Piena krīzē sperts liels solis attīstības virzienā

Lauksaimniecība

Bioloģiskā zemnieku saimniecība «Dižglābas» Rojas novadā, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu, pagājušā gada vasarā ekspluatācijā nodeva jaunuzceltu govju novietni, kurā vietas ir 140 piena devējām. Aizvadīts pirmais darbības gads, un ar drosmīgi sperto soli saimnieki ir apmierināti.
Pēdējā reize,
kad viesojos pie Agneses viņas lauku sētā «Ģipkas Līči» Rojas pusē, bija 2008. gadā. Toreiz runājām par zirgiem, jo lauku sētā ikvienam interesentam tos un citus lauku iemītniekus bija iespēja apskatīt. Tagad zirgi palikuši tikai ģimenes vaļaspriekam, jo pirms pieciem gadiem Agnese un viņas vīrs Māris daudz nopietnāk pievērsušies piena lopkopībai. Ceļš līdz tam nav bijis viegls, bet neatlaidība un mērķtiecība ļāvusi sasniegt mērķus. Agnese stāsta, ka ar piena lopkopību uzsākuši darboties tad, kad daudzi saimnieki un eksperti teica — tā ir mainīga nozare. Piena cenas svārstības un krīze tolaik ieviesa savas korekcijas. Piena devējas pirktas pakāpeniski, jo krīze ir tas brīdis, kad govis iegādāties ir izdevīgāk. Reiz, braucot uz Strazdi skatīt kārtējās piena devējas, nopirkuši visu kūti ar dzīvniekiem un vēl zemi. Kādu laiku braukājuši uz Strazdi, līdz pienācis brīdis, kad dzīvniekus pārveduši uz Roju. Māris stāsta, ka atminas tos laikus ļoti spilgti. Govis togad no jūlija līdz novembrim dzīvoja ārā. Rudenī tām uzbūvēts šķūnis. Sākotnēji govīm šķūnī uz dziļajiem pakaišiem bija diezgan grūti, taču pārliecība, ka reiz būs jauna kūts, kur moderni saimniekot, neļāva atslābt ne brīdi.
Startējot Eiropas Savienības atbalstītajā pasākumā «Ieguldījumi materiālajos aktīvos», saņemts atbalsts jaunas novietnes, kas aprīkota ar slaukšanas robotiem, celtniecību. Pērnā gada vasarā ekspluatācijā nodota slaucamo govju novietne ar 140 vietām. Saimniece neslēpj, ka projektu vērtēšanā papildus punkti saņemti, jo bioloģiskā saimniekošana ir videi draudzīga. Saimniecībā saražo mazāk, bet produkcija ir bioloģiskā. Bankai nācies pierādīt, ka viņu rīcībā ir pietiekami daudz resursu, lai šādu projektu īstenotu. «Ja tev ir liela kūts, kurā tu nezini, ko liksi iekšā, kredītu diezin vai varēs viegli saņemt. Kūts būvniecības laikā mums izveidojās laba sadarbība ar uzņēmumu «Pro Ceva», kas kūti gan būvēja, gan aprīkoja ar visām iekārtām.» Saimnieki uzskata, ka tas ir vislabākais variants, jo tad būvnieks nevar pieļaut kļūdas, ko pēc tam ir grūti mainīt.
Pašlaik «Dižglābās» ir nedaudz vairāk par simts slaucamajām piena devējām, 40 no tām ir cietstāvošas, bet 40 — grūsnas. «Šobrīd ar visu jauno paaudzi esam saražojuši dzīvniekus vēl vienai kūtij. Tāda ir tā doma: mazliet atgūsimies no kredīta sloga un spersim nākamo soli uz priekšu, ceļot vēl vienu novietni,» teic saimniece.
Pienu reizi divās dienās viņi nodod uzņēmumam «Tukuma piens», kas ražo arī bioloģisko produkciju.
