Liepu pārim Uguņu pusē ziedi šovasar uzzied dimantā

Personības

Vasaras pirmā mēneša noslēgumā Talsu pusē varēja lepoties ar Dimanta kāzu jubilāriem, par kuriem tika rakstīts «Talsu Vēstīs». Arī vasaras pēdējais mēnesis nav palicis tukšā — tas iesācies ar kāda pāra lielo dienu. 1. augustā pirms 60 gadiem Biruta teica jāvārdu Agrim, abiem kļūstot par Liepu ģimeni, kuru pakuplinājušas arī četras atvases — meita un trīs dēli.
Liepu pāris dzīvo Uguņu pusē, «Dreimaņu» mājās, dziļi mežā, un šķiet neticami, ka biezoknī var pavērties omulīga lauku sēta ar plašu, skaisti appļautu pagalmu, vasaras virtuvi, smaidīgu, ciemiņus gaidošu pāri un diviem četrkājainiem draugiem, kas ļoti grib mīļoties. Birutas kundze apliecina, ka viņiem nekad nav bijuši dusmīgi suņi, bet tikai tādi, kas vēlas mīlestību un to arī parāda. Viņa piemin rindas no Imanta Ziedoņa dzejoļa: «Bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs.» Saimniecei nu jau kādu laiku sāpošo kāju dēļ ir arī savs transportlīdzeklis — ratiņi, pie kuriem atbalstīties. Kā viņa pati smej, ar to patīkot pabraukāt ne tikai viņai, bet arī mazbērniem. Mazbērnu pulciņš jau pieaudzis līdz deviņiem, bet mazmazbērnu zars sakuplojis līdz septiņām atvasēm.
Biruta pastāsta, ka nav vietējā, bet nāk no Dursupes. Agris, kurš dzīvojis Pļavās, 12 gadu vecumā izvests uz Sibīriju, kur pabijis astoņus gadus, un pēc atgriešanās devies uz Dursupi. «Piedalījāmies dažādās aktivitātēs — kopā spēlējām teātri, dziedājām korī un ansamblī un dejojām tautiskās dejas, kur arī sadejojāmies. Gadu padraudzējāmies, līdz sadomājām apprecēties,» pastāsta Biruta. 1959. gada 1. augustā Biruta un Agris kļuva par Liepu ģimeni. Agris atklāj, ka iesākumā viņa ģimenei bijis uzvārds «Linde», bet tajos laikos vācu uzvārdu nav varēts paturēt, jo tēvs ciema padomē bijis vecākais, tāpēc to vajadzējis latviskot.
Kāzas pāris atzīmējis Dursupē,
Birutas tēva mājās. Svinības nav bijušas lielas — tikai viņi un liecinieki no ciema padomes darbiniekiem. «Lielas kāzas negribēju, jo man ir ļoti maz radu, bet Agrim to bija pie 200. Teicu, ka man sveši cilvēki nav jāpaēdina,» smejoties skaidro Birutas kundze. Vīramāsa esot teikusi, ka jātaisa kāzas, bet Biruta pateikusi stingru «nē»: ja Agra ģimene grib lielas svinības, tad būšot jāmeklē cita vedekla! «To, ko mamma ar tēti būtu devuši kāzām, viņi mums iedeva, lai mēs uzsāktu kopdzīvi. Nav nekādas jēgas no pasaules izēdināšanas. Mums ciema padomē bija uzklāts galds, un arī pašiem līdzi bija paņemts iepriekšējā dienā saceptais. Nebija nekādas vainas. Vakarā atbrauca māsa ar švāģeri, kopā pasēdējām. No tās dienas nodzīvojām stundu pēc stundas, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, un nu jau esam sagaidījuši Dimanta kāzu jubileju. Laiks aizgājis nemanot,» atmiņās dalās Biruta. Pāris spriež, ka svinībām neesot nekādas nozīmes. Agris ieminas, ka atmiņas par lielām kāzām paliekot jaukas, bet vajag dzīvot tā, lai ir ko atcerēties arī bez svinībām. Cik daudz neesot dzirdēts, ka sataisa milzīgi lielas kāzas, bet drīz pēc tam izšķiras. Kāda tam visam jēga?
1960. gadā Agris un Biruta pārvākušies uz tagadējo dzīvesvietu. Agris strādājis kolhoza lauku brigādē, un arī Biruta pēc pirmā dēla dzimšanas sākusi strādāt turpat, bet pēc tam daudzus gadus nostrādājusi fermā. Vēlāk Agris aizgājis strādāt par kluba vadītāju Uguņos, jo daktere aizliegusi veikt fiziski smagu darbu. Dejots arī Uguņu deju kolektīvā, Biruta dziedājusi sieviešu ansamblī, bet daudz piedzīvots tieši Dursupē — gan dziedot, gan dejojot. Aktīvi darbojoties, 12 gadi pavadīti arī Kandavas «Ozolājos».
