Par to, kā jālaiž vaļā emocijas

Viedokļi

Šorīt pamodos agrāk nekā citos rītos un izlēmu doties pastaigā pa pilsētu. Man ļoti tīk pastaigas vienatnē, it sevišķi, ja esmu atstāta tikai ar savām domām. Tā ir tāda neizskaidrojama divvientulība manī, kas nereti sniedz lielāku skaidrību par sarunu ar draugu vai kaimiņu, sastaptu pār žoga malu. Izdzirdēju burvīgo skaņu, kad man, ejot pa ceļu, aiz muguras pa asfaltu, vēja nestas, šļūc sakaltušas koku lapas. It kā aiz piedurknes vai apkakles mani ķertu mans mīļotais rudens. Ikreiz atskatos, vai tas beidzot nav klāt. Un jau iedomājos, kā oktobrī stāvēšu jūras krastā un kliegšu pret vēju, kas atņēmis man kārtējo vasaru. Savādi — es vasarā domāju par to, kā būs rudenī, kad man pietrūks vasaras. Nu, vai mēs, cilvēki, neesam jocīgi radījumi? Dilemmu un bezjēdzīgu problēmu pārņemtas būtnes.
Un tomēr… Atpakaļ pie iesāktā. Ir taču tikai jūlijs. Man vēl uz mirkli jāaizmirst par gludiem, trekniem kastaņiem zem biezām, adatainām mizām un ozolzīļu aitiņām, par kļavu lapu karuseļiem parkos un draudīgām vētrām jūrā. Man jāaizmirst par dzērvju kāšiem, svīrēm un citiem putniem, kuri gribot vai negribot piestāv rudenim. Šobrīd man jāiztiek ar sauli, kas teju vienmēr ir augšā agrāk par mani, un vēl jāpatur sevī viss, ko krāju rudens negaisam un lietum.
Vēl jāpatur… Vai varbūt tomēr nē? Izlādēties jau var arī tepat, vai ne? Šeit, pilsētā. Atrast kādu vientuļu peļķi, kurai uzticēt visas bēdas, vai ar plikām pēdām tēva kreklā aizdesot pa rīta rasas mitru zāli pāri visam dārzam pēc upenēm. Vai ielīst vannā ar drēbēm, uzlikt sirdi plosošāko «Radiohead» gabalu un izraudāties tā, ka vairs nesaprast — slapjš no ūdens esi vai asarām. Vai sameklēt vietu, kur sākas varavīksne. Vai noskūpstīt pievilcīgu svešinieku. Vai izbraukt cauri apgaismotam tunelim, guļot sarkana kravas auto piekabē. Vai nopirkt balonu un pūst to tik ilgi, kamēr sliktās emocijas uzsprāgst gaisā līdz ar gumijas strēmelēm. Vai par pēdējiem centiem nopirkt autobusa biļeti un aizbraukt uz nekurienes vidu, izkāpt meža malā un izauroties uz debesīm, ar savām dusmām izsaucot zibeni vai pērkonu. Un atkal sēdēt lietū izmirkušiem matiem un drēbēm, pielipušām miesai, un domāt, kā gan esi te nonācis? Un kā tiksi mājās? Un kur vispār atrodies? Un sēdēt un saprast — jā, tā šī lieta ir jādara. Tā ir jālaiž vaļā izjūtas, kas spiež zem krūškurvja un pašas no sevis prom nedomā iet.
Dusmoties ir labi, raudāt ir labi, vispār laist emocijas vaļā ir labi. Uzsprāgt, sadegt, sacietēt un atkal izkust, saplīst lauskās un kosmosa atlūzās, putekļu vērpetēs un akmens šķembās. Izdejoties un izārdīties. Un tad atkal saņemties, uzkrāsot sarkanas lūpas, uzģērbt glītākos brunčus, izcept rīta agrumā dārzā salasīto upeņu pīrāgu un apbrīnot pasauli sev apkārt — cik tā rāma, cik mierīga! Pēc vētras viss ir citādāks — vai tā ir bijusi smilšu vētra Sahāras tuksnesī, vai sniegputenis Toronto, virpuļviesulis Ķīnas austrumu daļā vai orkāns tepat, Talsos, kāda maza, šķietami klusa pagalma vidū. Vētras visu maina, un tieši tāpēc tās ir vajadzīgas — lai vismaz uz mirkli mēs izkāptu no savām ikdienas kastēm, no savas komforta zonas, no idealizētās pasaules un laistu prom visu, kas mūs nospiež. Un nav jāgaida rudens! Nav jāgaida negaiss, kuram kaukt līdzi, nav jāgaida diena, kad visi visapkārt darbojas un tu netraucēti vari laist vaļu emocijām. No izjūtām nav jākautrējas un par tām nav jākautrējas. Kad iegribas kliegt, nedomā par to, ka ir trīs naktī, kad citi vēlas naktsmieru. Tu vēlies izkaukties un izdabūt lietus mākoni laukā no sevis tieši tad. Negaidot rītu. Dari to!