Dundagas kultūras pilī izdzied vasaru

Dundagas novads

Pašlaik Dundagas kultūras pilī norit vokālās mākslas vasaras laboratorija, uz kuru gribētājus sapulcinājis vokālais pedagogs Edgars Kramiņš kopā ar saviem palīgiem. Nometnes programmā — vokāls, runa, horeogrāfija, aktiermeistarības nodarbības, profesionāļu vadītas meistarklases un kā lielais noslēgums arī dalībnieku un pedagogu koncerti Dundagas pilī.
Nometnes un meistarklašu «Izdziedi vasaru!» galarezultāts būs izrādes «Lauvas acenes» un «Mūzikas skaņas». Interesanti, ka tieši pirms 25 gadiem Dundagas pilī dzīvoja un mūziku šim Elzas Stērstes darbam «Lauvas acenes» uzrakstīja Juris Ābols. Nometnes noslēgumā būs gaidāms liels notikums — šī darba pirmatskaņojums un pats izrādes piedzīvojums. «Viņš dzīvoja tepat uz vietas un rakstīja mūziku bērniem,» smaidot atmiņās dalās E. Kramiņš.
Tāpat būs iespēja redzēt kādreiz ļoti iemīļotās un vienmēr gaidītās «Mūzikas skaņas», ko tagad autortiesību aizsardzības dēļ internetā nav iespējas noskatīties. «Iznāk, ka 1964. gadā piedzimu es, un arī «Mūzikas skaņas» iznāca uz ekrāniem. Mums abiem ir 55 gadi — gan man pašam, gan filmai,» ar interesi un neslēptu prieku par sakritībām stāsta vokālais pedagogs.
Piedzimstot Ļeņingradā un dzīvojot Latvijā, viņš negaidīti aizbraucis līdz Austrijai, kur tagad paralēli strādā. Arī filmas «Mūzikas skaņas» darbība saistās ar Austriju. «Ir pagājuši 25 gadi, kopš braucu uz Dundagu nometņu sakarā. Katru gadu nesanāk šeit atbraukt, jo tiek mainīti reģioni. Pirms četriem gadiem bijām Dundagā, kur arī izdziedājām vasaru,» turpina E. Kramiņš.
Vadot muzikālo projektu «Izdziedi vasaru!»,
vokālais pedagogs Dundagā viesojas otro reizi. Galvenais ir sanākt kopā dziedāt gribošiem, talantīgiem un varbūt arī ne tik talantīgiem cilvēkiem. «Te ir dalībnieki no Alūksnes, Valmieras un arī cilvēks no Daugavpils mūzikas koledžas, kurš mācās mūzikas vidusskolā, bet grib sevi pilnveidot aktiermeistarībā un dejošanā. Šī ir tā iespēja — atbraucējs dzīvo uz vietas un beigās viņam jāuztaisa izrāde. Pavisam kopā šeit ir ap 30 nometnieku sākot no 12 gadu vecuma. Jaunākus neņēmām, jo te tomēr pašam jāuzņemas rūpes par sevi. Vecākajam dalībniekam ir pāri 50 gadiem. Cilvēki brauc šeit sevi pilnveidot — kāds dzied rokgrupā, kāds dzied tikai mājās. Ir slavens teiciens par dziedāšanu dušā, kur flīžu dēļ ir laba akustika. Zobi mums ir kā flīzes. Ja trāpa zobā, tad skan ļoti labi, bet, ja netrāpa, tad ir tā, kā ir,» smej vokālais pedagogs.
