nav mazsvarīgi. Interesanti, kādas veidosies viņa attiecības ar tautu. To rādīs laiks. Arī valdības priekšgalā ir ārzemju latvietis. Tā saukto krievu partiju pārstāvji lēnām tiek pārtaisīti. Ir noteikta prasība, ka jārunā latviski, mainās izglītības sistēma un tiek uzstādīti jauni nosacījumi,» viņš paskaidro.
Vēlētājiem esot jāsaprot, ka demokrātijā katram jāuzņemas atbildība par savu izvēli vēlēšanās. «Kāpēc ir tik liela neuzticība varas pārstāvjiem, ko paši esam ievēlējuši? Vai rūpīgi savu izvēli izdarām? Daļēji tas izriet no padomju domāšanas, ka valstij jāgādā par visu. Šodien katram cilvēkam jāgādā pašam par sevi! Tāpēc mums ir lūzeri, kuri netiek galā, tai pašā laikā ir uzņēmīgi cilvēki, kuri veido vidusšķiru,» saka mans sarunu biedrs.
Katrai zemei savs šarms
Jautāts, ko viņam tagad nozīmē Latvija, Juris teic, ka tā ir viņa Jeruzaleme. «Kad 1971. gadā man radās iespēja atbraukt uz Latviju, raudāju. Reizē bija šoks, cik nospiedošs un nolaists viss bija. Tolaik radiniece Rīgā jautāja, vai pilsēta nav skaista, uz ko atbildēju, ka ne! Operas ēkai krāsa nāca nost, viss pelēks un piedrazots! Kādas daudzdzīvokļu mājās bija treptelpas! Tomēr Latvijas daba ir burvīga. Iepazinos ar daudziem cilvēkiem. Varu teikt, ka esmu priecīgs braukt atpakaļ uz Kanādu un katru gadu atkal atbraukt uz Latviju. Prieks ir būt abās zemēs, jo katrai no tām ir savs šarms. Tiesa, latvieši kā tauta ir daudz dzīvāki nekā angliski runājošie kanādieši. Latvijas gēns manī ir iepotēts un uzturēts visus šos gadus. Par to tikai priecājos, tāpēc katru gadu esmu šeit,» sarunas noslēgumā saka Dreifelda kungs.

Izziņai:
⇒ Toronto Universitātē studējis mežkopību, pēc tam — politikas zinātni, 1978. gadā ieguvis doktora grādu.
⇒ No 1974. gada — mācībspēks Broka Universitātē, pasniedz politikas zinātni, lasījis lekcijas arī citu valstu augstskolās.
⇒ Divu grāmatu un vairāk nekā 40 zinātnisko rakstu autors. Interešu lokā — Baltijas valstu un Krievijas politika, dabas aizsardzības un demogrāfijas jautājumi, elite un vara, masu mediji.
⇒ Brīvi pārvalda franču, angļu, krievu un latviešu valodu, mazliet arī vācu valodu.
⇒ Iestājies par to, lai Latvijā izveidotu tiesībsarga institūciju.
⇒ 2006. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
⇒ Kvalitatīvu nozaru literatūru sociālajās un humanitārajās zinātnēs dāvājis Latvijā esošo universitāšu bibliotēkām un Latvijas Nacionālajai bibliotēkai.