«Man vienmēr paveicies ar labiem cilvēkiem»

Personības

Irēna Sīpola, šķiet, ir optimistiskākais, sirsnīgākais un smaidīgākais cilvēks, kāds vien Talsu pusē redzēts. Satikt Irēnu var E. Gulbja laboratorijā, kur viņa ar neizsīkstošu enerģiju veic ikdienas darbu, neskatoties uz to, vai atnācējs raud, ir sabijies vai saņēmies drosmi. Kā smejas pati Irēna, uz ielas viņu bieži sveicina, bet ierastāks visiem ir darba imidžs, — medmāsas tērps, bez kura var arī neatpazīt.
— Irēna, no kuras puses tu nāc? Esi vietējā — talseniece? Tipisku vietējo tevī neredzu.
— Neesmu vietējā. Nāku no Rīgas. Jaunībā, kad man bija rozā brilles, ieprecējos šeit. Beidzu medicīnas skolu kā vecmāte. Līdz dekrētam pastrādāju Rīgas Dzemdību namā un tad atnācu uz Talsiem. Slimnīcā vietas nebija, audzināju bērnus, pastrādāju Sarkanajā Krustā, arī skolā virtuvē… Kā jau tajos laikos. Pēc tam man kādā rītā piezvanīja poliklīnikas vadītāja un teica, lai atnāku darba jautājumā. Es vēl pajokoju — kāds nu diez darbs… Tā viss sākās, un tagad laboratorijā strādāju jau divpadsmit gadus.
— Cik cilvēku dienā sanāk apkalpot?
— Agrāk maksimums 30 cilvēku — likās, ka tas ir ļoti daudz, bet tagad, pieņemot 30 cilvēkus dienā, liekas, ka nekas īsti nav darīts.
— Atgriežoties pie tavas bērnības — tā pagāja Rīgā? Kāda bija izjūta, atnākot uz lauku pilsētiņu? Vai tagad arī runā kā vietējie?
— Jā, visa mana dzīve aizritēja Rīgā. Mazliet jocīgi bija, jo biju pieradusi pie citas dzīves, bet tad, kad jūra līdz ceļiem, īpaši ne uz ko neskaties. Dzīvo, un viss notiek. Man vienmēr paveicies ar labiem cilvēkiem. Patiešām paveicies. Šķiet, ka reizēm tikai es viņus nespēju novērtēt. Varbūt tieši labo cilvēku dēļ es labi jutos jaunajā vietā. Pati nejūtu, kā runāju, bet, kad aizbraucu uz Rīgu, tad tā dundžiņu runāšana esot. Rīgas pusē to labi pamana.
— No kā tev mantots tāds raksturs un spēja visu uzlūkot ar mīlestību un vieglumu? Tu, Irēna, pat vēnu sauc par vēniņu! Tā proti tikai tu.
— Grūti pateikt. Augu kopā ar mammu. Tēta manā ģimenē nebija. Arī krustmāte mani lutināja… Varbūt es dzīvoju lielā mīlestībā, un tāpēc tā sanācis. Citreiz jau jābūt arī nopietnākai. Gadās, ka cilvēki šeit nāk un raud par savām problēmām, bet man liekas, ka viņi dažreiz nesaprot, kas ir īstas sāpes. Cilvēks ir sašutis par to, ka bērnam parādījusies pumpa vai puņķi, un tad es mēģinu iestāstīt, ka nav ko kreņķēt ne par pumpām, ne puņķiem. Lai tek! Ir tik daudz citu nelaimju, piemēram, ja bērns nevar paiet, nav pilnvērtīgs vai ir smagi slims.
— Kā tu tiec galā, ja redzi tādas bēdas?
— To visu nevar pārāk ņemt pie sirds. Tas sagrauj pašu, jo nevar atdoties darbam, pēc tam iet mājās un to ņemt līdzi, bet citreiz tas viss vēl galvā gan pasēž. Darbā, protams, parunāju ar cilvēkiem, bet cenšos sirdī neko neielaist. Ir vientuļi veci cilvēki, kuri grib dažās sekundēs man visu savu dzīvi un sāpi izstāstīt.
— Kā ir ar tevi pašu?
— Es arī laikam ļoti baidos no vientulības. Vienu vai divas dienas varētu viena, bet diendienā sēdēt vienai pašai, — to gan ne. Man ir svarīgi uztaisīt ēst un svarīgi, lai kāds gatavoto arī apēd. Ja nekas nav jādara un nav par kādu jārūpējas, tad apsēdies un kā tāds muļķītis domā, ko nu darīsi. Un tad sākas visādas muļķības — bumbiņspēles un kompiņš (smejas).
— Kā tu izvēlējies profesiju?
