Notikt var jebkas, kam tici

Personības

Ļoti īpaša. Tie ir vārdi, ar ko asociēju Agnesi Ziediņu. Lai arī uzaugusi Rīgā, nu jau pāris gadus par savām mājām viņa sauc Talsu novada Lībagu pagastu. Lauki ir viņas glābiņš. Kāpēc? Jo pilsētās, drūzmā ir grūti uzturēties, viņa jūt cilvēkus, un tas nav viegli. Jau kopš bērnības viņai piemitušas īpašas spējas, par kurām viņai bija bail runāt pieaugušo dēļ, kuri viņu par to rāja un radīja kompleksus. Pieaugot viņa sapratusi, ka no sevis neizbēgt.
A. Ziediņa ikdienā studē medicīnu, lai nākotnē strādātu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Medicīna viņu fascinējusi un interesējusi jau kopš bērnības, bet mammas ietekmes dēļ mācības šajā virzienā viņa neuzsāka, tā vietā apgūstot saimnieciskā pārziņa profesiju tehnikumā. Tajā gan viņa nav nostrādājusi ne dienas. Pērn viņa saprata, ka ir pēdējais brīdis, lai piepildītu savu dzīves aicinājumu, un uzsāka medicīnas studijas.
Redz un jūt citādi kopš bērnības
Pēdējos gados A. Ziediņa veido, raksta blogu www.domuspeks.com, kur iespējams plašāk iepazīties ar to, ko viņa dara, un saņemt atbildes uz dažādiem jautājumiem, tomēr šī mājaslapa, manuprāt, nespēj parādīt to, kāda Agnese ir dzīvē. Meitene, kura jūtas ārkārtīgi laimīga, esot laukos, iekopjot dārzu, ziedus un lielu siltumnīcu. Viss saaudzis brangos apmēros, var redzēt, ka tas viņai patiesi patīk un padodas. Sarunas laikā smejoties viņa sevi nosauc par «sēni», jo viņai patīk būt mājās, pasākumu un pilsētu apmeklēšana viņu it nemaz nesaista. Runājot par augstākminēto mājaslapu, viņa teic, ka tā ir iespēja saprast, ka ir kaut kas vairāk par fizisko ķermeni. Tā palīdz aizdomāties par dažādām dzīves situācijām, citādi prāts ir pārāk aizņemts ar ikdienišķiem jautājumiem. «Diemžēl daudziem cilvēkiem ir nolemtības izjūta. Viņš dzīvo un domā, ka pēc tam nekā vairs nav. Bet dzīve ar to nebeidzas, un es gribu, lai cilvēki to saprot.»
Krietnu dzīves periodu A. Ziediņa ir palīdzējusi cilvēkiem. Dažādos jautājumos. Ne velti daudzi pieredzējuši ārsti pacientus sūta pie Agneses, jo viņa nav «kaut kāda tantiņa, pūšļotāja, kura noliedz medicīnu, bet gluži otrādi». Garīgas spējas kopā ar zināšanām medicīnā ir nenovērtējama kombinācija. Tagad gan viņa cilvēkus pieņem retāk, stingri izvērtē, pirms piekrīt. Ilggadējā pieredze ļāvusi saprast, ka jāsaudzē sevi, jo, to nedarot, arī pati nokļuvusi slimnīcā… Apzināti šeit nerakstu vairāk par atgadījumiem ar dažādiem cilvēkiem un to, kā A. Ziediņa viņiem palīdzējusi un mainījusi dzīves, saprotot, ka ir personas, kurām tas šķiet nepieņemami. Tie ir cilvēki, kuri nezina un nav saskārušies ar brīnumiem un garīgo pasauli savā dzīvē. Nākotnē A. Ziediņa plāno uzrakstīt savu autobiogrāfiju, un tad interesenti varēs ar to iepazīties plašāk.
Vasaras brīvajos mēnešos A. Ziediņa Lībagos rīko pasākumus: viens no tiem jau notika Jāņos, otrs būs jūlija beigās, bet pārējie divi — augustā. Pasākumu tēmas ir dažādas, piemēram, apmācības «No introverta uz ekstravertu», sevis izzināšana par ķermeni, garu un prātu, attiecību sakārtošana ar tagadni un pagātni un citām lietām.
