Ja nav neviena, kā pēdās gribētos staigāt

Viedokļi

Mums no mazām dienām ir tendence un dabiska tieksme kādam līdzināties. Iesākums visām mazām princesēm vienmēr ir mamma vai kāds tuvs un dārgs cilvēks, kurš ļoti patīk. Bērns skatās, vēro un pēc tam cenšas darīt tāpat. Atceros, kā pati veicu slepeno misiju mammas kurpju skapī, kad viņa bija dārzā un nez kāpēc biju izdomājusi, ka sešu gadu vecumā, uzvelkot mammas kāzu kurpes ar smuko papēdi un lepni pastaigājot pa sētu, neviens nepamanīs, ka kurpes nav manas. Biju tik ļoti iejutusies mammas tēlā, ka likās: tās patiešām ir manas, un man brīnišķīgi piestāv.
Patiesībā ģimenes modelis, kur vecāks ir despots, nekad nav bijis ieplānots. Tā vienkārši, pieņemot nepareizus lēmumus, ir sanācis. Lai nu kā, ir viegli, ja var no kāda mācīties. Visi līderi, kuri dzīvē sasnieguši ievērojamas lietas, ir no kāda mācījušies. Kāds ir studējis savas iemīļotās personības dzīves gaitas, analizējis un centies saprast, kā šis cilvēks sasniedzis mērķus. Tas, ka esi racies un meklējis, vienmēr vedīs pie izaugsmes, jo cilvēks ir ne tikai gribējis zināt, bet arī pielicis piepūli, lai atrastu to, kas nav pasniegts uz paplātes. Kāds ir klusi sēdējis, vērojis savu varoni — lielisko cilvēku — un pēc tam kontaktējies vai kopā strādājis, jo tā vislabāk var izzināt, iepazīt un mācīties. Tad pat no malas ir redzams, ka šajos cilvēkos ir kaut kas līdzīgs.
Dzīves ritums varbūt piestāj, kad saproti, ka tev nav neviena, kam gribētu sekot un līdzināties. Jā, ir fragmentāras lietas, kas kādā patīk, bet tādas personas, kuru redzot, iedegas acis, un kura pēdās gribētu staigāt, nav. Nesaku, ka vajag kļūt par kopiju, bet kāda gudrāka un zinošāka pamācītam un apmācītam noteikti! Slikti ir tad, ja cilvēks tikai skaisti runā, mudina citus, bet darbi tam neseko, vai arī cilvēks — lieliskais — ir tik ļoti neaizsniedzams, ka cerības viņu satikt ir mazākas nekā redzēt dzīvajā Donaldu Trampu. Neviens nevar saņemties, lai piezvanītu un pieteiktu vizīti, jo pamanīts diezgan nejaukais varoņa raksturs. Tad kārdinošie dimanti runā mazāk nekā netīrumi. Visu dzīvi uzmundrināt sevi un neko nedarīt nevar, bet tad, kad gribi darboties un būt praktisks, atduries pret sienu, jo ne ar mazāko acs stūrīti nav redzēts, kā tad to īsti dara. Kaut ko dari, mudžinies un dzirdi, ka esi nelegāls pašdarbnieks. Klusu atnāk vilšanās, tu norobežojies un sajūties kā bārenis.
Ja es mācu par mīlestību un palīdzēšanu cilvēkiem kā vienīgajiem patiesajiem dārgumiem uz zemes, tad es to izmisīgi gribu parādīt arī ar darbiem. Citādi tas ir tikai skanīgs zvārgulis un citiem zūd ticība. Tas ir noziegums. Vienmēr kādam ir jābūt pirmajam. Ja nav neviena īstenā, kura vārdi un darbi liek mirdzēt acīm, tad varbūt jāpacenšas un jāizravē savas aizaugušās vagas, lai būtu kāds, kam acis spīd, redzot tavu dzīvi un darbus.