— Kā jau visām, arī man gribējās būt frizierei, stjuartei un vēl sazin kam, bet bija reiz notikums, kas mani ievirzīja profesijā. Kaimiņš, nabags, nāca mājās nelielā dūšiņā, nokrita un sasita galvu, bet pēc tam sēdēja savās asinīs. Galva parasti asiņo tā, ka pat ar mazu brūci liekas — nez kas norauts nost. Sieviņa skrēja apkārt, kliedza un bļāva, bet asinīm ne pieskarties varēja, ne paskatīties. Tad nu pārsēju brūci, nomazgāju un sapucēju kaimiņu. Tas man palīdzēja pieņemt lēmumu. Gribēju mācīties par feldšeri, bet togad nebija tādas grupas, tāpēc kļuvu par vecmāti.
— Tev patika strādāt par vecmāti?
— Jā, ļoti patika. Maz gan tā prieka tika, bet to laiku nevar aizmirst. Rīgā nostrādāju piecus gadus, mazliet periodiski arī Talsu slimnīcā, kad kāda gāja dekrētā. Būt vecmātei — tā ir visskaistākā profesija pasaulē! Cits gan saka, ka darbs ir netīrs, bet tas brīdis, kad bērns sievietei guļ uz vēdera, ir kaut kas īpašs. Varbūt tad, ja uz bērna nākšanu pasaulē ārsts skatās kā uz konveijeru, tad, jā, to var arī neuztvert. Bet brīdi, kad māmiņa, kura gaida un lolo savu bērniņu, laiž viņu pasaulē, nemaz nav iespējams aprakstīt!
— Kā būtu tagad? Vai tu varētu pieņemt dzemdības?
— Jā, mierīgi un pa smuko (smaida). Ir lietas, ko nekad neaizmirst. Es domāju, ka varētu to izdarīt. Tagad vecmātes kļūst arvien gudrākas, ir tādi kursi un šitādi, bet agrāk bija vienkārši. Mēs beidzām skolu, strādājām un pieņēmām dzemdības. Tagad vispār viss notiek citādāk. Piedzimst bērns, un ar visu nabassaiti palaiž viņu mājās, bet mēs kādreiz Dzemdību namā saiti nogriezām, nabiņu smuki apstrādājām… Mana meitiņa Agnese arī ir mediķe, strādā ķirurģiskajā nodaļā un šīs lietas saprot, tāpēc droši varēja doties pēc dzemdībām mājās, bet ir arī trauslas mammītes, kuras pakrīt, ja ierauga tādu skatu. Galvenais, ka bērniņi ir veseli, pārējais ir sīkums.
— Tad sanāk, ja vakarā tev piezvanītu un teiktu, ka sākušās dzemdības, tu būtu uz strīpas un skrietu līdzēt?
— Jā, to nevar aizmirst. Tāpat, ja nakts vidū pamostos, varētu iedurt vēnā (smejas).
— Kā ir ar duršanu vēnā? Tas nav nepatīkami?
— Par to nevajag īpaši domāt. Ja žēlosi, neko neizdarīsi. Ir lietas, kas vienkārši jādara. Domāju par to, lai tas tiktu izdarīts ātri un perfekti. Īpaši, ja atnāk bērni. Sāpēt jau viņiem šā vai tā sāpēs, no tā neizbēgt, tāpēc cenšos strādāt ātri. Ja ir vecāki, kuri piepalīdz, tad ir pavisam labi, bet citreiz vecāki atnāk un sāk gudri spriest, ka tas bērnam sāpēšot. Tad gan pie sevis nodomāju, ka to varēja mājās izprātot, nevis atnākot uz kabinetu. Jā, protams, ka sāpēs, — ar to ir jārēķinās. Ja bērns nav gatavs, jāpagaida, kad viņš pieaugs un kļūs drošāks.
— Kādreiz ir bijis tā, kabinetā cilvēkam rodas panika?
— Nē, šova laimīgā kārtā nav bijis. Reiz bija atnācis ārzemnieks, ko atveda latviešu meitene. Viņš bija pārbijies, neparko negribēja dot roku, lai es iedurtu vēnā, un bija gatavs doties prom, bet meitene pateica stingru «Sēdi!». Tad nu šis sēdēja un saprata, ka nav tik traki (smejas). Ģībšanas gadījumi gan ir bijuši — tieši puišiem. Nezinu, kāpēc tā. Citreiz jāpasūta gulta, lai vīrieša cilvēks nekristu. Ar puišiem mums tas pasākums ir švakāks. Bērni neģībst, jo viņi raud, un asinsrite tad labi strādā, bet klusās pelītes, kas sēž un sastingst, mēdz paģībt. Gadās visādi. Bet tas nenotiek ne reizi nedēļā, ne mēnesī.
— Kā tu, Irēna, pavadi savas brīvdienas? Kā tu atpūties?