Cilvēkiem vairāk jāpievēršas un jāstrādā ar sevi
Mūsu saruna ilga vairākas stundas, un vienā brīdī pievērsāmies arī jautājumiem par Latvijas sabiedrību. A. Ziediņa, ne sekundi nedomājot, teic: «Latvieši ir ļoti aizņemti ar citiem cilvēkiem, it nemaz nedomā par sevi. Latvietis tik ļoti dzīvo citu cilvēku dzīvi… Tā ir mūsu lielākā problēma. Amerikāņi, piemēram, ir ļoti neīsti, teatrāli, savukārt indieši — labsirdīgi, bet ārkārtīgi naivi. Ideālas nācijas, visticamāk, nav. Katrs piedzimst tur, kur viņam ir lemts, kur kaut kas ir jāpaveic. Lielākie latviešu plusi? Grūts jautājums. Diezgan čakli un tieši.» Par kurzemnieku raksturīgākajām iezīmēm viņa sauc izteiktu savrupumu. «No sērijas — nelien manā telpā! Man katrā ziņā pret to nav iebildumu. Rīdzinieki turpretī ir daudz vērtējošāki, šeit to tik ļoti neizjūt.»
Vaicāju Agnesei par cilvēkiem, kuri publicē lielu daudzumu informācijas un fotogrāfijas no savas privātās dzīves internetā, kas mūsdienās ir ārkārtīgi populāri. «Man šķiet, ka viņi vēlas atzinību, grib, lai viņu novērtē un pamana — hei, es te esmu! Nereti cilvēki, kuri dzīvē ir introverti, sociālajos tīklos it nemaz tādi nav (arī man agrāk tā bija). Diezgan daudz ar sevi strādāju šajā jautājumā, jo sapratu, ka man tas ir jāmaina — jāiemācās komunicēt un izpausties reālajā, nevis digitālajā vidē, jo tur esi aiz sava veida sienas. Ir jāatveras un jākļūst pašpietiekamam, un tajā brīdī nemaz negribas citiem izrādīt savas privātās lietas,» ir pārliecinājusies A. Ziediņa.
Kā ir ar skaudību? Nereti šķiet, ka tā var būtiski ietekmēt dzīvi. «Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks pats to uztver. Ja zini, ka tevi apskauž, un domā, ka nu būs traki, tā arī būs. Bet to var un vajag izmantot pretēji, izvirzot uzstādījumu — jo vairāk kāds man apskauž, jo labāk man ies! Es tā daru, un tas strādā. Ļoti bieži skaudība un lāsti novērojami tieši draudzeņu un ģimenes locekļu, radinieku vidū. Kad nevar samierināties, ka otram iet labāk, vai arī ir problēmas ar īpašumiem,» no pieredzes stāsta Agnese.
Ļoti aktuāls ir jautājums par izdegšanu un veģetatīvo distoniju, kas piemeklē daudzus. A. Zariņa gan skaidro, ka aspektu veģetatīvajai distonijai var būt tik ārkārtīgi daudz, ka nav vienas noteiktas formulas, faktora, kas to izraisītu. Cēloņi var būt gan stress darbā, mājās, gan fizisks iemesls, piemēram, hronisks iekaisums, un organisms saka priekšā, lai tam palīdz. Arī emocionāli iemesli var būt dažādi, piemēram, sievietes bieži kaut ko dara pret savu gribu. Vai ir darbs, kuru necieš, vai regulāras tikšanās ar cilvēkiem, kuri nav patīkami. Arī spontānais aborts vai tuvinieka nāve, kas nav izsērota. Un daudzi citi. «Nav jau tā, ka veģetatīvās distonijas nebija agrāk, vienkārši tajā laikā nezināja, kas tas ir, tāda nosaukuma nebija,» pauž Agnese.
Viņa uzsver, ka cilvēki varētu izvairīties no ļoti daudzām problēmām, ja vien vairāk pievērstu sev uzmanību un strādātu ar sevi. Mēs paši esam savas laimes kalēji — šajā gadījumā ļoti atbilstošs teiciens, ko vajadzētu ievērot katram. Nevis skatīties un gaidīt no citiem, bet iet un darīt, un tajā pašā laikā būt harmonijā ar sevi un apkārtējiem.