«Visu, ko es daru, daru no sirds!»

Personības

Lai gan skolēni bauda vasaras brīvlaiku un skolotāji ir devušies atvaļinājumā, esot direktores amatā, arī atvaļinājuma laikā domas atgriežas pie darba. Laucienes pamatskolas un Dursupes pamatskolas direktorei Signetai Šveidukai, kuru aicināju uz sarunu, skola jau kopš bērnības ir kā otrās mājas. Tomēr pēc kafijas tases un saldējuma atklājās, ka viņa rūpējas arī par dārzu, diviem kaķiem un suni Braitonu, kolekcionē eņģeļu figūriņas un it visur spēj saskatīt pozitīvo.
— Pastāstiet par savu bērnību!
— Piedzimu 1966. gada 17. februārī pēc 4.00 netālu no Liepājas — Aizputē. Tajā brīdī aiz loga plosījās sniegputenis, gandrīz kā maza sniega vētra. Kad mamma to izstāstīja, sapratu, kādēļ man tik ārkārtīgi patīk sniegputenis, — kad apkārt virmo sniegpārslas, jūtos brīnišķīgi. Man patīk visi gadalaiki, taču ziema jo īpaši, jo tā saistās ar man tuviem sporta veidiem. Aizputē kopā ar mammu, tēti un māsu dzīvoju līdz septiņu gadu vecumam, taču tad mamma šķīrās no tēta un mēs trijatā atnācām dzīvot uz Talsiem, uz šo pašu māju. Man ir visfantastiskākās atmiņas par skolas laikiem — man vienmēr ir paticis mācīties. Mamma daudz ar mani runāja par izglītības nozīmi cilvēka dzīvē, jautājumus par izglītību dzirdēju katru dienu kopš bērnudārza vecuma. 1. klasē sāku mācīties Talsu astoņgadīgajā skolā, vēlāk mācības turpināju Talsu 2. vidusskolā. Biju atbildīga skolniece, man patika visi mācību priekšmeti, un man bija palaimējies ar stingriem, taču brīnišķīgiem skolotājiem, kuriem šodien saku vislielāko paldies par to, ka viņi bija tieši tik stingri, cik vajadzēja būt.
— Vai vienmēr bijāt vēlējusies kļūt par skolotāju?
— Jau kopš 1. klases mans sapnis bija mācīties par ārsti, jo mana mamma ir vecmāte. Vasarā pēc 7. klases sāku strādāt dzemdību nodaļā par sanitāri. Redzēju to brīnišķīgo mirkli, kad pasaulē nāk bērniņš, un mani šis brīdis tik ļoti uzrunāja, ka izvēlējos mācīties par ginekoloģi. Pēc vidusskolas stājos Rīgas Medicīnas institūtā, taču tajā gadā bija liels konkurss, un mani no iekļūšanas šķīra nieka divi punkti. Ļoti sāpēja sirds, taču biju apņēmusies nākamgad braukt un atkal mēģināt iestāties. Pēc dažām dienām noskumusi staigāju pa Talsu ielām un nejauši satiku Talsu 2. vidusskolas toreizējo direktori Elgu Vērdiņu, kura man piedāvāja kļūt par lietvedi — būšot lielāka alga, darbs līdz 17.00, sestdiena un svētdiena — brīva. Piekritu, un pēc piecām dzemdību nodaļā nostrādātām vasarām ar septembri sāku strādāt skolā. Strādāju gan kā zīmēšanas skolotāja, gan vadīju pagarinātās grupas nodarbības sākumskolas klasēm. Darbs ar bērniem man tik ļoti iepatikās, ka nākamajā vasarā iestājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Līdz brīdim, kad man piedzima meita, strādāju Talsu 2. vidusskolā, taču 1987. gada 15. augustā sāku strādāt Laucienes pamatskolā, kur mani darbā pieņēma toreizējais direktors Gunārs Zēbergs. Pirmos trīs gadus dzīvoju Laucienē, bet, kad nomira mana vecmāmiņa, man nācās pārvākties uz Talsiem.
