Lībiešu svētki Mazirbes krastā aizvadīti godam

Kultūra

Ik gadu augusta pirmajā sestdienā Mazirbē pulcējas lībieši un radu tautu pārstāvji no visas pasaules, lai zem līvu zaļās, baltās un zilās krāsas karogiem izjustu vienotības un jūras krastā stiprinātā, nezūdošā spēka garu. Tomēr svētki nav vien pašiem lībiešiem — tā ir fantastiska iespēja izzūdošo lībiešu valodu un tās sīksto garu saklausīt dziesmās un sarunās, izdejot dejās un sagaršot īpašajos gardumos. Ikvienam tiek dota iespēja ieklausīties ļaudīs, kuri par spīti mūsdienu apstākļiem neatraujas no dzimtajām saknēm. Šī gada svētku pasākumus vienoja kopīgs nosaukums: «Nams. Darbs. Prieks», kas atspoguļo lībiešu pamatvērtības.
2. augustā svētki sākās ar kultūras dienu, kurā Lībiešu institūta darbinieki, Tartu Universitātes valodnieki un kultūrvēstures pētnieki bija sagatavojuši dažādas lekcijas un diskusijas par norisēm mūsdienu Lībiešu kultūrtelpā — valodā, literatūrā, mākslā un mūzikā. Lībieši ir Baltijas jūras somu cilmes Latvijas pamattauta, kura spējusi ne tikai saglabāt savu valodas un kultūras savdabību, bet arī to attīstīt, iekļaujoties Latvijas mūsdienu kultūrtelpā, kas 2018. gadā tika iekļauta Latvijas Nacionālā kultūras centra Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Kā jaunums šajos svētkos tika demonstrēta izrāde «Pirmie, kas aiziet» — vienreizējs notikums lībiešu kopienas dzīvē. Izrāde parādīja to, kādu iespaidu uz lībiešu dzīvi ir atstājusi abu valstu politika un ko šodien nozīmē būt lībietim. «Pirmie, kas aiziet» ir Latvijas un Igaunijas sadarbības projekts, kurā satikušies astoņi dažādu jomu igauņu un latviešu mākslinieki, meklējot kopīgu tēmu, kas ieinteresētu gan iesaistītos māksliniekus, gan skatītājus abās minētajās valstīs. Lai arī abu valstu attieksme pret lībiešiem ir atšķirīga, tieši lībiešiem ir bijusi nozīmīga loma abu zemju valstiskuma un dažādu laikmetu ideoloģijas kontekstā. Līvu valodai nav radniecības ar latviešu valodu, tomēr tās ievērojami ietekmējušas viena otru, īpaši fonoloģijā.
3. augusta rīts sākās ar
svētku dievkalpojumu Mazirbes luterāņu baznīcā, kam sekoja teatralizēta svētku atklāšana pie Lībiešu tautas nama. Svētku atklāšanas uzrunu teica Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa un kodiriģents Ģirts Gailītis, kuri sniedza īsu un kodolīgu ieskatu tajā, kā lībiešu valoda cauri gadiem ir cīnījusies un lauzusies, lai tiktu pamanīta. «Ir liela atšķirība starp to laiku, kad pasē nedrīkstēja rakstīt tautību «lībietis» un kad pirmās brīvvalsts laikā ar Kārļa Ulmaņa uzsaukumu «Vienota valsts — vienota valoda», maigi izsakoties, netika veicināta līvu valodas apguve. Padomju vara aizliedza individuālo zveju, un ļaudis bija spiesti pārcelties uz lielajām pilsētām, kur asimilējās ar latviešiem. Militāristi robežsargi ar automātiem un suņiem sargāja jūrmalu, bet 2018. gada 21. septembrī tika nodibināts lībiešu institūts un šobrīd tiek veikta procedūra, lai iekļautu līvus UNESCO nemateriālās kultūras mantojumā. Šis neticamais līvu tautas augšāmcelšanās fenomens ir vērā ņemams un liecina par milzīgu tautas dzīvotgribu, sīkstumu un neatlaidību. 1989. gada 5. un 6. augustā pienāca brīdis, kad, tāpat kā 1939. gada 6. augustā Mazirbē, pie līvu tautas nama atkal plīvoja līvu, latviešu, igauņu, somu un ungāru karogi, tāpēc lai skan «Plagā loul» jeb «Karoga dziesma»!» viesus uzrunāja pasākuma vadītāji.
