«Man jāatdod viss vai it nekas»

Sports

Viens no izcilākajiem Latvijas jaunajiem sportistiem, ar kuru īpaši varam lepoties mēs, talsenieki, — šķēpmetējs Krišjānis Suntažs — 21. jūlijā Eiropas U—20 čempionātā Zviedrijā ar jaunu personīgo rekordu izcīnīja sudraba godalgu. Šobrīd astoņpadsmitgadīgajam Krišjānim pieder ceturtais augstākais rezultāts pieaugušo konkurencē Latvijā, taču viņa dzīve nesastāv vien no šķēpmešanas — smaidīgais un atvērtais puisis savas emocijas bieži vien izliek dzejā.
— Kā aizsākās tava šķēpmešanas karjera?
— 12 gadu vecumā pats sameklēju Mārča Štrobindera telefona numuru un sarunāju pirmos treniņus. Biju mazs, vājš puika, taču šis sporta veids man gluži vienkārši patika, ļoti centos. Redzēju Mārča stipros audzēkņus, viņa stingro pieeju treniņiem, un tā manā dzīvē ienāca šķēpmešana. Mārcis ir ļoti gudrs — labāku treneri nevaru iedomāties! Mūsu sadarbība veidojās plūstoši — sapratām viens otru. Vēlāk mani pilnīgi dabiski aizrāva šis sporta veids — biju ar to apsēsts. Caurām dienām un naktīm to vien darīju, kā skatījos pasaules un Eiropas čempionātus. Tad arī man radās savi elki, iedvesmas avoti — viennozīmīgi varu minēt izcilo Latvijas šķēpmešanas pamatlicēju Jāni Lūsi, kā arī igauni Magnusu Kirtu, kurš vienmēr demonstrē izcilu tehnisko sniegumu. Jau kā mazs puika uzstādīju ļoti augstus mērķus, un sev nosolījos, ka darīšu visu iespējamo, lai tos sasniegtu. To joprojām daru. Viss ir procesā, mans entuziasms un fanātisms nekur nav pazudis — tas tikai vairojas. Joprojām trenējos pie Mārča un ceru, ka mūsu sadarbība turpināsies vēl ilgi.
— Ar kādām emocijām devies uz Zviedriju?
— Eiforija, kas mani pārņēma pēc starta, bija fantastiska. Atskatoties uz startu, tagad saprotu, ka sevi salīdzināju ar loku, — starta momentā biju tik nostiepts, ka man atlika vien notēmēt un palaist sevi vaļā. Tā tas arī notika, un šobrīd varu izbaudīt bultas lidojumu. Pirms startēšanas zināju — man jāatdod viss vai it nekas. Treniņos biju ielicis tik lielu savas dzīves daļu, ka būtu kauns aiziet no sacensībām bez gandarījuma izjūtas. Priecājos, ka spēju aiziet saviļņots. Šķēpā ielieku savas mīļākās emocijas, jo viss, kas tiek darīts ar mīlestību, rada skaistumu. Svarīgākais ir visu garīgo enerģiju un spēku ielikt vienā punktā. Ja to var apvienot, nav citu variantu — šķēps lidos! Pēc starta manī bija svētlaime, bet tajā pašā laikā tik liels nogurums, ka vēlējos no visa uz nedēļu atslēgties. Kad mani apbalvoja, nodomāju: «Tas ir tik negodīgi! Man vajadzētu vismaz divdesmit medaļu, lai varu pateikties mammai, tētim, trenerim, draugiem un citiem cilvēkiem, kuri mani atbalsta.» Pateikties vēlos arī Latvijas Vieglatlētikas savienībai, kas mani atbalstīja finansiāli, sedzot lidojuma izmaksas. Par finansiālo atbalstu no sirds varu pateikties SIA «Vika Wood», kas jau no šķēpmešanas karjeras sākuma mani ir atbalstījis, kā arī Latvijas Šķēpmetēju klubam.
— Kā tavi tuvinieki attiecas pret tavu aizraušanos ar šķēpmešanu?
