Bezgala dārgas klātbūtnes piemiņai

Viedokļi

Viņš man bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Netraucēja pat fakts, ka pirmoreiz viņu ieraudzīju ne pārāk izteiksmīgā fotogrāfijā, pie tam — ne jau «tinderī» vai citā iepazīšanās vietnē, kur viņš man varētu kaut kādā veidā apliecināt, ka simpātijas ir abpusējas. Bija jāriskē, un to es darīju — tūlīt zvanīju uz norādīto tālruni, lai sarunātu randiņu jau dažas dienas vēlāk un pirmajā tikšanās reizē sareibtu no sajūsmas par viņa izteikti zilo acu krāsu, kas tajā vienīgajā fotogrāfijā nebija redzama. Man laimējās — arī es izrādījos viņa mīlestība no pirmā (zilo!) acu uzmetiena, un mums nekad neapnika vienam uz otru skatīties.
Es runāju par Marķīzu, savu kaķi, kurš manās mājās ienāca 2008. gada 23. oktobrī. Par Marķīzu, kuram pirms trim nedēļām diagnosticēja neārstējamu slimību. Par Marķīzu, no kura pēc daudzām drošības labad izteiktām atvadām pa īstam nācās atvadīties 2019. gada 6. augustā 18.55. Viņš nomira manās rokās. Vēl stundu viņu mirušu nēsāju kā zīdaini, piekļautu sev klāt. Tas vienlaikus gan šķita absurdi, gan bija ārkārtīgi dziedinoši. Viņš bija pirmais mirušais, no kura man nebija bail. Man bija svarīgi viņam nomazgāt ar pēdējo maltīti aplipušo deguntiņu un mutīti. Man bija svarīgi vēl un vēl ieskatīties viņa zilajās acīs un simtreiz nobučot viņa pakausīti vai pierīti. Simtreiz «pēdējoreiz».
Bet pirms atvadām bija gandrīz 11 gadi mīlestības. No organizācijas «Dzīvnieku SOS» Marķīzs pie manis nonāca līdz ar adopcijas saistību apliecinājumu, tāpēc es viņu visus šos gadus dēvēju par dēliņu. Man šis dzīvnieks šķita tik radniecisks, ka allaž teicu: viņš ir radīts no manas ribas. Pirmajā laikā pēc kāzām šis kaķis centās aizbiedēt manu vīru no mūsu laulības gultas, bet pamazām arī viņus sāka vienot abpusēja pieķeršanās. Mana meita sauca Marķīzu par brālīti un mulsināja bērnudārza biedrus, paziņojot, ka viņas brālītim ir kažoks un aste.
Mēs neesam ne pirmie, ne pēdējie, kas bija tik ļoti pieķērušies dzīvniekam. Pirms daudziem gadiem, staigājot pa dzīvnieku kapsētu «Citi medību lauki» un redzot lielā mīlestībā veidotos kapu pieminekļus, vēl tikai minēju, kas cilvēku un dzīvnieku attiecības padara tik nozīmīgas. Vēlāk skaidri noformulēju, kas man pašai licis tik ļoti pieķerties Marķīzam — pat vairāk nekā cilvēkiem: viņš man nav pateicis neviena slikta vārda. Protams, var teikt, ka viņam vienkārši nebija tādas iespējas, jo kaķi nerunā (vismaz ne cilvēku valodā, jo vispār viņš runāja ārkārtīgi daudz), bet, klau, — cilvēkam toties ir iespēja izvēlēties neteikt sliktus vārdus! Tomēr to mēs — es tai skaitā — neizvēlamies, nespējam izvēlēties…
Marķīza dēļ esmu nonākusi pie pārliecības, ka ne jau (tikai?) kaķi ir egoisti. Egoisti ir (arī?) tie, kuri mīl kaķus. Vismaz manā gadījumā tā par nožēlu būs tiesa — es šo runci tik ļoti mīlēju, jo viņu bija tik viegli mīlēt, un viņš man katru dienu ļāva justies mīlētai. Neesmu droša, vai kāds cilvēks manī ir tik daudz, tik ilgi un tik vērīgi skatījies, kā mans kaķis šo gadu laikā. Neesmu droša, vai kādam cilvēkam manu klātbūtni vajadzējis tik daudz, kā manam kaķim. Ko vēl te piebilst?…
Kaķis ir mazs dzīvnieks, bet viņš piepilda mājas tik lielā mērā, ka tagad man ir fiziski nelabi no tā drausmīgā tukšuma, kāds ir, kad Marķīza vairs nav. Viņš ik rītu cēlās kopā ar mani, viņš bija man blakus visās manās mājas gaitās un viņš devās pie miera reizē ar mani. Mēs bijām tik ļoti saauguši, ka «būt vienai» un «būt ar Marķīzu» manā uztverē nozīmēja vienu un to pašu. Baidos pat domāt par pirmo reizi, kad man pa īstam nāksies būt vienai mājās, kur pilnīgi katrs kvadrātmetrs saistās ar atmiņām par ārkārtīgi īpašu būtni, kuras tuvumā man bija ļauts pavadīt gandrīz 11 gadus.
Neiedomājami sāp, un asaru upes negrib izsīkt, bet — vai tāpēc es labāk atteiktos no šiem 11 gadiem? Nemūžam ne! Visdārgākās atmiņas ir tās, kuras lauž sirdi visvairāk, bet labums ir viens: šo dārgumu neviens vairs nevar atņemt. Mans kaķis dzīvoja manā sirdī, tika apglabāts manā sirdī, un tur arī paliks mūžam.