«Šī gada 6. augustā aprit 80 gadu, kopš atklāts līvu tautas nams, un šodien mēs šeit esam sapulcējušies tieši šī iemesla dēļ. Līvi ir sargājama tauta, kura pasaulē izraisa lielu interesi. Pirms trim gadiem arī Igaunijā līvus atzina par pamattautu. Mēs gribētu vēlēt līviem nepazust sīkumos, saredzēt kopīgo un būtisko, un, kā, citēdams kādu dzejnieku, teicis košradznieks, filozofijas zinātņu doktors Pēteris Zeile, vēlam līviem saglabāt debesis sevī!» vēlēja M. Bērziņa un Ģ. Gailītis.
Līvu sabiedriskā un kultūras darbiniece,
kā arī Līvu (lībiešu) savienības «Līvõd Īt» priekšsēdētāja Ieva Ernštreite viesus sveica ar uzrunu, kas svētku nosaukumu sasaistīja kopā ar paveikto. «Mēs katrs svētkus svinam dažādi, tomēr allaž nepieciešama kāda zīme, kas vieno un iepriecina svinētājus un skatītājus. Šodienas un visa gada zīme mums ir trīs vārdi: nams, darbs un prieks. Nams — tā nav tikai būve, ēka vai birojs. Nams nozīmē notikumus, varas, cilvēkus. Lībiešu tautas namā, kā jau dzīvē, ir viss — cilvēku veikums, notikumi, attiecības, sadarbība, bet pāri visam pārliecība, ka viss izdosies. Darbu šodien cildina lībiešu kultūras centrs, kuram aprit 25 gadi, un LU Lībiešu institūts, kuram ir teju gads, bet abiem — ļoti bagāts veikums. Prieks par mūsu īstenotajiem projektiem un vasaras nometni, kuras saturs turpina bagātināties ar patiesu un apzinātu vēlmi veicināt lībiešu valodas apguvi. Personības, devums, darbs, guvums, cerība un vēlme lībisko saglabāt valodā, kultūrā un tradīcijās. Prieks par UNESCO nacionālo nemateriālās kultūras sarakstu — par to, ka mums pašiem ir dota iespēja ik dienas paveikt plašu un paliekošu darbu! Prieks, ka visi kopā kļūstam stiprāki un darbīgāki! Prieks arī par to, ka mūsu vidū vienmēr ir stabili sadarbības partneri, tādēļ sakām paldies Dundagas novada pašvaldībai, Kolkas pagasta pārvaldei, Latvijas Nacionālajam kultūras centram, Valsts kultūrkapitāla fondam, kā arī visiem individuālajiem ziedotājiem un šīs dienas svētku veidotājiem. Lai priecīgi visiem svētki!» viesus uzrunāja I. Ernštreite. Ļaudis uzrunāja arī Somijas vēstniece Rīta Korpivāra, Igaunijas vēstnieks Arti Hilpuss un Ungārijas Cilvēkresursu ministrijas publiskās pārvaldes valsts ministrs Čaba Latorcai.