— Varu pateikt uzreiz — bez ģimenes nekad dzīvē nebūtu sasniedzis to, ko līdz šim esmu paveicis. Tētim varu teikt lielu paldies par to, ka viņš mani sagatavo, noskaņo, dod man svarīgas zināšanas un garīgo izaugsmi. Mamma ar savu milzīgo mīlestību atbalsta emocionāli. Arī mazie brāļi un māsas mani atbalsta, un tas silda sirdi; turklāt mans jaunākais brālis spēlē hokeju, bet vidējais brālis un mazā māsa nodarbojas ar šķēpmešanu, ar ko no sirds lepojos. Ar draugiem gan šomēnes esmu saticies diezgan maz — pirms Eiropas čempionāta visiem pateicu, ka uz ballītēm neieradīšos un 22.00 iešu gulēt (smejas). Laiku ar draugiem upurēju, taču viņi ir saprotoši. Viņi zina, kas ir darbs un atdošanās mērķim un ko tas prasa. Mēs cits citu papildinām.
— Vai pirms došanās uz Zviedriju biji sev uzstādījis kādu konkrētu mērķi?
— Jau decembrī uzrakstīju sava 2019. gada mērķus, un viens no tiem bija zelta medaļa Eiropas čempionātā, kā arī 80 metru robežas pārsniegšana. Startējot centos sakopot visus spēkus un darīju visu, lai, stāvot uz pjedestāla, varētu dzirdēt Latvijas himnu. Tomēr arī 2. vietā saredzu pozitīvo — lai arī mans mērķis vienmēr būs zelts, sudrabs ir labs atskaites punkts. Uz ko gan citu sportistam cerēt, ja ne pašu augstāko? Mazliet pietrūka, bet nebēdājos, — šis manā īsajā šķēpmešanas karjerā ir labākais sniegums, esmu absolūti gandarīts par to. Jo augstāki mērķi, jo vairāk enerģijas tu sev piesaisti un vairāk entuziasma tu sevī atrodi. Uzskatu, ka tā tas manā gadījumā ir strādājis jau no paša sākuma. Atceros savu pirmo nopietno sasniegumu — biju trenējies pie Mārča tikai divas nedēļas, un mēs devāmies uz U—14 Latvijas čempionātu. Ieguvu 3. vietu, un tas šķita milzīgs sasniegums. Paskatoties atpakaļ, saprotu, ka tie bija tikai ziediņi, — tas bija divreiz vieglāks šķēps, un aizmetu to nieka 36 metru attālumā.
— Vai nebaidies no traumām?
— No traumām nav jābaidās — tās ir apliecinājums tam, ka kaut kas tiek darīts nepareizi, kaut kas ir jāmaina, jāpilnveido. Ja treniņu procesā visu daru ar lielu uzmanību, pievēršu uzmanību savam ķermenim, māku tajā ieklausīties un apstāties, kad tas nepieciešams, no traumām izvairos. Pat ja gadās kāda neveiksme vai kļūda — tās ir manas kļūdas, ne citu.
— Vai savu nākotni plāno saistīt tikai ar šķēpmešanu?
— Šogad pabeidzu Talsu Valsts ģimnāzijas 12. klasi. Skolā man bija laiks, lai mācītos, taču mājās mācībām laika neatlika, — darīju tieši tik, cik man bija jādara, bet ne vairāk. Arī nākotnē plānoju palikt Talsos, jo šeit ir mans izcilais treneris un man ir visas izaugsmes un attīstības iespējas. Zinu, ka šķēpmešanu nekad nepametīšu, — ja nekas būtiski nemainīsies, būšu tikai un vienīgi sportists. Man ir jāiet līdz galam un jāsasniedz tie mērķi, kurus sev uzstādīju kā divpadsmitgadīgs puika. Protams, izglītība ir vajadzīga, tādēļ neklātienē Latvijas Universitātē studēšu komunikācijas zinātni. Neskaitot šķēpmešanu, man patīk arī citas lietas. Uzskatu, ka ik sportistam jābūt mākslinieciskajai un garīgajai pusei, lai viņš ikreiz būtu iedvesmots tiekties pēc saviem mērķiem. Es pats rakstu dzeju un producēju elektronisko mūziku; esmu radošs cilvēks un uzskatu, ka tas ir nepieciešams ikvienam. Dzejā rodu spēku. Pirms starta Zviedrijā ar stresu tiku galā, sēžot pie ezera un rakstot dzeju vai savā istabiņā dejojot. Veicinot radošumu sevī, guvu spēku un mieru ķermenī. Kaut kad dzīvē, kad būšu pabeidzis studijas, varētu izdot arī grāmatu. Nebaidos citiem rādīt savu dzeju, jo dzeja ir milzīgs skaistums. Dzeja ir tavs patiesums, un pilnīgi viss, kas ir patiess, ir skaists. Dvēseles un jūtu atkailināšana ir mežonīgi skaista.