«Rojas kino brīvdienu» noslēgums ar leģendāro kinooperatoru Miku Zvirbuli

Rojas novads

Pagājušajā nedēļā brīvdienas Rojas novadā iesākās mazliet ātrāk — jau ceturtdien —, un tās pavadīja moto «Saule, jūra, kino, mūzika — uz vienas stīgas!». No 25. līdz 27. jūlijam Rojas novadā noritēja «Rojas kino brīvdienas», kur viss patiešām notika burtiski pēc moto paustā, — saule, jūra, kino un mūzika lutināja ikvienu.
Kino brīvdienas noslēdzās sestdienas vakarā ar pasākumu Rojas pludmalē, kur muzikālo stīgu ieskandināja latviešu ģitārspēles meistars Mārcis Auziņš. Kā apgalvoja pats mākslinieks, viņš Rojā pasākumu atklāj jau trešo reizi, bet šoreiz — uz skatuves, ko radījis Dievs pašā jūras krastā. Tas liek padomāt par lietām, kas ir pāri visam laicīgajam, sniedzoties garīgā virzienā. Šo atziņu viņš papildināja ar slaveno Leonarda Koena kompozīciju «Hallelujah», skaņdarbu, kam oriģinālversijā ir vairāk nekā 80 pantu. Iespaidīga, patiešām iespaidīga uzstāšanās uz skaistās jūras fona saulrietā. Bija dzirdama arī paša mākslinieka radīta kompozīcija, kas sacerēta, iespaidojoties no Andreja Tarkovska filmas «Solaris», tādēļ arī kompozīcijai ticis tāds pats nosaukums.
Vakara turpinājumā plašo apmeklētāju pulku gaidīja tikšanās ar leģendāro Rīgas kinostudijas operatoru Miku Zvirbuli, kā arī kinoseanss, kurā filmas tika demonstrētas uz 10 reiz 15 metrus liela piepūšamā ekrāna pašā jūras krastā. Bija iespēja noskatīties grupas «Prāta vētra» dalībnieka Kaspara Rogas filmu «Meklējot Mr. Kauliņu» un režisora Rolanda Kalniņa filmas «Akmeņainais ceļš» restaurēto versiju.
M. Zvirbulis vienmēr īpaši pieminējis Roju. Kino ļaudīm bieži sanācis braukt komandējumos, jo daudzās filmās ārskati filmēti vairākus mēnešus, un visbiežāk sanācis palikt pie vietējiem iedzīvotājiem. M. Zvirbulis un operatoru komanda vienmēr mācējusi sadraudzēties ar visiem — zvejniekiem, bērniem un pat suņiem. M. Zvirbulis ir režisora Rolanda Kalniņa filmu «Akmeņainais ceļš», «Četri balti krekli», «Es visu atceros, Ričard!», «Mans draugs — nenopietns cilvēks», «Tās dullās Paulīnes dēļ» un «Klāvs — Mārtiņa dēls» operators. M. Zvirbuļa spējas vienot cilvēkus kopīgam mērķim radījušas Rīgas kinostudijas gaisotni, ko var novērot filmās.
Kolorītie piedzīvojumi «Caurnāšos»
M. Zvirbulis stāstīja, ka atceras laiku, kad notikusi pirmā nopietnā satikšanās ar Roju, — tas noticis 1968. gada naktī no 6. uz 7. jūliju Rojas kapsētā! Lai paskaidrotu sīkāk, viesis atgriezās senākā pagātnē — 1944. gada kara laikā. Atgriežoties pie kapsētas tēmas, kinooperators pastāstīja, kā tikusi uzņemta filma «Ceļazīmes». Tās režisors bijis Oļģerts Dunkers, bet scenārija autors — Andrejs Dripe. Viņi ļāvušies M. Zvirbuļa pierunāšanas spējām un uzsākuši filmēšanu šajā pusē. Bijusi karsta diena, kad armijas autobusā — mazā, zaļā un bez logiem — izbraukts no Rīgas. Karstums bijis tik liels, ka rozes, kas vestas saimniecei, novītušas, viņa paša brūvētais alus muciņā no lielā spiediena nācis ārā pa dēlīšiem, bet paši puspliki uazikā iedzēruši aukstu šņabi un pēc tam izkāpuši Kaltenes «Caurnāšos», kur bijusi sarunāta dzīvošana. Saimnieki izbrīnā jautājuši: «Kas jūs tādi?» Viesi taisnojušies un skaidrojuši, ka tie paši, kas pirms nedēļas sarunājuši palikšanas vietu. Tie teikuši, ka neko nezinot. Atbraucēji sapratuši, ka torte, ko veduši, ir pakususi, un arī viss pārējais, ieskaitot pašu izskatu, neliecina neko labu. Tad saimniece teikusi tā: «Ziniet, mēs, tādi veci cilvēki, neciešam skaļumu! Bet, ja jūs nevarat bez skaļuma, tad skatieties, lai nebūtu trakas dziedāšanas! Bet, ja nekādi nevar bez tās dziedāšanas, tad skatieties, lai jūs nesastrīdaties! Bet, ja nu sastrīdaties, tad tik raugiet, ka nesakaujaties! Bet, ja sakaujaties, tad skatieties, vai kādu nenositat! Bet, ja gadījumā nositat, tad pats galvenais ir neziņot par to milicijai! Mūsu māja ir jūsu rīcībā!» Tā, apsēžoties zem ziedošām liepām «Caurnāšos» pie akas, viss līdzi paņemtais pamazām izsīcis. Kad bijis stipri pāri pusnaktij, saimnieks teicis, lai viņi paņemot motociklu. «Aizbraucam uz Rojas kapiem, un vecais Otomers ieiet kapos, mūs līdzi neņemdams, bet pēc brītiņa nāk ārā ar kortelīšiem pirkstu starpās! Mūs traki interesēja, kur Rojas kapos naktī var dabūt kortelīšus, jo tuvumā māju nebija un vecais Otomers nav tas cilvēks, kurš pie kapa kopas glabās ko tādu. Ja viņam bija krājumi, tie atradās stallī, zirga silē, jo zirgs bija tik prātīgs, ka pie siles nelaida klāt nevienu svešu cilvēku. Ja kāds trāpījās tuvumā, zirgs to ar zobiem saudzīgi turēja aiz apkakles, kamēr vecais Otomers nāca un pestīja,» atmiņās dalījās M. Zvirbulis.
