Stāsts par iedvesmas spārniem, gleznošanu un prieku

Kultūra

2. augustā Pastendes bibliotēkā notika Ingas Mertenas gleznu izstādes «Iedvesmas spārni» atklāšana. Inga ir talseniece, kura dzīvo Rīgā, strādā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā par māsas palīgu un skaistumkopšanas uzņēmumā par administratori. Viņa arvien atrod laiku arī savai sirdslietai — gleznošanai, kas citreiz ir kā veldze pēc nakts maiņas slimnīcā, kam seko otrs darbs. Tad Inga otas ņem rokā sagurusi, bet drīz vien parādās brīnišķīga izjūta, it kā viņai pieaugtu spārni, un viss nespēks pazūd kā nebijis.
Inga min, ka iedvesmas avoti var būt divu veidu: kaut kas labs un kaut kas slikts. Redzēts ne mazums darbu, uz kuriem skatoties, pārņem sliktas izjūtas vai nepatika, bet ir darbi, uz kuriem lūkojoties, sajūtams prieks, gaišums un vieglums. Darbos var lieliski redzēt paša mākslinieka dvēseli. Ingai iedvesmas spārnus dod Dievs, jo talants attīstījies laikā, kad notikusi sastapšanās ar Viņu. Soli pa solim Inga ļāvusies mākslas aicinājumam, un šī jau ir mākslinieces ceturtā izstāde. Citreiz darbi tapuši smagā periodā. «Ceriņu glezna tapa mana dēla bērnudārza izlaidumā, kad es ar viņu nevarēju būt kopā. Tas bija ļoti sāpīgi, tāpēc uzgleznoju ceriņus,» pastāsta Inga. Pastendes bibliotēkas izstādē ir tikai viena maza daļiņa no Ingas darbiem, jo vieta neļauj izvērsties plašāk.
Pārsvarā Inga glezno ziedus,
bet viņa mērķtiecīgi paplašina savas varēšanas apvāršņus. Gleznās atveidoti arī putni, un izstādē aplūkojami mākslinieces jaunākie darbi — jūra un vīna glāze ar vīnogām, kas šķiet gluži vai īstas. Izstādes laikā atnācēji bilst, ka roka tā vien sniedzas tai pretī, jo stikla spīdums šķiet mulsinoši dzīvs. Inga savus darbus ir dāvinājusi gan Zviedrijas, gan Īrijas radiem, arī Latvijā draugu sienas rotā viņas veikums. Ja kādam ir īpašas vēlmes un vajadzības, Inga atvēl laiku un glezno pēc pasūtījuma. «Ir prieks, ja cilvēkam uzdāvinu gleznu un redzu, ka esmu trāpījusi desmitniekā. Tā bija reizē, kad braucu uz Zviedriju. Zviedru cilvēkiem viss ir — viņi ir turīgāki nekā mēs, un viss ir kvalitatīvāks. Nevar uzdāvināt neko tādu, ar ko varētu viņus pārsteigt. Braucu pie sava dēla un zināju, ka viņa draudzene, kura ir zviedriete, strādā ar dzīvniekiem un tos ļoti mīl. Uzdāvināju viņai gleznu, kas man pašai ļoti patika. Biju uzgleznojusi papagaili, un man pat bija mazliet žēl no gleznas šķirties. Pēc dāvanas saņemšanas meitene jautāja: «Kā tu mācēji uzgleznot manu papagaili?» Viņa mani aizveda uz zooloģisko dārzu, kur strādā, un parādīja savu mīļo ara sugas papagaili, kas bija kopija tam, ko es biju uzgleznojusi, » prieku neslēpj Inga. Tad esot bijusi patiesas laimes sajūta. Meitene no prieka izvadājusi Ingu pa visiem zoodārziem, viņa devusies izjādē un redzējusi daudz jaunu dzīvnieku. «Vislielākais prieks atnāk, kad uzdāvināta glezna, kas pašai patīk visvairāk. Ja atrauj no sevis to visdārgāko, tad prieks un svētība ir daudz lielāka,» piemetina Inga.
Ar Pastendi Ingu saista
arī Antras Jaunskalžes vadītā «Citādā skola» — Inga, darbojoties «Baložu pastā», sapazinusies ar vadītāju un sākusi reizi mēnesī braukt uz Ģibuļu pagasta brīvā laika pavadīšanas un jauniešu atbalsta centru, lai vadītu radošās nodarbības skolēniem. Kad Inga aizgājusi uz Rīgu, tā visa ļoti pietrūcis. «Darbošanās ar bērniem vienmēr atnes prieku. Kad redzi, ka viņiem iznācis kaut kas brīnišķīgs un viņi paši par to ir sajūsmā, prieks ir divreiz lielāks. Bērna dvēsele nav samaitāta. Viņiem nav arī baiļu. Bērni zīmē, ķēpājas un neuztraucas, vai kāds pateiks, ka tas nav pareizi vai sanācis ne īpaši skaisti. Viņi visu dara droši,» smaidot stāsta Inga.
Antra Jaunskalže izstādes atklāšanā par Ingu teic tā: «Liktenīgajā 2016. gadā «Baložu pastā» iepazinos ar Ingu, un tā bija vērtīga satikšanās. Inga ir ļoti radoša un no visādiem niekiem spēj sameistarot dažādas skaistas lietas. Inga rīko izstādes un brīvā laika pavadīšanas centrā palīdzēja izveidot «Citādo skolu», kas joprojām darbojas.»
Tagad, kad mākslas mīļotāja dzīvo Rīgā, viņa dabu, kuras motīvus izmanto savās gleznās, novērtē īpaši. Reiz atbraukusi uz Talsiem, kad tikko bija nolijis lietus, un tad svaigo, brīnišķīgo gaisu rijusi lieliem malkiem, jo Rīgā ko tādu nobaudīt nevarot. Tas šķitis kā brīnums. Inga atzīst, ka tad, kad viss ir brīvi pieejams, to nenovērtē. Tagad tam esot cita vērtība. «Kad atbraucu no Zviedrijas, Vācijas vai Ukrainas, tad mūsu jūras viļņi likās kaut kas īpašs, jo tādi ir tikai mums un nav nekur citur,» neviltotā sirsnībā dalās Inga.
Izstādes nosaukums «Iedvesmas spārni» atklāj, ka viss gods un pateicība Ingas dzīvē pienākas Dievam. «Es neko negribu piesavināties. Bez Dieva es neko nevarētu izdarīt, jo Viņš vada un māca mani ik uz soļa,» atzīst Inga.
Nākotnē viņa cer gleznot arī portretus. Viens jau esot. Reiz sanācis tā, ka viņa braukusi ar taksometru uz Roju, kur bijusi Elitas Blumbahas «Galerijā Art» tapušo darbu izstāde, kurā arī viņa piedalījusies, un šoferis jautājis: «Nu, kāpēc tikai ziedi? Kāpēc nav portreti?» Tad Inga aizdomājusies un uzdevusi šo jautājumu sev. Tajā pašā dienā radies arī pirmais portrets. «Nez kāpēc biju iedomājusies, ka to nevaru, bet patiesībā varu. Tāpat bija ar jūras gleznu un vīna glāzi — arī tad biju iedomājusies, ka nevaru ko tādu uzgleznot. Vīna glāzes gleznai būs arī turpinājums — tas domāts kā Svētais Vakarēdiens,» teic Inga.
Māksliniece atklāj, ka krievu mākslinieki un skolotāji izmanto atšķirīgu tehniku. «Kad gleznoju glāzi pēc krievu pasniedzējas mācītā, man bija ļoti grūti, jo slapjas krāsas liku vienu uz otras virsū, bet Elitas Blumbahas nodarbībās māca citādāk: katru krāsu sajauc atsevišķi, un katrai krāsai jābūt tīrai. Šeit viss bija otrādi, un bija jāstrādā neierasti ātrā tempā,» pieredzē dalās māksliniece.