Lai atvieglotu roku darbu,
slaucamo govju novietnē uzstādīti divi slaukšanas roboti, zinot, ka mūsdienās labu darbaspēku laukos ir grūti atrast. «Roboti neiet atvaļinājumā, neņem slimības lapu, katru dienu ir darbā un cītīgi strādā, ko nevarētu teikt par cilvēkiem un viņu darbu,» saka Agnese. Praksē ne reizi vien bijuši gadījumi, kad strādnieki darbā neierodas, nepaskaidrojot, kāpēc tā darīts, bet dzīvnieks gaidīt nevar.
Slaukšanas robots arī pašiem ļauj darbu rīta cēlienā iesākt vēlāk. «Kad izlēmām celt kūti, nolēmām, ka tā būs piena lopkopība, bet darbi būs maksimāli robotizēti un varēsim iztikt paši ar savu darbaspēku,» teic saimniece.
2018. gada sākumā palaists pirmais firmas «Lely» slaukšanas robots «A4» un jūlijā uzstādīts jaunākais «A5» slaukšanas robots, kas tolaik tāds bijis pirmais Baltijas valstīs. Šobrīd saimniekiem tādu ir vairāk, bet šis robots esot daudz gudrāks. Speciālas granulas mudina govis pie robota dienā pieiet vairākkārt. Sākumā pagāja vairākas nedēļas, līdz piena devējas apjauta, ka tās tagad slauks nevis cilvēks, kurš pieliks slaukšanas aparātus, bet robots. Citas govis to ātrāk saprata, citas vēlāk — nācās tās pie robota piedzīt. To izdarīt nebija grūti, jo robots sūta informāciju par to, cik reizes piena devēja pie tā dienā bijusi. Diennaktī gotiņas vidēji pie slaucēja pieiet divas līdz sešas reizes. «Dzīvnieks pats par sevi ir slinks. Tas neies pie slaukšanas robota, lai ražotu pienu un domātu par mūsu finansēm. Tas iet, lai dabūtu gardas granulas tad, kad tesmenī ir daudz piena,» smejoties teic Agnese.
Slaukšanas roboti saimniekiem sniedz informāciju ne tikai par iegūtā piena daudzumu un kvalitāti, bet arī citiem rādītājiem. To viņi atzīst pa labu esam, jo pie tik liela govju skaita ne vienmēr savlaicīgi visu var pamanīt. «Mēs redzam problēmu laicīgi, līdz ar to vainas neielaižam, un tas ļauj ātrāk rīkoties,» paskaidro Agnese.
Novietnē ir robots — barības piestūmējs, kas piestumj gotiņām barību, kad tās to ir pagrūdušas uz priekšu. Uzstādīts arī teļu barošanas robots.
Saimniecība apsaimnieko ap 300 hektāriem lauksaimniecības zemes, no kurām lielākā daļa veido zālājus un ganības. Lai gan šogad par zāles daudzumu nevar sūdzēties, jo izskatās, ka arī trešais pļāvums būs labs, pagājušā gada sausums tomēr darījis savu. Tā kā apstrādājamās platības ir pietiekami lielas, ar laiku plānots iegādāties jaudīgāku tehniku, lai darbus veiktu efektīvāk.
Viens gads jaunajā novietnē nostrādāts,
un saimnieki teic, ka domā par vēl vienas govju novietnes celtniecību, kas tāpat kā šī būtu moderni aprīkota. «Ja mūsdienās šādas tehnoloģijas tiek piedāvātas, tās ir jāizmanto. Esam parēķinājuši, ka ilgtermiņā tas atmaksāsies,» viņa uzskata. Saimnieki piena lopkopībā redz nākotni, jo saimnieko bioloģiski un iegūst bioloģisko pienu. Eiropas tirgus ir piesātināts ar dažādiem produktiem, un vienīgais veids, kā tajā ieiet, ir ar bioloģisko produkciju. Latvijā bioloģiskā piena ražotājam maksā stipri līdzīgi kā konvencionālajam. Tā nevajadzētu būt, uzskata saimnieki. Cilvēkiem Latvijā nav uzticības, ka produkts ir bioloģisks, un viņi nav maksātspējīgi. Ir jāmainās paaudzēm, lai tās saprastu bioloģisko produktu priekšrocības.