— Kāda ir jūsu darba ikdiena?
— Ceturto gadu esmu Laucienes pamatskolas direktore. Iepriekšējais direktors Oļegs Solovjovs man piezvanīja, sakot, ka viņš pretendē uz direktora amatu Talsu 2. vidusskolā, un jautājot, vai es nevēlos stāties viņa vietā. Divas nedēļas nespēju gulēt, jo visu laiku domāju, vai spēšu tikt ar to galā. Labs skolotājs ne vienmēr ir labs vadītājs. Pēkšņi sapratu — Laucienes pamatskola ir kā daļiņa no manas sirds, un man ir jāturpina labais darbs, ko iepriekšējais direktors ir uzsācis. Tas nav viegli, es joprojām mācos. Ikvienā darbā, arī skolā gadās problēmas, taču tās jārisina cilvēcīgi, ar sarunām un atbildību, jo mēs esam atbildīgi par to, lai bērni labi justos skolā, — lai viņiem nedarītu pāri, lai viņi spētu uzticēties saviem skolotājiem. Pienākumu ir ārkārtīgi daudz, un par visu ir atbildīgs iestādes vadītājs. Direktors viens pats nespēj izdarīt neko, ja viņam nav labs skolotāju un tehnisko darbinieku kolektīvs. Ir svarīgi, lai katrs no darbiniekiem veiktu savus pienākumus no visas sirds, ar pilnu atdevi un milzīgu atbildību. Mācību process, saimnieciskie darbi, plānošanas jautājumi, kadru nodrošinājums, finanšu un līdzekļu izmantošana, profesionālā pilnveide, mācību līdzekļu iegāde, remontdarbi, vides veidošana, sadarbība ar vecākiem, skolas atbalsta komandas vadīšana — tas viss jāpatur prātā un ar to jātiek galā. Darba netrūkst nekad!                                        — Ar ko Laucienes pamatskola ir īpaša?
— Laucienes pamatskola piedāvā vismaz 15 interešu izglītības pulciņus, kuros katrs var attīstīt savu talantu. Koris un ansamblis ir ierasti pulciņi, tādēļ vēlamies bērniem piedāvāt ko jaunu. Mums ir arī sporta un mākslas pulciņi, taču nākamajā gadā skolā, iespējams, būs moderno deju pulciņš bērniem no 1. līdz 5. klasei, kuru vadīs Aleksandrs Aļošins. Audzēkņiem tiek piedāvāts mācību saturs kādā no trim izglītības programmām, un mēs pamudinām viņus piedalīties valstī izsludinātajos konkursos — skolēniem ir augsti sasniegumi novada mācību priekšmetu olimpiādēs. Laucienes pamatskolā mācās erudīti skolēni, trīs no audzēkņiem ir piedalījušies Latvijas Televīzijas jauniešu zināšanu viktorīnas žanra raidījumā «Gudrs, vēl gudrāks». Kaut vairāk vecāku saprastu, ka skola, kurā katrs bērns tiek pamanīts, kurā katram skolotājam ir stingras prasības, ir liela vērtība! Cerēsim, ka Laucienes pamatskola pastāvēs vēl ilgus gadus!
— Kas sagaida skolu jaunajā mācību gadā?
— Man kā direktorei vienmēr ir saplānoti veicamie darbi un uzdevumi. Sarakstu papildinu un, kad kaut kas ir paveikts, sakārtots un izdarīts, to izsvītroju. Pagaidām mēs — skolotāju kolektīvs — joprojām cenšamies izprast, kāds būs darbs, balstīts uz kompetenču izglītību. Direktora vietniece izglītības jomā vada mācīšanās grupas, kurās skolotāji mācās veidot starppriekšmetu saiknes. Vēlamies, lai vidē, kurā mācās skolēni, jēgpilns ir viss — pat sienām jābūt noklātām ar plakātiem, kuros ir izcelts būtiskais. Jaunajā mācību gadā tiks akcentēta skolotāju sadarbība, stundās sasniedzamie rezultāti un atgriezeniskās saites — šie visi ir jauni jēdzieni, kas balstīti uz kompetenču izglītību. Esam gatavi mācīties un pilnveidot sevi, mums ir sagatavots profesionālās izglītības plāns, pēc kura vadīsimies.
