Gluži kā bērnībā

Ļaujiet man runāt

Jūlijs jau gandrīz, gandrīz cauri, bet tas nozīmē, ka vasara būs vairs tikai vienu mēnesi. Tie no jums, kuri izmantojāt atvaļinājumu tieši jūlijā, saņēmāt uzmundrinājuma pilnus vārdus no saviem kolēģiem, vai ne? Viņiem nemaz nebija žēl, ka paši nedevās atvaļinājumā, jo jūliju bija nomainījis oktobris.
Lai vai kā, vasara joprojām ir tepat, aiz loga. Kā jums veicas ar vasaras baudīšanu? Nē, es nedomāju tos nebeidzamos pilsētas svētkus visā Latvijā, kur katra pilsēta piedāvā baudīt dažādas aktivitātes, koncertus un gastronomiskās izvirtības. Un es arī nedomāju tos dārgos ceļojumus uz ārvalstīm, lai uzkāptu kādā Alpu smailē, ielēktu okeānā vai pagozētos zem palmas. Kad mēs pēdējoreiz izjutām bērnišķīgu prieku par to, ka līst silts lietus pērkona negaisa laikā? Nevis uzreiz meklējot patvērumu un šķendējoties, ka mums gadījusies tāda nepastāvīga vasara ar mainīgiem laika apstākļiem, bet vienkārši ļaujoties dušai no mākoņa. Gadījās redzēt skatu, kas nav bieža parādība, — divi jaunieši, rokās sadevušies, devās pastaigā lietus laikā, nebūdami par to dusmīgi un nesteigdamies paātrināt soli. Arī pašam sanāca noķert kārtīgu pērkona negaisu ar spēcīgu lietusgāzi. Izmirku līdz pēdējai vīlītei! Tad novilku kurpes un uzkāpu ar basām kājām uz sakarsētā pilsētas bruģa. Lietus turpināja līt, bet manu prātu gandrīz kā ar vāles belzienu apskurbināja bērnības atmiņas — tāda bezrūpīga, silta nostalģija, ka toreiz gan es pratu priecāties par dzīvi. Tāds — galīgi salijis, pilošs — gāju uz mājām un priecājos, ka es esmu šeit un tagad, ka jūtos dzīvs, ka bruģis silda kājas, lietus turpina mērcēt un smaids no sejas arī nepazūd. Atskārtu, ka mūsos reizēm vajag ienākt bērnišķīgam priekam, lai mūs sapurinātu no drūmās un pelēkās ikdienas.
Pēc nesenā pērkona negaisa pieredzes jāsāk domāt vēl par kādām sen aizmirstām sajūtām, par ko priecājos bērnībā. Atlikušās vasaras kalendārā noteikti ierakstīšu arī baso pēdu dienas, ļaujot pēdām uzelpot un izbaudīt dažādas virsmas. Droši vien jāizmēģina gulēt ārpus telpām, ļaujot sev izbaudīt pirmos saules starus no rīta, noskalot seju rīta rasā un beidzot izslēgt to lielo troksni sev apkārt un sevī, ļaujot skanēt tikai dabai. Pamēģināt no ābeles noraut zaļu ābolu un ēst to ar saviebtu seju, bet tomēr neatlaidīgi kost vēl un vēl. Lai to visu izdarītu, man pietiks ar šo pašu zemi, ar šo pašu novadu un šo pašu mainīgo vasaru. Galvenais būs — kaut nedaudz sevī atdzīvināt bērnu.
Varētu aizsākt jaunu aktivitāti internetā — bērna priekaizaicinājumu. Vai tu piedalītos?

Gandrīz vai dzejnieks