Jau jūlijs? Vēl tikai jūlijs

Viedokļi

Jūlija mēnesim piemīt kaut kas nesatricināmi pamatīgs. Varbūt tās ir vasaras pilnbrieda smaržas, skaņas un krāsas, kas nomainījušas visu iepriekšējo, vēl pavasarīgi vieglprātīgo buķeti. Varbūt negribas ļauties dziļi, dziļi pukstošajai atziņai, ka rudens jau vairs nemaz nav tik tālu. «Vasara jau cauri…» nejauši turpinot manu domu, skaļi un rezignēti noteica nogurusi ravētāja netālajā mazdārziņā. It kā nejauši man nākas savas pārdomas publicēt šodien — agrākos laikos latviešiem, īpaši lauku cilvēkiem, tik svarīgajā Annu, Saimnieču dienā. Atliek vien papētīt, kādas paražas tajā ievērotas, kā šie gada apritē zīmīgie svētki svinēti… Lai saprastu, cik tālu esam aizdzīvojuši no tā laika.
Vai tad cieši ievērojam, ka no Annas dienas var sākt ēst jaunos kartupeļus, cept maizi no jaunajiem miltiem, rīkot kāzu godus? «Rimi», «Maksima», «top!» un mazas pārtikas produktu pārdotavas ir piekrautas ar svaigi audzētu mantu jebkurā gada laikā. Ja, protams, ir vienalga, vai kartupelis audzis Latvijas laukos vai atceļojis no Ēģiptes, Tuvajiem Austrumiem, Rietumeiropas siltajām zemēm. Kopš uz produktu iesaiņojuma lasu, piemēram, ka piens ir baltais, vairs mani nekas tā īsti šajā jomā nespēj pārsteigt. Pat mušu pletni, ko bērnībā atceros vectēvu no kociņa un veca gumijas gabala darinām, man nodrošinājušas čaklas rokas tālā zemē. Kāzas jau nu arī vairs nerīko tad, kad dārzos un laukos kas paaudzies, lai ir, ko galdā likt.
Laika zīmes arī lielums no mums nemāk tulkot. Kā tur bija ar tiem septiņiem gulētājiem, kas rāda uz labu ražu? Kādām debesīm jābūt Annas dienā, lai nāktu bagāts rudens? Un tad, ja nav pašiem ne jausmas un vecu cilvēku ģimenē, kas vēl labi atminas un pasaka? Priekš tam taču ir Laika vīrs Bricis un rinda smuku meiteņu televīzijā un radio, kas visu noskaita skaidri un gaiši, saņēmuši informāciju no precīzākajiem avotiem Eiropā. Esam pieraduši, varam atļauties dzīvot neatkarīgi no šīm sensenajām gudrībām, jo nekas taču būtisks nemainīsies, bads un mēris nekādi nedraud. Drīzāk uztrauc pasaules politiskie notikumi, kas ātri vai gausām kājām, bet var ietekmēt arī mūs.
Tie, kas dzīvo vētru un zemestrīču apdraudētās teritorijās, droši vien par mūsu vējiem un lietus gāzēm paraustītu plecus. Ja nav nekā tik īpaši dabas dota, latvietis jau ir radoša būtne un vētru sameistaros no nekā. Jaunais valsts prezidents — jūlijs mums viņu iedeva! — atļāvās nesamākslot savu inaugurācijas ceremoniju, bet padarīt to lietišķa satura piepildītu. Sākās ļembasts. Man patika, kā publiciste, patiesi kristīgs cilvēks Anda Līce prātīgi salika visu notikušo pa vietām. Viņa aicināja mūs visus, tik nebūtiska iemesla dēļ iekaisušos prātus, atslābt un nebūt savā domāšanā tik sīkiem. Viņa atgādināja, ka Latvijas galvenā problēma nav prezidenta un viņa kundzes garderobe un inaugurācijas ceremonija, bet galvenā problēma esam mēs, kad savu pilsonisko apziņu nevēlamies audzēt lielāku. Jāpiekrīt šim dzīvesgudrajam cilvēkam, ka skandāli ir bijuši un būs. Tās ir putas, kas rodas vienmēr, kad zupas katliņš sāk vārīties.
Kā tādu uz pārmēru lielas uguns uzliktu ēdiena grāpīti, no malas vērojot, uztvēru arī neseno grūstīšanos Talsu novada domē. Kāds man, labticīgajam vēlētājam, no tā ir labums jeb sausais atlikums? Tikai skepse un aizdomas, ka kalpi aizmirsuši savu statusu un grib būt kungi.
Tagad valstī briest jauna administratīvi teritoriālā reforma. Sekoju notiekošajam līdzi, cik vien informatīvie kanāli spēj stāstīt un skaidrot. Lai nenotirpst mans īkšķis, to turot par saprāta uzvaru! Īpatnējs laiks bija, kamēr gatavoja un paveica iepriekšējo reformu – vismaz avīze ar šīs tēmas materiāliem bija regulāri pārpludināta, jo mēs, publicisti, mēģinājām visam dzīvot līdzi, esot sabiedrības visu slāņu vidū. Viedokļi šķīlās par un pret dižajām pārmaiņām, kamēr atradāmies tagadējos novados. Dundadznieks Laicāns pat ierosināja jaunos veidojumus saukt par aplokiem, tā teikt, tuvāk zemei un lauku cilvēku saimniekošanas uztverei. Interesanti, ka toreiz nebija populāri publiski plaši paust viedokli par agrākās rajona teritorijas saglabāšanu vienā veselumā, bet tagad, vismaz pagaidām tā izskanējis, no četriem aplokiem būsim atpakaļ tieši tajā, bijušā Talsu rajona teritoriju aptverošajā.
Rāmais jūlijs? Nu nekādi. Ne tiem, kas gatavi ņemt rokās slotu un izmēzt no mājas 30 gados sakrājušos mēslus, ne tiem, kas redz, ka piemērotākais darbarīks nebūs maiga slotiņa, bet izturīgas s… dakšas. Kurai tautai bija vēlējums: nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos? Mūsu noteikti nē, mums tie nebeidz beigties.