— Kā mainījusies skola kopš laika, kad pati vēl mācījāties?
— Bērni ir kļuvuši izlaidīgāki. Kad mācījos skolā, nevarēju iedomāties, ka kāds pret skolotāju izrādītu necieņu. Ja skolotājs kaut ko pateica, tā tam bija jābūt un punkts. Neviens nekad nemēģināja apstrīdēt skolotāja teikto, bērnu sliktās sekmes vecāki nenovēla uz skolu un pedagogiem. Aizvakar poliklīnikā dzirdēju divu vecu cilvēku sarunu, kas bija par mūsdienu jauniešiem. Kundze stāstīja, ka jaunieši nav ne par ko atbildīgi, mājās vecākiem nepalīdz, ir slinki, laiku pavada tikai pie telefoniem un datoriem, piespiest strādāt viņus arī nevar. Kungs atbildēja, ka nedrīkst piedurt pat pirkstu, jo viss tiek nosūdzēts. Mūsu tauta ļoti degradējas. Vērtības, ar kādām tika audzināti mūsu vecāki un kuras vajadzētu celt gaismā, turēt godā, strauji slīkst. Es piekrītu šiem cilvēkiem, jo jauniešu bezatbildība aug un attīstās. Viss sākas ar to, ka bērniem tiek nolikts priekšā viss, ko vien viņi vēlas, — mīļā miera labad tiek piešķirts modernākais telefons un bērns tiek sūtīts prestižākajā skolā. Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka problēmas būs jebkurā skolā, jebkurā vidē. Problēma jau nav skolā, bet tajā, kā vecāki savas atvases ir audzinājuši.
— Kā jūs sākāt nodarboties ar dārza darbiem?
— Stāsts par dārzu ir ļoti interesants. Tad, kad mana mamma apprecējās otrreiz, mums bija dārziņš pie Lidlauka. Dzīvojām tagadējā Rīgas ielā. Mans patēvs ļoti mīlēja dārza darbus, viņš bija skaisti iekopis savu dārziņu, un mums ar māsu katru sestdienu un svētdienu bija jādodas viņam un mammai līdzi ravēt. Darīju to ar tik milzīgu riebumu un nepatiku, ka ceļā nekad nerunāju ar viņiem. Atceros, ka pie sevis nodomāju: man nekad nebūs dārzs! Taču tad, kad atnācu uz šo mājvietu, nolēmu izrevidēt vecmāmiņas iekopto dārzu pēc savas patikas, un tagad man tik ļoti patīk dārza darbi, ka domāju — varbūt kādā citā dzīvē esmu bijusi agronome.
— Tātad jūs ticat citām dzīvēm?
— Nezinu, vai atdzimšanai līdz galam varu ticēt, bet Dievam gan es ticu. Dzīvē pienāk tādi brīži, kad cilvēks neviļus aizdomājas gan par savu, gan savu tuvinieku dzīvēm, un tad viss, kas var palīdzēt, ir kas augstāks. Mana meita pēc vidusskolas absolvēšanas aizbrauca mācīties uz Rīgu un dzīvoja kopmītnēs, tādēļ es bieži biju viena. Spilgti atceros: kad viņa kādā vakarā iekāpa autobusā, lai dotos uz Rīgu, es sāku lūgt par viņu, par mūsu ģimeni un visiem mūsu mīļajiem. Līdz pat šim brīdim neesmu izlaidusi nevienu vakaru. Šobrīd viņai ir 33 gadi.
— Kādi ir jūsu hobiji?
