Deju kolektīvi «Krišjānis» un «Draudzība» atgriezušies no Horvātijas

Kultūra

Pavasarī vidējās paaudzes deju kolektīvu «Krišjānis» patīkami pārsteidza senioru deju kolektīva «Draudzība» aicinājums kopīgi doties astoņu dienu ceļojumā uz deju festivālu Horvātijā. Šis ceļojums paliks atmiņā ar fantastiskiem notikumiem un lielu zināšanu bagāžu par Horvātiju.
Par Horvātiju saka tā: eņģeļi nesa maisu ar skaistumu un daili, lai izbārstītu to pa visu zemeslodi, bet viņiem uzbruka velns un saplēsa maisu; viss skaistums izbira pār Horvātiju, tāpēc šī valsts ir tik krāšņa. Horvātiju uzskata par vienu no ekoloģiski tīrākajām valstīm pasaulē. Horvātijas piekrastē ir aptuveni 700 lielākas salas un aptuveni 450 mazas saliņas, no kurām daudzas nav apdzīvotas. Salas atšķiras gan pēc lieluma, gan pēc to dārgumiem: daļu sedz sudrabainas olīvkoku birzis un zaļojoši vīna dārzi, priežu audzes un krūmāji, turpretim citas ir tuksnešainas un rūsganas. Bet salām ir kaut kas kopīgs — jūras ūdeņos apslēptie rifi ar koraļļiem, dažādām zivīm un sūkļiem. Mēs braucām pārbaudīt!
Agrā 3. jūlija rītā
deju kolektīvi «Krišjānis» un «Draudzība» devās astoņu dienu ceļojumā kopā ar gidu Māri. Divās dienās tika šķērsota Lietuvas, Polijas, Čehijas, Austrijas un Slovēnijas robeža. Horvātijas pilsētu Trogiru, kurā bija paredzētas mūsu naktsmājas, ieraudzījām no kalnu virsotnes nakts tumsā, ugunīs vizuļojošu. Ainava bija iespaidīga un elpu aizraujoša. Šoferīši mums bija lieliski — mazajās, šaurajās ieliņās ar lielo autobusu izgrozījās fantastiskos veidos. Rezultātā tikām nogādāti savās mītnēs pašā Adrijas jūras malā, Okrug Gornij pilsētiņā. Pāris soļu attālumā atradās pludmale, mums ierastās dzeltenās smilts vietā klāta ar sīkiem akmentiņiem, starp kuriem paslēpušies jūras eži. Adrijas jūra ir viena no tīrākajām jūrām pasaulē, pazīstama ar sāļo ūdeni un pārtikas sāls ieguves vietām. Trogira ir skaista viduslaiku vecpilsēta uz mazas mākslīgas saliņas starp līčiem, Čiovo salu un kontinentu. Trogira ir pilsēta — muzejs zem zilām debesīm ar neatkārtojamu kolorītu — tirdziņiem, «konobām», palmām, jahtām līcī un Dalmācijas liriskajām mūzikas skaņām. Pilsētas ievērojamākās vietas ir centrs ar desmit baznīcām un 13. gadsimta ēkām, 17. gadsimta pilsētas vārti un 15. gadsimta pilsētas mūris, Kamerlango forts (15. gadsimts), hercoga pils, Cipko lielā un mazā pils, 13. gadsimta Svētā Lavrenca katedrāle ar meistara Radovana unikālo portālu, 15. gadsimta pilsētas lodžija.
Nākamajā dienā sākās ceļojums pa Horvātijas plašumiem. Agrā rītā devāmies ar kuģīti apciemot un apskatīt apkārtējās salas, izbaudot aizraujošus skatus ar kalnu masīviem, peldoties dažādās pludmalēs un saņemot siltos saules starus. Uz kuģīša mūs cienāja ar slavenajām horvātu vafelēm un vīnu. Vakarpusē, piestājot pie kārtējās salas, mūs gaidīja klāti galdi un mielasts ar oglēs ceptām skumbrijām. Neiztrūkstoši uz galda atradās vīns un rakijs (tradicionālais horvātu stiprais dzēriens). Pārrodoties mājās, bija iespēja brīvo laiku pavadīt vietējās pludmales kafejnīcās vai vienkārši sēžot pludmalē.