Uz jautājumu, ko Liepas tagad ikdienā dara, abi smejot atbild, ka neko. Veselības dēļ esot diezgan grūti. Agris ar humoru teic, ka visi sliktie paradumi atmesti, Svētais Pēteris arī vēl pretī neņemot, bet zārkā gan jau esot gulējis. Kad jaunībā paņemts uz krūts, viņš ar kolēģiem sarunājis iemēģināt zārku, kas tēva mātei stāvējis bēniņos. Kā trīs muļķi — tā tagad vērtē pats Agris — esot kunga prātā uzkāpuši bēniņos, viņš iegūlies zārkā, krievu draugs galvgalī norunājis pantiņu, bet, kad pienākusi kārta otram zārkā kāpt, tas kļuvis bāls un vairs nevarējis pakustēties. Tad nu Agris godam uzvarējis un tagad atzīst, ka nav bijis nekādas vainas. Kā tai dziesmā: «Spļauj griestos svilpodams, pidi ridi ridi rallallā…»
Dzīve Liepām ritējusi mierīgi
un saticīgi. Lielas plūkšanās savā starpā nav sanākušas, kādreiz gan kāda rāšanās bijusi, bet nekā nopietna. «Man naida nekad nav bijis ne pret vienu cilvēku, ne pret savu dzīvi. Kā ir bijis, ir bijis. Kā es varēju, tā dzīvoju — audzināju bērnus un strādāju. Visa dzīve tā vadīta. Pašiem mājās lopi bija pilns stallis — govis, aitas, cūkas, vistas, zosis, pīles, bet tagad neko nevaram padarīt, tāpēc no tā vairs nekā nav,» atklāj Biruta. Pagalmā bieži nākot ciemos meža dzīvnieki — brieži un stirnas. «Kad gāju cauri mežam uz fermu, katru rītu satikos ar aļņiem, bet tie man pāri nedarīja. Bija interesanti redzēt, ka piedzimis mazulis un ka lielie mazo sargāja. Gluži tāpat kā pie cilvēkiem,» atmiņās dalās Birutas kundze.
Biruta un Agris neslēpj, ka svinības paši nekad nav plānojuši, bet mazmeita Mārīte mīlot pārsteigt. Arī par Dimantu kāzu pasākumu viņi neko nezina, bet noprot, ka Mārīte nav aizmirsusi par lielo dienu un ir izplānojusi skaistas svinības. 55 gadu jubilejā mazmeita pateikusi, ka jāaizbrauc uz kafejnīcu, bet izrādījies, ka saplānots liels pasākums. «Kad jautāju mazmeitai, ko ar vecu cilvēku tā joko, Mārīte atbildēja: «Omamm, kādus pārsteigumus dzīvē taču arī vajag!» Tā bija arī ar dzimšanas dienu. Meitai Agritai dzimšanas diena ir 2. septembrī, bet man — 6. septembrī. Mums teica, ka Agritai tiks taisīts pārsteigums, bet galu galā pārsteigums bija man! Kā es raudāju! Bija galds un daudz cilvēku. Nevarēju pateikt ne vārda. Man ļoti patīk pārsteigumi. Toreiz man bija sapirkuši jaunas drēbes, lai tik velku mugurā. Turējos pretī, bet galu galā tomēr uzvilku, un izrādās, ka saposos pati saviem svētkiem,» atmiņās smaidot dalās Biruta.
Liepu pāris rāda savas skaistās dienas foto, kas nu jau atspoguļo notikumu pirms 60 gadiem, un smej, ka mūsdienu fotoaparāti rāda galīgi greizi, jo tagad bildēs nepavisam neizskatoties tā kā toreiz. Agris atnes albumu arī no 55 gadu kāzu jubilejas svinībām, un, ieraugot mazmeitas attēlu, smejoties izstāsta, ka viņš esot vienīgais vīrietis Latvijā, kuram piedzimis bērns. Par to liecinot slimības vēsture — pārpratuma pēc sanācis tā, ka mazmeita ierakstīta nevis meitas Agritas medicīnas dokumentos, bet vectēva Agra!
Biruta, atskatoties uz laulības dzīvi, vērtē, ka neesot māksla izšķirties. Tā vietā jāprot sadzīvot. Kā notiekot dabā, tā notiekot arī dzīvē. Ne katru dienu lutina saule, un ne katru dienu līst lietus. Viņa piebilst, ka mūsdienās cilvēki dzīvo visādi, bet senāk bijis negods nekrietni dzīvot.
Saruna noslēdzas uz jautras nots — norunājam, ka nākamā tikšanās reize būs 65. kāzu jubilejā, kad saruna varēs turpināties, jo Agris ļoti labprāt pastāstītu kādus jautrus stāstus no Sibīrijas laikiem. Prieks, možs gars, miera turēšana sirdī un pastāvēšana par savām lietām noteikti ir šīs ģimenes stiprais pamats un balsts. Lai Liepu pārim viss ilgi un laimīgi!