Pēc teatralizētās svētku uzrunas, kas mūs uz brīdi atgrieza atpakaļ pagātnes lappusēs, svētku dalībnieku un viesu gājiens pūtēju orķestra vadībā veda visus uz jūras malu, lai mazirbnieki tautastērpos ar ikgadējo ozollapu kroni nestu sveicienus Jūras mātei. Atzīmējot Lībiešu kultūras centra 25. jubileju, tautas nama zālē bija iespēja tikties ar visiem kultūras centra biedriem, kuri iepazīstināja ar šo gadu laikā paveikto. Centra pašreizējā vadītāja Gundega Blumberga, māksliniece un dzejniece Baiba Damberga atklāja lībiešu gleznotāja Jāņa Beltes darbu izstādi, dzejnieks Valts Ernštreits atvēra dzejas krājumu «Seļļizt Nemē Mēg», bet vēstures zinātņu doktore Renāte Blumberga iepazīstināja ar topošo grāmatu par Lībiešu tautas namu.
Svētku pēcpusdienas programmā Mazirbē viesojās komponists, džeza pianists Madars Kalniņš ar dziesmu ciklu «Jūras dziesmas», kuras izdziedāja vīru koris «Dziedonis». Kā īpašs viesis 19.00 visiem svētku apmeklētājiem Mazirbē piebiedrojās Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, kurš savu uzrunu teica īsi pirms saulrieta. Vēlāk autora vadībā izskanēja komponista Raimonda Tigula programma «Mēnesgaismas skaņu zīmējumi», kam sekoja krāšņs Līvu uguns aplis jūras krastā. Visas dienas garumā līvu valodā skanējušās dziesmas, kam paralēli tika dejotas dejas, kā arī līvu mākslas izstādes, vietējie ēdieni un amatnieku tirdziņi visai drēgno augusta nedēļas nogali padarīja par jestriem un krāšņiem svētkiem.
Pašā svētku dienas izskaņā viesi līdz pat rīta gaismai varēja lustēties zaļumballē, par kuras muzikālo noskaņu gādāja grupa «1. kurss».
I. Ernštreite atklāja, ka
Lībiešu kultūras dienas un svētku pasākumi tika īstenoti, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammai «Latvijai—100». Programmas mērķis ir aktualizēt lībiskās vērtības un nozīmi Latvijas kultūrā un sabiedrībā, sargāt tās un nodot tālākajām paaudzēm.
«Šī gada svētki pirmoreiz vēsturē ilga divas dienas — piektdienu iesākām ar vēsturiskiem priekšlasījumiem, jo vēlējāmies gan sev, gan visiem interesentiem parādīt jomas, kurās lībiskums Latvijā ļoti labi izpaužas. Vēlējāmies cilvēkus rosināt domāt, pavirši nepaiet garām vēsturei. Tas, ka mēs kopjam lībiešu tradīcijas un lībiskumu ar latviešu valodas palīdzību, ir objektīvā realitāte un vēsturiskā patiesība — līdzko sastopamies ar interesantu mākslas, literatūras vai mūzikas avotu, mūsos atmostas pašapziņa; par to ir jārunā, lai paaudzes, kas nāks pēc mums, zinātu par mums.
Piektdiena bija veltīta priekšlasījumiem, un beidzās ar ļoti uzrunājošu izrādi «Pirmie, kas aiziet» — lai arī cik tas skumji nebūtu, neviena tauta nav pasargāta no tā, ka īsā laika posmā tā no pasaules kartes varētu tikt aizslaucīta. Mūsdienās šis process notiek pat ātrāk nekā pirms tūkstošiem gadu.
Pēc iedzīvotāju apmeklētības varam spriest, ka cilvēkiem trūkst pasākumu, kas rosina domāt, tādēļ mūsu mērķis — lībiskuma izcelšana — ir piepildījies. Kā jau visi zinām, lībiešu liktenis mums vēl šodien kalpo kā brīdinājums un atgādinājums par to, ka nekas šai pasaulē nav nemainīgs un neskarts, un ikvienas mazas tautas izzušanas process ir ātrs un nenovēršams,» neslēpa I. Ernštreite.
Mums atliek vien piekrist, atzīt lībiešus par daļu no savas tautas vēstures un atcerēties labos darbus, ar kuriem viņi ir piedalījušies mūsu Latvijas tapšanā.