«Teica, ka pietiek tos izmest no helikoptera un ka tie augot paši…»

Lauksaimniecība

Ivs Valdzers ir Laidzes pagasta zemnieku saimniecības «Cukuriņi» īpašnieks. Viņš kopā ar sievu Ivandu jau vairākus gadus nodarbojas ar smiltsērkšķu audzēšanu un pārstrādi. Saimniecībā sešu hektāru platībā aug ap 10 000 smiltsērkšķu. Lauki apstrādāti ar datorizētu laistīšanas sistēmu, un izaudzētās ogas saimnieki gan pārdod, gan pārstrādā paši, iegūstot smiltsērkšķu sulu, eļļu un saldētas ogas.
Valdzeru ģimene ir atvērusi savas sētas durvis lauku tūrismam, līdz ar to tiek sagaidīti arī viesi, lai padalītos pieredzē un veiksmes stāstā, aiz kura slēpjas centīgs darbs. Ivs ir viens no drosmīgajiem saimniekiem Talsu pusē, kas, kā smaidot saka viņš pats, ir pierunāts piedalīties Zemkopības ministrijas rīkotajā konkursā «Sējējs», kura rezultāti gan būs zināmi tikai augusta vidū.
Smiltsērkšķu audzēšanas pirmsākumi saimniecībā ir neierasti. Viss attīstījies soli pa solim. Pirms apmēram divdesmit gadiem «Cukuriņu» saimnieks Ivs Valdzers sācis darboties automašīnu apkopes, remonta, riepu, smērvielu un eļļu lietās, un par darba trūkumu sūdzēties nevarējis ne brīdi. Īsā laika posmā bijuši tik labi pārdošanas rezultāti, ka Ivs tika pamanīts arī no auto riepu ražotāja «Pirelli» puses un uzaicināts apmeklēt riepu ražotni Itālijā. Tā nu bijusi vieta, kur acis lutinātas ar skaistiem un neaizmirstamiem skatiem, — vīnogu lauki iespiedušies apziņā un atmiņā īpaši. Pēc atgriešanās mājās ritējuši ikdienas darbi, līdz Iva tēvs ieteicis dēlam izlasīt rakstu par smiltsērkšķiem. Ivs sazvanījis raksta autoru Andreju Brūveli un aizbraucis uz stādaudzētavu. Viņš esot izrunājis visus neskaidros jautājumus ar zinošo vīru, apskatījies vizuāli, kā smiltsērkšķu dārzs izskatās un kā veidojas ainava. Bijusi līdzība ar Itālijā redzēto vīnogu lauku ainavu, kas nav devusi mieru, bet tieši par vīnogu audzēšanu nav bijis pārliecības, tāpēc pēc tikšanās smiltsērkšķi saskatīti kā alternatīvs variants, kam ir arī reāls pielietojums.
Sākumā nav bijusi doma pelnīt,
bet darboties tikai vaļasprieka līmenī. Ivs zina sacīt, ka tagadējie seši hektāri vispār skaitās maza platība. Pastāv viedoklis, ka nopietna smiltsērkšķu audzēšana skaitās tad, ja ir desmit hektāri. «Līdz sešiem esam izauguši, un ir jāstāda vēl klāt. Pirmo pleķīti iestādīju 2010. gadā, pēc tam 2015. un 2016. gadā sāku paplašināties. Iesākuma gadā bija 1,2 hektāri smiltsērkšķu, 2015. gadā — 1,3 hektāri, bet jau 2016. gadā iestādīju vēl 3,5 hektārus smiltsērkšķu. Vēl vismaz kādus piecus hektārus gatavojamies stādīt klāt, lai sasniegtu minimumu. Teritorija atļauj,» min Ivs.