E. Kramiņš uzskata, ka dziedāt var iemācīties jebkurš. Ikviens, viņaprāt, var dziedāt, bet ne visi var kļūt par skatuves dziedātāju pēc profesijas. Arī uztraukums lielā mērā mazinās, kad cilvēks pierod pie uzstāšanās. «Rīgā izveidoju vokālo akadēmiju, jo valsts izglītības sistēma ir tāda, kāda tā ir. Cilvēki, kuri kaut ko zina un saprot, grib kaut ko labāku, jo nevar sevi realizēt šajā sistēmā. Man ir pastāvīgi audzēkņi, bet šīs nometnes mērķis ir aizsniegt arī citus cilvēkus. Dundadznieki ir ļoti aktīvi — nometnē piedalās pieci vietējie. Tas ir ļoti jauki, un arī pašvaldība viņiem nāk pretī. Citur vietējie nepiedalās. Tas visdrīzāk ir saistīts ar tradīcijām un uzskatiem,» domās dalās vokālais pedagogs. Liela nozīme ir tam, ka nometne tradicionāli notiek pilī. Tā ir arī projekta atpazīstamības zīme, jo vide ir neierasta un pils ir īpaša vieta. «Principā mēs varam ko tādu sarīkot tikai pilī, kas vēl nav privatizēta. Citādi izmaksas būtu milzīgas un neviens neko tādu nevarētu atļauties. Arī Jaunpilī ir līdzīgi. Man ir milzīgs prieks par lielajām pilīm! Dzērbenes pils ir maza, tukša un izdemolēta, bet šeit ir mūzikas skola, mākslas skola, informācijas centrs, kultūras nams. Viss tiek brīnišķīgi izmantots,» prieku un pateicību neslēpj E. Kramiņš.
Arī pats vokālais pedagogs
ir no Talsu puses. «Dursupē pie Balgales baznīcas ir mana māja, kas kādreiz bijusi skola… Talsos mana mamma kādreiz bija pilsētas mērs… Bet par mani — pedagoģijā strādāju no 1991. gada. Esmu mācījies Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, gāju zēnu korī, kam sekoja armija un pēc tam studijas Maskavā, kur mācījos par muzikālo teātra režisoru. Pēc tam strādāju operā, tad muzikālajā teātrī, un paralēli mani sāka interesēt arī pedagoģija,» dzīves gaitas atklāj E. Kramiņš.
Projekts «Izdziedi vasaru!» ir interesants ar to, ka vienmēr beidzas svētku laikā. Šogad noslēgums iekrīt Sklandraušu svētkos 27. jūlijā. «Būs pilna diena, jo 11.00 baznīcā notiks garīgās mūzikas koncerts, bet 13.00 — Jura Ābola komponētā izrāde «Lauvas acenes», kas šodienas kontekstā ir politisks darbs. Cilvēki, kā vienmēr, cīnās par varu, šajā gadījumā to dara tīģeris un lauva. Tā ir muzikāla pasaka bērniem un pieaugušajiem, ko katrs sapratīs atbilstoši sev. Vakarā notiks izrāde «Mūzikas skaņas». Šogad izaicinājums ir diezgan liels, jo viss notiks simfoniskā orķestra pavadībā. Ir daudz nometnes dalībnieku, kuri brauc pie mums katru gadu, un viņi ar katru gadu pieaug un paliek nopietnāki,» pieredzē dalās vokālais pedagogs. Viņš cer, ka jauniešiem un nometnes dalībniekiem programmā iekļautā mūzika patiks un izrādi neapmeklēs tikai vecākā paaudze, kam «Mūzikas skaņas» ir smalka nostalģija, bet to varēs redzēt tikai tad, kad pienāks pasākums.
«Dziesmas dziedāsim angļu valodā, bet runāsim latviski. Nometnes sākumā visi sabrauc, un tikai tad redzu, kas ir dalībnieki un kā viņi dzied. Tāpēc esmu priecīgs, kad pamanu vasaras projekta dalībniekus no iepriekšējiem gadiem, jo zinu viņu spējas. Kāds, protams, var atbraukt ar mazāku uguni, bet visi tiek nodarbināti. Te nu cilvēks var saprast — patīk tā dziedāšana vai ne,» komentē E. Kramiņš. Šogad «Mūzikas skaņu» galvenās lomas — Marijas — atveidotāja ir talantīga meitene no Talsiem — Baiba Bite, kura mācās par vokālisti un spēlē ģitāru. Izrādes vajadzībām tērpi tiek vesti no pašas Austrijas, jo dabūt īstās austriešu ādas bikses nemaz nav tik vienkārši.