— Tagad man ir viens liels hobijs — mana mazmeitiņa. Viņa dzīvo Ozolkrogā Laucienes pusē. Pa nedēļu sanāk tā noskrieties, ka gribas vienkārši pabūt svaigā gaisā. Aizbraucu tur un baudu apkārtni. Varu vienkārši sēdēt un skatīties mākoņos. Nopērku žurnālu «Lilit» un mēneša laikā izlasu. Grāmatas lasīt man nav laika — galvenais, ka tās ir nopirktas un smuki saliktas (smejas). Es tikai saku: «Būs, būs tas laiks…». Kad tas būs, nezinu. No otras puses, atnākot mājās no darba, laika netrūkst. Bet tad gribas parunāt ar otru pusīti. Viņš man izstāsta, ko darījis, un pavaicā, kā man gājis. Sešos obligāti skatāmies ziņas, kaut vai tek asins pa degunu (smejas). Tad rāda arī reģionālās ziņas, bet filmas skatīties visu nakti, — tas nav man. Gribu izgulēties, lai no rīta varētu kvalitatīvi strādāt. No malas varbūt izskatās, ka pienāku un ieduru, bet tas prasa daudz enerģijas, piepūles un koncentrēšanās spēju. Man gribas savu darbu izdarīt labi, jo mans ego nepieļautu, ka cilvēks aiziet neapmierināts.
— Vai ir bijušas sūdzības?
— Nē, par laimi nav bijušas. Dažkārt cilvēki atnāk pie manis, kad jau ir samocīti kaut kur citur, un ko tad nu vēl sūdzēsies (smejas). Mēs Talsos esam četri pakalpojuma sniedzēji — mazā pilsētā ir lielas izvēles iespējas. Konkurence vienmēr uzlabo kvalitāti. Katrs iet tur, kur viņam ir ērtāk un tuvāk.
— Vai, strādājot laboratorijā, sanācis piefiksēt īpaši zīmīgas cilvēku grupas?
— Jā, īpaši atšķiras skolotājas (smaida). Viņas ir ļoti kārtīgas un pedantiskas. Arī tos, kuri ir sabijušies, uzreiz pamanu, jo viņi parasti daudz un bez apstājas runā. Pārsvarā tie ir vīrieši. Sievietes tā arī pasaka, ka ir bail. Kad paņemu adatu, bailīgie un runīgie parasti sadūšojas un atzīstas, ka baidās. Tad lieku lietā humoru, un viss izdodas.
— Vai pati uz ielas atceries cilvēkus, kuri ir nākuši uz laboratoriju?
— Es jau smejos, ka uz veikalu nevaru iet, jo visu laiku dzirdu «Labdien!» un «Labvakar!». Kad redzu cilvēkus, atceros sliktās diagnozes. Skumji ir tad, ja kāds ir nācis pie manis, viņam bijusi slikta diagnoze, un pēc tam novada avīzē redzu, ka cilvēks ir aizgājis. Pamanu arī to, ja cilvēks nav kādu laiciņu bijis pie manis, tad domāju, kā diez viņam iet. Man patīk pasēdēt un pavērot. Diemžēl smagas diagnozes tiek konstatētas arvien biežāk, tāpēc ir prieks, ka cilvēks staigā un dzīvo. Žēlošana neko nedod, tā ir bezjēdzīga. Ja ir iespēja, tad ir jāpalīdz.
— Kāda nozīme tavā dzīvē ir draugiem?
— Es īsti nezinu, kā atšķirt labu paziņu no drauga, bet cilvēku, kuriem varu piezvanīt jebkurā diennakts laikā un kuri man atbildēs, ir daudz. Nekad neesmu saņēmusi atteikumu. Ja man vajag palīdzību, varu to saņemt vienmēr. Ar mani ir tāpat — ja man jautā pēc palīdzības, neskatos, vai ir deviņi vakarā vai desmit, sestdiena vai svētdiena. Ja kādam sasāpējusies mugura un nav neviena, kurš iespricē, esmu gatava palīdzēt jebkurā laikā un jebkurā vietā. Arī kaimiņi man ir patiešām lieliski.
— Kādi ir tavi sapņi?
— Kādreiz es gribēju privātmāju, bet nu vairs ne, jo tajā jāiegulda pārāk daudz laika. Ja es laimētu lielu naudas summu — ar miljonu laikam būtu par maz —, es Latvijā uztaisītu asins banku, kur katrs pats varētu izveidot savus asins krājumus. Ārzemēs tāda prakse ir. Ja asinis iekrātas, tās var ziedot. Tagad bieži plašsaziņas līdzekļos dzirdam gadījumus, kad cilvēks dabūjis C hepatītu vai ko citu pārlietu asiņu dēļ. Savas asinis ir savas. Cilvēks pats maksātu par krājumu uzglabāšanu — tas būtu vērtīgs ieguldījums. Olbaltums ir DNS — tā ir nopietna lieta, tāpēc labāk der savas asinis. Ja kāds gudrs mecenāts būtu ar mieru ieguldīt naudu, tas būtu superīgi.

— Vai darbā ir bijuši spilgti kuriozi?
— Jā. Reiz viens pateicīgs kungs atnesa ābola sulu «Mangaļu» pudelē un nolika man uz galda. Paskatījos un teicu, ka varēja jau mazākā trauciņā iečurāt. Kungs atbildēja, ka tā ir ābolu sula. Tad nu es laikam pirmo reizi mūžā samulsu. Ābolu sula un urīns īpaši neatšķiras (smejas). Tas man tāds jociņš līdz kapa malai.