Gājis laiks, un sākumā iestādītie nepilnie divi tūkstoši smiltsērkšķu, kas vairāk bijuši tikai skaistumam, nesuši arī reālu ražu, kas licis saprast, ka visa šī nodarbe der ne tikai vaļasprieka līmenim un ainavas uzturēšanai, tāpēc stādījumi tika dubultoti. Ivs dalās pieredzē, ka tagad nespēj iedomāties, kā bijis tad, kad visu nācies laistīt ar šļūteni, — tas bijis darbs nedēļai. Jau no 2015. gada mazo lauku saimniecību projektā stādījumiem ir izveidota moderna laistīšanas sistēma. Ideja nav dzimusi nejauši, bet gan noskatīta Sicīlijas saimniecībā. Tur raža dārzos bijusi bagātīga, pat augot burtiski akmeņu laukā, kas licis saprast, ka laistīšanai ir ļoti liela nozīme. Tolaik Latvijā Ivs bijis viens no pirmajiem, kas smiltsērkšķiem izveidojis datorizētu laistīšanas sistēmu. Tāpēc likumsakarīga bijusi arī stādījumu paplašināšana — arī īstenojot projektu. Un nu jau vairāk nekā divus gadus smiltsērkšķu audzēšana Valdzeru ģimenes saimniecībā Ivam pārtapusi par pamatdarbu.
Ejot raudzīt smiltsērkšķu lauku,
sanāk iet garām arī pavisam maziem stādiņiem. Grūti pat noticēt, ka kuplais, ogām un lapām bagātais smiltsērkšķis iesākumā ir kaut kas tik mazs un smalks. Tie paredzēti, kā Ivs saka, veco lauku lāpīšanai. Viņš zina sacīt, ka bez tekstila uz augsnes pie stādiem iztikt nav iespējams, jo ar nezālēm tad nevar tikt galā.
Saimnieks stāsta, ka gatavotā zemē stādi aug labāk, jo ir arī gadījies pēdējā brīdī stādīt stādus safrēzētā un iepriekš nesagatavotā zemē, bet pēc tam redzēts, ka stādi neaug tik labi. Tāpat viņš ar humoru atklāj, ka nesen pie viņa bijusi grupa no Dobeles, un pēc divām sarunu stundām kāds pēkšņi pajautājis: «Kāpēc tieši smiltsērkšķi?» Un Ivs piepeši pats aizmirsis, kāpēc izvēlējies smiltsērkšķus, bet ir atcerējies vien, ka zeme jau ir bijusi un viņš braucis pa semināriem klausīties, ko nu katrs ar savu zemi dara, un reiz dzirdējis, ka smiltsērkšķus Kaukāzā, lidojot ar helihopteru, met ārā uz zemes, tie nokrītot zemē un paši ieaugot. Un nekas cits neesot jādara. Un Ivs nodomājis, ka tas nu viņam derot.
Bet, nopietni runājot, tā nepavisam ar smiltsērkšķiem nav, jo ir daudz jāstrādā, lai kaut kas iznāktu. «Ja koku negriež, tas sāk novecot un pa desmit piecpadsmit gadiem ir jau pagalam. Ja griež un kopj, tad koka mūžs var būt 24—25 gadi. Atsēdinātie jeb nozāģētie smiltsērkšķi atjaunojas. Jo vecāks koks, jo tam ir grūtāk,» zināšanās dalās I. Valdzers.
Smiltsērkšķu koki daloties puišos un meitenēs. «Pirmā rinda ir tikai ar meitenēm, un tā ir pilna ar ogām, bet otrajā rindā katrs ceturtais ir puika, ogu tam nav. Puikam apkārt ir meitenes, un tā notiek apputeksnēšanās. Pašlaik ogām ir apmēram 70 procenti no gatavības, bet ogas būs vēl lielākas. Selekcionētām šķirnēm asumu kokiem ir maz, un lielākoties iet uz to, lai saimniekam būtu vieglāk. Kad ogas nogatavojas, griež zarus. Ir jānovērtē, kurš zars ir perspektīvs un kurš ne. Zars, kas ir šī gada dzinums, ir perspektīvs, bet zars, uz kura ir redzami mazāk ogu, ir neperspektīvs; nākamajā gadā pieauguma nebūs, tāpēc to nogriež. Apgriež tos zarus, kam nav dzinumu. Kad minētie zari ir noņemti, apmēram puse ir nogriezta. Tad vajag atkāpties un uzmest aci vēlreiz. Tāpat griež nost visu, kas ir koka apakšā un traucē pļaut. Jo vairāk zaru paliek, jo vairāk arī nākamgad būs ogu. Ja konkrētā gadā ogām ir laba cena, tad vēl mazliet var paņemt nost, bet, ja cena nav īpaši augsta, tad labāk, lai zari paliek pie koka,» pamāca saimnieks.