6. jūlija rītā notika Pagas salas apciemojums ar vecpilsētas apskati. Pagas sala līdzinās virsmai uz Mēness — kalnaina, akmeņaina, ar reti sastopamu zaļu ceru akmeņu vidū. Iedzīvotāju šeit ir ļoti maz, kas ir saprotams skarbo apstākļu dēļ. Liela daļa šeit palikušo iedzīvotāju iztiku pelna no tūrisma, aitkopības un mežģīņu darināšanas. Šeit atrodas sāls tvaicētava «Salano Pag», viena no trim sāls tvaicētavām Horvātijā. Uz salu var nokļūt pa tiltu, ko dēvē par Dzīvības tiltu pēc pēdējā kara notikumiem.
Šīs dienas vakarā bija divi koncerti,
viens no tiem — Trogiras vecpilsētā, Svētā Lavrentija katedrāles pakājē uz simt gadus veciem bruģakmeņiem. Mūs pieteica horvātu puisis, stādot priekšā kā tautas deju tradīciju nesējus plašajā pasaulē no Latvijas pilsētas Talsiem. Skatītāju, ovāciju un aplausu netrūka, kas palīdzēja izturēt 38 grādu karstumu dejojot. Interesanti — kad izskanēja koncerta pēdējā deja, sāka zvanīt baznīcas zvani, tādējādi svinīgi sveicot un godinot visus dejotājus.
Ar stundas starplaiku notika otrs koncerts jūras malā Okrug Gornij pludmalē. Arī šeit skatītāju un ovāciju netrūka. Koncertu bija atnākuši skatīties arī tūristi no Latvijas — viņi ar skaļām gavilēm un izsaucieniem par Latviju, Talsiem un Valdemārpili pavadīja gluži vai katru deju. Koncerti tika nodejoti godam, kopā izdejojot 21 deju vairāk nekā divu stundu garumā.
7. jūlija rītā ceļojuma plānā bija lielākā Adrijas jūras sala — Krk sala. Tilts savieno to ar kontinentu. Šeit atrodas daudz baznīcu un katedrāļu, kā arī smilšu pludmale Baska. Vakarā sekoja vakariņas, kurās mūs sagaidīja ar mūziku, tradicionālo sieru un vītināto gaļu uzkodās, uz uguns ceptiem kartupeļiem un dažāda veida — vistas, jēra, cūkas — gaļu, kā arī, protams, vietējo vīnu. Dzīvās mūzikas pavadījumā tika izdancotas četras stundas, bet vietējiem saimniekiem iemācījām deju «Tūdaliņ, tāgadiņ». Mājās mūs pavadīja ar dziesmu «Projām jāiet», kuru muzikanti bija iemācījušies dziedāt latviski, karstiem apskāvieniem un smaidiem. Arī šeit Latvijas un Talsu pilsētas vārds vairs nebija svešs.
8. jūlijā sekoja Splitas un Omišas pilsētas apskate. Splita ir Dalmācijas un Adrijas jūras piekrastes lielākā pilsēta. To dēvē arī par Balto Splitu, un tā ir izglītības un sporta centrs. Pilsētas vēsture saistīta ar Romas imperatora Diokletiāna dzīvi, kurš 3. gadsimtā šeit uzcēla pili — tagad tā iekļauta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Pilsētā var apskatīt Jupitera templi, Diokletiāna pili, Svētā Duje katedrāli, Jupitera kapelu, 400 gadus senas palmas un Horvātijas dižgaru pieminekļus.
