«Zvejnieksvētki Rojā kļuvuši par brendu»

Rojas novads

2020. gadā Zvejnieksvētku tradīcijai Rojā apritēs 80 gadi. «Nākamgad būs svētku svētki, bet īstie svētki ir katru gadu,» apliecina Rojas kultūras centra direktore Ārija Veide un kultūras pasākumu organizatore Dace Broka. Ne jau velti šis ir tradicionāls vasaras festivāls, kura laikā Roja kļūst par sava veida epicentru.
Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms Zvejnieksvētkiem, un Daces un Ārijas kabineta durvis visu laiku virina cilvēki, kuri ieradušies, lai iegādātos biļetes. Pa starpu mēģinām šķetināt atmiņu kamolu, un pavedienu satveram laikā, kad Ārijai bija vien četri vai pieci gadiņi. Pirmās atmiņas par Zvejnieksvētkiem — toreiz tos vēl sauca par Jūras svētkiem — viņai ir dramatiskas, jo saistās ar došanos kopā ar ģimeni no Žocenes uz Roju mazā laiviņā milzīgos viļņos. Joki bijuši mazi, un daudzie cilvēki Rojas pludmalē teju vai slēguši derības: laivas pasažieri noslīks vai tomēr sasniegs ostu. Šī pieredze gan nav likusi Ārijai turpmāko dzīvi turēties no Zvejnieksvētkiem pa gabalu. Gluži pretēji — tas varējis būt 1979. gads, kad viņa toreizējai kultūras darba vadītājai ierosinājusi, ka Neptūna tuvumā varētu grozīties nāras, pati kļuvusi par vienu no tām, gādājot arī par to, lai nāras tērpos glītos tīkla brunčos. Lai nārām būtu ko darīt pēc iznākšanas no jūras, vajadzējis sagatavot vismaz vienu priekšnesumu — kādu deju. Neptūns parasti, iznācis krastā, kāpis sev radītā tornī, lai no rakstu ruļļa nolasītu runu. Sākotnēji nav bijis risinājuma arī tam, ko viņš dara tālāk. «Neptūns iznāk krastā, bet kur viņš paliek? Vienkārši stāv krūmos! Tad izdomājām, ka viņš varētu iet atpakaļ jūrā un braukt atkal projām. Kad pati sāku te strādāt, gribējās, lai ir kaut kas vairāk, un tad lēnām sākām veidot uzvedumus. Cik nu fantāzija atļāva, tik taisījām, lai būtu skaisti,» Ārija atklāj. Tagad Neptūns vairs nedz paliek krūmos, nedz aizbrauc atpakaļ jūrā, bet gan dodas skaistā braucienā pa Rojas ielām, tāpēc viņu redz arī tie, kuriem nav bijusi iespēja nokļūt pludmalē.
Kolhoza laikā Jūras svētkos notika gadskārtējā līguma slēgšana ar kolhozu «Saare Kalur», ar jūras ūdeni iesvētīja jaunos zvejniekus, visādi pārbaudot viņu asprātību (ko jūs atbildētu uz jautājumu, kas ir mazākā zivs? Ne jau nu stagariņš! Pareizā atbilde ir: tā, kurai aste atrodas vistuvāk galvai!), īpaša uzmanība tika veltīta arī zivju apstrādātājiem. Laiks, kad visa piekraste bija pilna ar tīklu būdām un kad ik sētā bija laiva un kūpinātava, ir pagājis, agrākie profesijas svētki tagad ieņēmuši vasaras festivāla vietu, bet zvejniecības līnija joprojām tiek saglabāta kaut vai spēles elementos.
Svētku spēles centrā — Neptūns
Ja tagad ierasts ik gadu mēģināt sazīmēt, kāda slavenība slēpjas zem Neptūna tērpa un bārdas, tad agrāk šīs lomas atveidotāji meklēti no vietējo vidus, protams, ievērojot zināmas prasības. «Respektabls augums, normāla balss, gatavība piedalīties mēģinājumu procesā,» uzskaita Ārija. Ne jau tikai tas — Neptūnam jābūt gatavam arī ierasties dažādos oriģinālos veidos. Agrākos laikos Jūras valdnieks nav aprobežojies tikai ar laivu, bet krastā braucis arī ar amfībiju, nests uz pleciem, sēžot uz speciāli darinātas platformas, un ieradies grieķu kaujas ratu līdziniekos. Savu reizi Neptūnam nācies no laivas ielēkt līdz kaklam ūdenī, bet citkārt izaicinošākā bijusi ūdens temperatūra, kuras dēļ Jūras valdnieks, kuram ūdenī vajadzētu justies brīvi, pa to tuvojies, no aukstuma sarāvies čokurā. Pāris reižu Neptūns bijis spiests pie svētku dalībniekiem ierasties pa krastu, jo jūrā bijusi vētra.