Zarus nogādā saldētavā, kur vēlams tos sasaldēt līdz mīnus 24 grādiem, jo tad ogas birst nost, ja ir neliela vibrācija. Ja ir siltāks, piemēram, mīnus 18 vai 19 grādi, ogas ļoti stingri turas klāt. Kad ogas atzarotas, tās ir jāatlapo, un pēc infekcijas galda mērošanas var teikt, ka ogas ir mehāniski attīrītas. Ja grib vēl labākus rezultātus, tad vajag arī attīrīšanu ar lāzeru. «Viss ir atkarīgs no nolīgtā pircēja — kādas ir prasības, tā arī ogu gatavo,» uzsver Ivs.
Saimnieks pacienā ar iepriekš
nekad nebaudītu smiltsērkšķu našķi, kura garša ir pārsteidzoši koncentrēta un specifiska. Saimnieki paši to neražojot, bet spiež sulu, un pāri paliek biezsula kā blakusprodukts. To labprāt pērk kādi pārtikas ražotāji, un iepriekšminētais našķis ir Saldus pārtikas kombināta gatavots gardums.
Turpinot aplūkot smiltsērkšķu lauku, nonākam pie mazas mājiņas, no kuras tiek vadīta visa laistīšana. «Seši hektāri smiltsērkšķu sadalīti desmit sekcijās, un katrai ir ieprogrammēta laistīšana. Magnētiskie vārsti veras vaļā un ciet, un apmēram 70 līdz 80 kubikmetru ūdens izplūst vienā laistīšanas reizē. Dīķi baro dziļurbums, kas ir speciāli izveidots. Ūdens tiek bagātināts ar skābekli, filtrēts un tad padots uz laika. Ūdens padošanu teorētiski var ieprogrammēt uz nedēļu, bet jau pašās pirmajās reizēs sanāca piedzīvot vilšanos,» neslēpj Ivs.
Smiltsērkšķiem vajagot daudz mitruma. Citreiz esot tā, ka liekoties — lauks ir gluds, tomēr izrādās, ka pavasarī radusies ieplaka un koki slīkst, tāpēc laukam jābūt patiešām pilnīgi gludam vai meliorētam, jo ilgstošā ūdenī smiltsērkšķi nevar atrasties. Tikko saknēm ir skābekļa trūkums, tā koks iet bojā.
Visas ogas var dalīt garšīgajās ogās un veselīgajās, un smiltsērkšķi pieder veselīgo kategorijai. Pagājušajā gadā bija tik ļoti silts laiks, ka ogas, kas netika novāktas laikus, bija ļoti neraksturīgi saldas. I. Valdzers atgādina — ja sulai pievieno cukuru, tad tā vairs nav sula, bet sīrups. Smiltsērkšķi esot īpaši, jo, pievienojot līdz 14 procentiem cukura, tā joprojām ir sula.
«Ogu novākšana parasti norit ap 20. augustu. Varētu arī gaidīt līdz septembrim, bet tad lasītāji vairs negrib nākt, jo bērniem sākas skolas laiks. Ir jāpielāgojas. Un tajās desmit dienās lielumu var izdarīt. Ogu novākšanā strādā desmit līdz piecpadsmit cilvēku,» atklāj «Cukuriņu» saimnieks.
Vidēji saimniecībā tiekot novākts 3,5 tonnas ogu no hektāra. Ogas pirms vākšanas tiek svērtas. «Vizuāli ogas varbūt izskatās lielas un novākšanai gatavas, bet nosveram un redzam, ka tās sver tikai 60 gramus. Pakāpeniski jau redzam izmaiņas, un pēc dažām dienām var sākt griezt zarus. Piemēram, salīdzinot pirmā griezuma ogu svaru ar to, kas grieztas pēc divām nedēļām, 100 ogas var svērt pat 100 vai 110 gramus. No vienas puses — būtu jātur ilgāk, bet, no otras puses — ir arī risks ar putniem, kam ogas ļoti garšo. Klejojošie strazdi var ieklupt dārzā, arī vārnas, kas ir īpaši ēdelīgas. Ja kādreiz tās bija bariņā pa divdesmit, tagad ir vairāki bari, kas apvienojušies un nomaina cits citu,» smaidot pieredzē dalās Ivs Valdzers.