Omiša ir pirmā pirātu pilsēta,
augstu kalna virsotņu ietverta. Tā ir daļa no Splitas — Dalmācijas apgabala. Omišas pilsētas izrakumos tiek atrastas ziņas par seno romiešu klātbūtni un ietekmi uz arhitektūru un pilsētas attīstību. Šeit var redzēt romiešu imperatora Tiberija marmora portretu un lielu daļu senā altāra, kas veltīts romiešu imperatoram Augustam, Romas kapenes, kapu pieminekļus un sarkofāgus. Mums bija tas gods redzēt imperatora uznācienu un klausīties uzrunu tautai. Imperators gan bez liekas ceremonijas pasacīja, ka viņa miesassargi ir daudz varošāki par apkārtējo tautu. Viņš gan nebija ņēmis vērā, ka mēs nesapratām nevienu viņa teikto vārdu, izņemot AVE! Turpinājumā sekoja brīvais laiks, kuru katrs izmantoja pēc sava prāta. Daži no kolektīva mēģināja nogaršot austeres, un jāsaka — citam sanāca, bet citam ne. Daži peldējās pludmalē un izstaigāja tirdziņu, lai iegādātos vietējos ražojumus. Daļa no kolektīva nolēma izbaudīt raftinga priekus — tas ir laivu brauciens pa krāčaino kalna upi, kura sākas augstu kalnos un ietek jūrā. Ekstrēms brauciens, bet instruktori ir drosmīgi un iedrošina braucējus, komandas sakot latviski. Pēc mūsu apmeklējuma viņi apguva vienu jaunu vārdu: papīrs. Vakarpusē visi satikāmies jūras malā un kopā ar mūsu veiklajiem šoferīšiem un atraktīvo gidu devāmies uz viesnīcu.
Pēdējā diena Horvātijā sākās
ar Plitvicas ezeru nacionālā parka apskati. Tur ir gleznainās klintīs ieskauti ezeri, ūdenskritumu kaskādes un neskaitāmi foreļu bari kristāldzidros ūdeņos. Kopumā parkā gozējas 16 ezeri, kas savstarpēji savienoti ar ūdenskritumiem. Ezerus atdala šķirtnes, kas veidojušās no saldūdens kaļķiežiem, izgulsnējoties travertīnam. Travertīns gadā nogulsnējas centimetra biezumā. Ūdens šķīdina kaļķakmeni un dolomītu, tas atkal nosēžas uz kokiem, un koki apaug ar kaļķakmeni. Virszemē ūdens sasilst un pārvēršas kaskādēs. Apakšējos četros ezeros pamatā ir smilšakmens, un ezeri ir izveidojušies iebrukušās krasta alās. Zili zaļā krāsa veidojas no ķīmiskas reakcijas, un tonis ir atkarīgs no planktona (ūdens augu un dzīvnieku mikroformu kopums) koncentrācijas. Lielākajā ezerā Kozjak ūdens ir ļoti dzidrs — tajā iespējams redzēt 8,22 metru dziļumā (Adrijas jūrā pat līdz 22 metriem). Tā krāsa ir no vara sāļiem iežos. Plitvecē ir aptuveni 100 ūdenskritumu, kas plūst pāri kaļķakmeņiem, un viens no gleznainākajiem un augstākajiem ir 25 metrus augstais Garlovači buk. Emocijas ir fantastiskas, jo, stāvot pie šāda ūdenskrituma, cilvēks izskatās mazs iepretim dabas spēkam.
Diemžēl laiks ir nepielūdzams, un mūsu ceļojums lēnām tuvojās noslēgumam. Vēl atlika divas dienas autobusā, un, šķērsojot vairāku valstu robežas, atgriezāmies mājās.
Sakām lielu paldies visiem cilvēkiem, kuri iesaistījās brauciena un ekskursiju organizēšanā, īpaši gidam Mārim par viņa nepārspējamo humoru un lielo zināšanu bagāžu. Paldies abiem šoferīšiem, kuri mūs visus sveikus un veselus izvadāja pa Horvātijas šaurajām ieliņām un kalnu kraujām!Paldies Guntim Balodim un deju kolektīvam «Draudzība» par iniciatīvu un jauki kopā pavadīto laiku! Paldies Talsu novada domei un kultūras, sporta un tūrisma nodaļai par apstiprināto projektu! Paldies mūsu vadītājām par uzticēšanos un gatavību nest Latvijas, Talsu un Valdemārpils vārdu plašajā pasaulē caur visiem saprotamu valodu — deju! Paldies visiem mums par izturību un labo noskaņojumu!

Baiba Dārzniece,
VPDK «Krišjānis» dalībniece