— Jau skolas laikos biju aktīva. Sākumskolas laikos dejoju tautiskajās dejās, no 5. klases aizrāvos ar basketbolu un distanču slēpošanu. Basketbolā trenēties turpināju līdz pat vidusskolas absolvēšanai. Viktors Kiršentāls, kurš trenēja meiteņu komandu, bija sirsnīgs un kompetents, tādēļ mēs neizlaidām nevienu treniņu. 20.00 pārnācu mājās, un vēl bija jāmācās, tādēļ zinu, ko nozīmē mācīties līdz nakts vidum. Šobrīd man patīk kalnu slēpošana — jau desmit gadus braucu uz Kamparkalnu, un ar kalnu slēpošanu esmu aizrāvusi arī savu mazmeitu. Kopā braucam ar velosipēdiem, peldam, spēlējam basketbolu. Dažkārt rīkojam soda metienu vakarus. Adrenalīns uzlādē ne vien mani, bet arī viņu. Runājot par sportu, kopš neatminamiem laikiem esmu sestdienās kopā ar skolas komandām devusies uz slēpošanas sacensībām. Man nav medaļu, taču ir saglabāti diplomi. Esmu aizrāvusies arī ar atkritumu šķirošanu. Skolā mācām, runājam, stāstām un šķirojam, un tik un tā mūsu vienīgā planēta mirst. Man ir skumji noraudzīties uz to, kā situētiem un gudriem vecākiem piedzimst bērni, kuri nedomā par to, kas notiek viņiem visapkārt. Tomēr dzīvē vairāk par negatīvo vienalga ir pozitīvais!
— Kas vajadzīgs, lai cilvēks justos laimīgs un varētu no sirds pildīt visus pienākumus?
— Vispirms jau svarīgi, kā tu uztver dzīvi sev apkārt: vai tu redzi sauli vai ēnu. Es protu priecāties par it visu — par saulainu dienu, uzziedējušu ziedu vai pirmo ķirsi. Ja cilvēks ir pozitīvs, tad ir citādāks skats uz dzīvi. Protams, laimi un prieku sniedz ģimene — veselība un ģimenes laime dod spēku un motivāciju arī manā darbā. Svarīga ir izvēlētā profesija — lai arī cik sarežģīts, grūts un problemātisks, tomēr, ja tas, ko dari, ir tavs sirdsdarbs, tad nav nepārtraukti jāuzmana pulkstenis un nepacietīgi jāgaida darba laika beigas. Strādājot par direktori, esmu iemācījusies darbus plānot ilgtermiņā — viss, kas skolā notiek, notiek pēc konkrētas sistēmas, un man šī sistēma patīk. Man ir prieks, kad darbabiedri uzslavē par labi paveiktu darbu, atrisinātu problēmsituāciju vai vienkārši pasaka «paldies». Tas ceļ pašapziņu, jūtos novērtēta un zinu, ka mans darbs nepaliek nepamanīts. Vēl tagad man uz ielas pienāk klāt bijušie skolēni, kuriem pašiem nu ir bērni, un saka: «Skolotāj, tagad es zinu, kādēļ jūs bijāt tik stingra pret mums visiem, kādēļ vēlējāties no mums izdabūt visskaistākos rokrakstus un kādēļ atstājāt mūs uz pēcstundām. Tagad, kad man ir bērni, es to saprotu.» Gandarījums, apliecinājums par to, ka esmu strādājusi pēc labākās sirdsapziņas, nav pielīdzināms it nekam. Žēl, ka dzīve paskrien tik ātri, jo man ļoti patīk dzīvot. Man ir arī fantastiski kaimiņi, ar kuriem rīkojam kopīgus dārza vakarus, kuros runājam par dzīvi un plānojam, kur ko varētu stādīt. Nevajag neko daudz — mani uzlādē arī tik mazas lietiņas. Esmu pateicīga, ka mana mammīte 76 gados vēl ir ar labu veselību, — ir jauki, ka vecāki ir līdzās.