Nekas tik ātri nenoveco kā filmas
1968. gadā, dzīvojot Kaltenes pusē, radies arī vairāk kontaktu. Operators pastāstīja, ka Miķelis Lisments viņu ārkārtīgi labvēlīgi uzņēmis savā namā. Vēlāk kopā strādāts starptautiskā filmu festivāla «Cilvēks un jūra» žūrijā. Pārsteidzis tas, ka, beidzoties festivālam, viņš visu žūriju uzaicinājis īrētā kafejnīcā Ķemeru jūrmalā un vēl saimnieci atvedis no Rojas. Tur bijuši gan Rietumvācijas, gan Holandes pārstāvji, var teikt — Baltijas jūras piekrastes kino cilvēki un zinātāji. «Sākumā brīnījāmies, ka nav ne zušu, ne lašu, — attiecīgajam gadījumam nekā piemērota. Viss beidzās ar to, ka ārzemnieki brīnījās, kā parasta reņģe, ar kādu cienāja Rojas saimniece, var būt tik ārkārtīgi garšīga,» dzīvīgi turpināja M. Zvirbulis.
Kinooperators smaidot sacīja, ka esot viena nopietna lieta. Viņš ļoti skaidri apzinoties: ja viņa raksturā ir kaut nedaudz labu īpašību, par to lielā mērā jāpasakās zvejniekiem. «Žēl, ka, dzīvojot «Caurnāšos», bija par maz saprāta, lai visu dzirdēto ierakstītu magnetafona lentē. Ir bijis daudz stāstu, kas tajā vasarā saklausīts,» turpināja M. Zvirbulis.
1983. gadā ticis filmēts «Akmeņainais ceļš». M. Zvirbulis un Rolands Kalniņš pagājušajā gadā bijuši arī Kannu kinofestivālā un redzējuši, kā šo filmu novērtē. Kinooperators pastāstīja, ka tad, kad bijis jaunāks un puiciskāks, augstu vērtējis to, kā filmu pieņem kritiķi un skatītāji, bet ar gadiem saprasts, ka tas nav pats svarīgākais. Ļoti svarīga, viņaprāt, ir gaisotne, kādā filma top. R. Kalniņš, pie kura 1959. gadā no Maskavas kino institūta braukts praksē, palicis prātā kā netipisks cilvēks, kuram nav vidusskolas izglītības, bet kurš izdarījis to, ko varam novērtēt tagad, kad viņam rit jau 97. dzīves gads, un dzīvesprieks nav zudis. «Akmeņainā ceļa» iesākums, iespējams, saistoties ar to, ka studija saņēmusi valdības pasūtījumu, jo 1984. gadā bijusi paredzēta grāmatas «Akmeņainais ceļš» autora Viļa Lāča 80. dzimšanas dienas svinēšana. «Esmu no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka par filmu, gleznu, mūzikas darbu neko nevar pateikt vārdos, tāpēc pieminēšu tikai to, ka filmu atceros vairāku iemeslu dēļ: Andrejs Žagars bija galvenajā lomā, Regīnu Razumu es ārkārtīgi augstu cienu viņas inteliģences un īpašību dēļ, Eduards Pāvuls pats par sevi man ir etalons. Cilvēks, kura likteni es ne visai saprotu, ir Vizma Ozoliņa, kurai filmā ir liela loma, bet juku laikos viņa pameta savu profesiju un, pēc nepārbaudītiem datiem spriežot, aizbrauca uz Angliju strādāt viesnīcā par apkopēju…
Ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi, kopš filma ir uzņemta. Jāsaka, ka es ārkārtīgi augstu cienu tos cilvēkus studijā «Lokomotīve», kuri, pateicoties Eiropas Savienības finansējumam, nodarbojas ar plānveida padomju laika Rīgas kinostudijas filmu restaurēšanu,» neslēpa kinooperators. Viņš piemetināja — jāņem vērā, ka tolaik tehnika bijusi tāda, ka filma neatkarīgi no rādīšanas skaita gājusi bojā, neatgriezeniski mainījusi krāsu. Tajā laikā visas filmas tapušas par PSRS Kino komitejas līdzekļiem, tāpēc tā pievākusi negatīvus, mūzikas ierakstus un dialogus arhīvā, kur ar gadiem filmām ir pieaugoša materiālā vērtība. «Kad interesējāmies, vai nevar dabūt kopiju, mums pateica, ka ir vajadzīgs starpvalstu līgums un visai solīda summa. Tas, ko dara «Lokomotīve», kuras veikumu var redzēt uz ekrāna, ir tas, par ko var priecāties, jo tie ir cilvēki, kuri gādā, lai kino nepazustu. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka nekas tik ātri nenoveco un neaiziet bojā kā filmas,» savā raitajā valodā pastāstīja M. Zvirbulis.