Uz jautājumu, cik gleznu ir kopā,
Inga neprot īsti atbildēt, jo no paša sākuma nemaz neesot skaitījusi, bet grāmatvedību vajadzētu ieviest. Pirmā izstāde bijusi viņas laukos — Spāres bibliotēkā, tad Rojā, kam sekojis Talsu tautas nams. Arī «Baložu pastā» tikušas izstādītas viņas gleznas. «Es gleznoju ar eļļas krāsām un akrilu, bet tagad, apmeklējot studiju Rīgā, mācījos strādāt ar pasteli, akvareli un zīmuli. Sākām ar pamatiem. Man iesākumā likās, ka tas viss atkal no jauna nav vajadzīgs. Bija iekšējā buntošanās, bet tagad saprotu, ka bija vērtīgi atkal tam iziet cauri, jo katrs skolotājs māca citādāk, un katrs izmanto tādas nianses, kādu nav citam,» atklājumā dalās Inga.
Viņa glezno arī uz sienām. Viena apgleznotā siena esot Sabilē, otra — Rojā, bet trešā ir bērnistabas siena Rīgā. Skaisti apgleznota siena rada brīnišķīgu noskaņu — pat viena glezna var iedod noskaņu visam namam.
Māksliniece Velta Kociņa atzīst, ka Inga trīs gadu laikā ir manāmi augusi. Liekoties, ka viņa ir pilnīgi cita gleznotāja. «No iesākuma šķietami naivā Inga nu pārtapusi nobriedušā māksliniecē,» saka V. Kociņa.
Inga uzskata, ka jebkurš cilvēks var zīmēt, bet viņš to varbūt vēl nav apjautis vai baidās, tāpēc reizēm vajag iedrošināt, lai redzētu, ko viņš patiesībā spēj. Kuldīgā bijusi nometne, kurā Inga pasniegusi mākslas terapijas nodarbības, pēc kurām cilvēkiem radusies interese darboties, tāpēc viņi sākuši gleznot paši vai meklējuši kursus, kur apgūt vai pilnveidot savas prasmes.