Par pieredzētajiem gadiem darbā ar bērniem
E. Kramiņš saka: «Bērni un jaunieši nav mainījušies. Atšķiras tikai tas, kā mēs ar viņiem runājam, vai vispār runājam un kāda ir mūsu pašu attieksme. Pats esmu piedzīvojis, ka jaunā paaudze visu laiku tiek saukta par totāli dumju. Vistrakākais ir tad, kad bērnus ierobežo un neļauj viņiem neko darīt, pat gultu saklāt. Tad nu arī izaug un 19 gados neko neprot. Viņi neko nezina tāpēc, ka viņiem nedod, viņiem nestāsta, nevis tāpēc, ka nav bijusi interese. Pat elementāras lietas citreiz bērni un jaunieši neprot. Tā ir drausmīgā izglītības sistēma. Skola ir pārvērtusies par kontroldarbu pieņemšanas punktu, kur bērns aiziet nodod papīrus… Es pēdējos desmit gadus vadu arī Latvijas Nacionālo skolotāju savienību, tāpēc varu pateikt, ka šo gadu laikā visi sakarīgie, domājošie un interesantie, radošie pedagogi ir no skolām aizgājuši. Tad, ja cilvēkam patīk savs darbs, viņš ilgi necietīs, ka jānodarbojas ar muļķībām… Tas būtu tāpat, ja cilvēku, kuram patīk gatavot ēst, pieņem darbā pa pavāru, bet viņam desmit gadus jāmizo kartupeļi vai jāmazgā trauki. Cilvēks vienkārši aizies no tāda darba. Tas ir tāpēc, ka augšgalā sēž trijnieciņi un paši neko īsti nesaprot,» smaidot domās dalās E. Kramiņš. Arī viņš pats ir aizgājis no visiem valsts darbiem un tagad strādā tikai privāti.
Citi pedagogi ļoti pārdzīvo, kad skolēni aiziet, bet, viņaprāt, ir tikai normāli, ka skolēni dodas tālāk. «Gatavoju skolēnus tam, lai viņi varētu iestāties Vīnē, Anglijā vai Amerikā, un es priecājos, ja viņiem tas izdodas. Bērni ne vienmēr pasaka paldies ar vārdiem, bet novērtē, ja esi godīgs pret viņiem. Skolotājam jānorāda ne tikai kļūdas, bet arī pareizais virziens,» pārliecināti piebilst vokālais pedagogs.
Nometne «Izdziedi vasaru!» norit jau sesto gadu, un tās ilgums ir atkarīgs no projekta. Cita nometne ilgst deviņas, desmit dienas, bet šī izrāde prasa divas nedēļas. E. Kramiņš atzīst, ka viņam tas nav biznesa projekts, bet gan dzīves aicinājums. Citi bērni nometnē ir bijuši visas sešas reizes, bet citi Dundagā ir pirmo reizi.
«Es dzīvē visas lietas daru aiz spīta.
Bērnībā atnācu mājās un biju dusmīgs uz savu skolotāju, bet mamma teica, lai es kļūstu par tādu skolotāju, kurš rīkojas citādāk. Tā arī izdarīju… 2012. gadā bija nometne, kur vajadzēja būt Ievai Kerēvicai, bet viņa netika un nometne palika bez pedagoga, tādēļ pieaicināja mani… Es nebiju organizators, bet skaidri redzēju, kā nedrīkst strādāt. Aiz spīta pateicu, ka parādīšu, kā jātaisa nometnes. Pirmajā reizē neizdevās, jo biju pieaicinājis menedžeri un viņš paņēma visu naudu. Labi, ka vēl pabaroja bērnus, bet pedagogiem nesamaksāja. Kopš tās reizes finanšu lietas no savām rokām ārā nelaižu,» sašutumu neslēpj vokālais pedagogs.
Projekta logo izveidojusi paši nometnieki — no krāsainām notīm izveidota saule. «Latvijā mums ir tendence arhaiski nodalīties: «Tas, kas ir bijis, vairs neeksistē.», kaut arī jaunieši labprāt izpilda vecās dziesmas. Ar jauno paaudzi ir interesanti — viņiem kaut ko iedod, un nākamajā dienā daudzi saka, ka šī dziesma youtube.com nav. Tad es tērēju daudz laika, lai atrastu kaut ko, kā tur patiešām nav, jo viņi grib kopēt, bet nevienam nevajag kopijas,» teic E. Kramiņš.