Ārijai savulaik nešķita pareizi, ka Neptūnam mugurā tiek vilkts, ko nu izdodas salasīt, tāpēc viņa pati ķērās pie vecu tīklu mazgāšanas un krāsošanas, izveidojot tādu Neptūna tērpu, par ko tagad saka: «Uzskatu, ka mums ir skaistākais Jūras veča tērps.» Dace atgādina: «Neptūna darba specifika saistās ar mitriem apstākļiem, tāpēc tērpam jābūt tādam, lai ūdens iztek cauri un lai nav situācijas, ka Neptūns iziet ļaužu priekšā, aplipis ar slapjām lupatām.» Jūras valdniekam ir arī gandrīz vai antīks kronis, kas tapis pagājušajā gadsimtā, un dakša, kas veidota pēc Ārijas lūguma. «Arī nāru tērpi un pašas nāras mums ir skaistākās,» viņa piebilst. Dace piekrīt: «Īstākais Neptūns un skaistākās nāras Ziemeļkurzemes piekrastē! Katra maza meitene, skatoties uz nārām, sapņo, kad pienāks viņas laiks būt par nāriņu. Šo gadu laikā nomainījušās paaudzes — agrāk dejoja mammas, tagad jau dejo meitas un mazmeitas.»
Neptūna ikgadējās runas vien būtu interesants izpētes materiāls. «Tagad tā ir Jūras valdnieka vizīte, galotņu tikšanās, vienmēr ir kādi jautājumi, ko viņam uzdot, vai kāda problēma, ko viņš atnācis apspriest, — te par daudz zivju nosmelts, te jūra par daudz atkāpusies… Man liekas, ka Neptūnam vajag iedot dienai priecīgu ievirzi. Kā jau iepriekš esmu teikusi, tā ir tāda spēle, kurā visi piedalāmies. Mēs zinām, ka nav Salatēta, un zinām, ka nav Neptūna, bet visi viņus gaidām! Cilvēki iet Neptūnam pretī ūdenī, sagaida, un prieks ir neviltots. Neptūnam šis prieks ir jāuztur, lai svētki varētu labi sākties,» uzskata Dace.
Jūras svētki vai Zvejnieksvētki?
«Sākumā bija Jūras svētki. Kad notika zvejnieku godināšana, tos pārsauca par Zvejnieksvētkiem. Kad kolhoza būšana nojuka, atkal kādus gadus bija Jūras svētki, tāpat kā visur. Tad izdomājām, ka mums būs Zvejnieksvētki, lai mēs atšķirtos no pārējiem. Jūra ir arī citur, bet mums ir kaut kas īpašs — Zvejnieksvētki! Rojenieki saredz šajos svētkos kaut ko pazīstamu, jūtas līdzdalīgi,» pamanījusi Ārija. «Mēs esam zvejniekciems, zvejnieki šo ciemu ir cēluši, zvejā tiek iets joprojām, zvejas flote uzņēmumiem ir, un mēs šos svētkus svinēsim. Cilvēki Zvejnieksvētkus ļoti gaida. Tas ir vasaras lielākais notikums. Uz Zvejnieksvētkiem mājās sabrauc ģimenes, atgriežas ārzemēs dzīvojošie. Vietējie lepojas ar šo notikumu. Mēs esam pasludinājuši sevi ne tikai par vasaras galvaspilsētu, bet arī par Zvejnieksvētku galvaspilsētu. Kāpēc gan ne?» smejas Dace. Viņa piekrīt, ka ar pašapziņu rojeniekiem viss ir kārtībā. «Te dzīvo diezgan lepna tauta, kurai patīk, ka te kaut kas notiek, un patīk ar to palepoties. Kā jau Ziemeļkurzemnieks — viņš taču ir lepns! Protams, mēs šo pašapziņu ar dažādiem pasākumiem palīdzam uzturēt. Ja tavā dzīvesvietā kaut kas notiek, citi to ievēro un apliecina, ka te ir forši, tas taču liek izslieties! Protams, ir arī citas lietas, kas pašapziņu iedod: skaista vieta, cilvēki turas, ir maz ņaudētāju, kuri teiktu, ka viss ir slikti un ka nekas nenotiek, tāpēc jābrauc projām, visi kaut ko dara, ar sirdi un dvēseli cenšas celt gaismā labas lietas… Bet cilvēkam vajag savus svētkus. Nevis nopirktus, bet radītus. Cenšamies darīt labāko ar to, kas mums pieejams, un domāju, ka Zvejnieksvētki jau ir kļuvuši par brendu. «Zvejnieksvētki Rojā» — tā jau ir marka,» priecājas Dace.