Ar degunu smiltīs?

Viedokļi

Piedzimstot mēs katrs šajā pasaulē ienākam ar savu «es». Cita «es» izaug trīs daudzdzīvokļu māju augstumā, kamēr cita «es», apstākļu un līdzcilvēku iespaidots, pieplok tuvu grīdai. Uzlūkojot šos cilvēkus, sabiedrība nereti izjūt žēlumu, bet mani pārsteidz kas cits… Kāpēc žēlums netiek izjusts pret otras kategorijas pārstāvjiem — tiem, kuri savas patmīlības un egoisma dēļ nespēj rast mieru un patiesu prieku? Kuri citus vērtē pēc ārējām pazīmēm, maciņa biezuma un atbilstības standartiem?
Pirms vairāk nekā nedēļas Rīgā, Lucavsalā, uzstājās šobrīd komerciāli veiksmīgākais mūziķis pasaulē — britu dziesminieks Eds Šīrans, koncertā pulcējot vairāk nekā 50 000 apmeklētāju no visām Baltijas valstīm. «Ne jau muzikālās novitātes ir mūziķa veiksmes atslēga, bet gan sekošana muzikālajai tradīcijai, cilvēciskais šarms, kā arī personīgā savdabība,» mūziķa popularitātes fenomenu skaidro mūzikas apskatniece Aiga Leitholde. «Popmūzika visnotaļ paģērē konkrētu vizuālo standartu, ar kuru mums būtu jāsaista jaunie, skaistie, veiksmīgie, talantīgie. Taču Eds Šīrans neatbilst šim ierastajam vizuālajam standartam, kas savukārt raisa lielu publikas interesi. Eds Šīrans ir savējais! Galu galā atklātais līdzīgums veido emocionālo saikni ar mūziķa dziesmām, kas ir stāsti par vienkāršo cilvēku dzīvi, kurā ir lielāki un mazāki prieki, bez liekām ārišķībām.» Šis ir viens no piemēriem, kas iezīmē mūsdienās notiekošo izmaiņu aprises. Aizvien biežāk dabiskums tiek pavirzīts malā, priekšroku dodot starmešu gaismai. Lietas, kas notiek aizkulisēs, bieži vien tur arī paliek.
Mēs katrs piedzimstam ar savu «es» — citam tas ir lielāks, citam mazāks, un mums katram ar to jāsadzīvo. Taču, kā sadzīvot ar rakstura iezīmēm un ķermeņa īpatnībām, kas nešķiet tīkamas? Ja vien neķeramies pie galēji ekstremāliem līdzekļiem, šīs lietas ir visai grūti mainīt. Vienam deguns šķiet par lielu, citam dibens par plakanu vai pirksti par strupu — tā varētu turpināt bezgalīgi. Tā, kurai ir biezi, čirkaini mati, vēlas gludu galvas rotu, bet tā, kura visu mūžu sūdzējusies par ilgviļņu nenoturību, gluži pretēji — biezas un pamatīgas cirtas. Tādas nu mēs, sievietes, esam — varētu teikt kāds pašpietiekams stiprā dzimuma pārstāvis. Bet nebūt ne — ar šāda veida problēmām sastopas arī pretējais dzimums. Atšķirība vērojama tikai spējā šīs izjūtas noslēpt. «Priekšstats, ka par izskatu vairāk uztraucas sievietes, ir maldīgs. Tas atkarīgs no personības, ne dzimuma,» uzskata psihoterapeits Valdis Briedis. «Sieviete velta vairāk laika savas ārienes kopšanai un spodrināšanai. Arī skaistuma industrija vairāk orientējas uz sievieti, jo viņu ir vieglāk iespaidot. Vīrietis fokusējas šaurāk — iecentrējas uz profesionālo, uz karjeru, uz kādu vaļasprieku. Taču tas nenozīmē, ka viņš neuztraucas par izskatu.»
Mūsu sabiedrībā zems pašvērtējums ir izplatīta parādība — īpaši aktuāli tas ir cilvēkiem, kuri neapzinās savu patieso vērtību un pakļaujas sabiedrības spiedienam. Tikai tad, kad atļausimies būt paši — tādi, kādi esam, — pienāks mūsu zvaigžņu stunda, un tad mums vairs netraucēs ne lielas ausis, ne kāda cita fiziskā iezīme. Utopiski? Jā, bet labāk tā, nekā ar degunu smiltīs!