«Reizēm tieši utopiskākās idejas vislabāk iedzīvojas»

Kultūra

Laikā, kad daudzi tik labprāt attālināti seko līdzi Anglijas karalienes Elizabetes ģimenē notiekošajam, tepat, Talsos, pēc karaliska piesitiena tālu nav jāmeklē. Pilsētā, kurā viens no deviņiem pakalniem nes Ķēniņkalna vārdu, ir arī savas Ķēniņmeitas. Viņas spēj ne vien sarīkot krāšņus svētkus, bet arī ikdienā būt par pilsētas vēstures un tagadējā nozīmīguma apliecinātājām.
Ķēniņmeitu tēla idejas autore ir Talsu tautas nama direktore Dace Obodovska, un idejas pirmsākumi dzima jau 2013. gadā. «Kad atjaunoja tautas namu un uzcēla Radošo sētu, pie mums sāka braukt daudz ciemiņu. Šķita neinteresanti sagaidīt viesus kā tautas nama vadītājai — likās, ka nepieciešams īpaši sapucēties, iejusties kādā tēlā,» viņa atceras. Ķēniņkalna iespaidā par Radošās sētas simbolu jau bija kļuvis kronītis, un arī pirmajā būvniecības projekta īstenotāju ballē katrs iesaistītais dāvanā saņēma pa kronim. «Vajadzēja stāstu, un es izdomāju, ka mēs varētu būt Ķēniņmeitas,» Dace atklāj. Tapa arī pirmie tērpi — gari svārki, baltas blūzes, Talsu svītrkodam atbilstošas austās jostas un smalku pērlīšu kroņi. «Tās nebija tautumeitas, bet gan Ķēniņmeitas — talsenieces, kuras par Talsiem visu zina. Manuprāt, jau tolaik tika izveidots veiksmīgs tēls,» vērtē Dace.
Pēc gadu ilgas darbošanās gan Ķēniņmeitas aizmiga Ērkšķrozītes miegā, jo mainījās tautas nama vadība. Pirms Daces atgriešanās pie šī kuģa stūres notraukt putekļus no Ķēniņmeitu kroņiem par vajadzīgu uzskatīja pasākumu producente Gundega Lūse. «Man likās, ka Ķēniņmeitas ir kaut kas ļoti skaists un sievišķīgs, pie tam — ar dziļāku domu,» viņa atzīst.
Katrai talseniecei — pa kronim
«Kad atsāku strādāt un mums izveidojās komanda, sapratām, ka cilvēki grib redzēt Ķēniņmeitas. Piemēram, pati aizbraucu uz Rīgu, un man teica: «O, Ķēniņmeita! Kur tad kronītis?» Tuvojās «Balttour» izstāde, vajadzēja pārstāvēt Talsus un novadu, un es piedāvāju turp virzīt Ķēniņmeitas — nu jau jaunā ampluā, jo agrākie kroņi izgājuši no modes, un vispār Ķēniņmeitas nedrīkst piecus gadus staigāt vienos tērpos. Ar pašvaldības atbalstu tapa jauni tērpi — vienkārši fantastiski. Audēju kopas «Talse» audējas noauda brunču audumu. Negribējās, lai tie būtu tradicionāli tautiskie brunči. Es tos iztēlē redzēju jūgendstilā veidotus, un šuvēja Ina Brūvere uzķēra manu ideju. Brigita Strode radīja mūsu brīnišķīgos kroņus, bet Kristīne Mihņēviča uzšuva brīnišķīgās samta žaketes. Ja cilvēkiem patīk ideja, viņi to īstenošanai pieķeras ar tādu degsmi!» priecājas Dace.
Gadoties, ka citas sievietes jautā, vai drīkst uzšūt, piemēram, žaketi, kas būtu līdzīga Ķēniņmeitu žaketēm. «Bet tāds jau arī ir mērķis, īpaši domājot par kroņiem! Mēs varētu būt tāda īpaša pilsēta, kurā gandrīz katrai meitai mājās ir pa kronītim, ar ko svētkos rotāties. Varbūt kādam šī ideja liekas utopiska, bet reizēm tieši utopiskākās idejas vislabāk iedzīvojas. Man svarīgākais liekas radīt vēlmi atbraukt uz mūsu pilsētu, un cilvēki brauc skatīties kaut ko oriģinālu, nevis to, ko jau var redzēt citur,» atgādina Dace.
«Šie tērpi nav tikai svētku apģērbs. Tas ir kaut kas īpašs, kas nāk komplektā ar izjūtu par to, ka esam daļa no Talsiem,» papildina pasākumu producente Līva Maķe. «Katrai iestādei vajadzīgs savs mārketinga elements, un pēc cilvēku reakcijas var saprast, ka Ķēniņmeitas ir ļoti veiksmīga, kultūras iestādei atbilstoša izvēle,» vērtē amatiermākslas producente Līva Karlsone. «Ja mēs, sagaidot viesus, stādītos priekšā kā Dace, Gundega un divas Līvas, viņi aizbrauktu mājās, un neviens neatcerētos ne to, kā mūs sauc, ne to, kā izskatāmies. Citādi ir, ja sagaidītājas bijušas Ķēniņmeitas. Labi, mūs jau gan sauc dažādi — arī par Princesēm, Karaļmeitām un Ķeizarmeitām, bet domās ir palicis tēls, un palikt atmiņā ir svarīgākais,» spriež Dace.
Ar vēlmi celt pilsētas pašapziņu
Ķēniņmeitas negozējas tikai tautas namā un Radošajā sētā. Viņas pēc pašu iniciatīvas ir ciemojušās vidusskolās, devušās arī uz bērnudārziem. «Visur stāstām par Talsiem, un tas var šķist jocīgi, bet daudzi talsenieki nezina ne nosaukt deviņus pakalnus, ne leģendas par Nāroni, par Lamekinu… Mēs par to runājam, un cilvēkiem tas interesē. Pielāgojamies auditorijai — savā veidā runājam ar jauniešiem, mums ir arī programma bērniem, un ejam pie cilvēkiem labprāt, jo gribam, lai viņi zina un saprot savu pilsētu, tās vēsturi un lepojas ar vietu, kurā dzimuši, auguši, strādājuši un kur dzīvo. Gribam celt pilsētas pašapziņu!» apņēmīgi saka Dace. «Ja uzliec kroni, tev ir jāizslejas, un tas arī notiek, mugura kļūst taisnāka,» pamanījusi Gundega. «Tas ir gandrīz neticami — tu vari būt nogurusi, bet tad apģērbies kā Ķēniņmeita, iztaisno muguru un aizej pie cilvēkiem ne vairs kā darbinieks, kuram ir ļoti daudz darba, bet kā Ķēniņmeita ar vēstījumu un vēlmi viesos atstāt paliekoši labu iespaidu par Talsiem, tautas namu, cilvēkiem, kas šeit dzīvo. Man liekas, ka darām ļoti svētīgu darbu,» secina Dace.
Pilsētas svētkos Ķēniņmeitas aicināja arī citas vietējās sievietes pievienoties viņām gājienā «Mūza un daile» un ir pateicīgas par plašo atsaucību un gatavību piestrādāt pie tā, lai visām būtu atbilstoši tērpi un galvasrotas. «Tas tiešām bija sievišķības triumfs,» priecājas Dace. Pieredzētā sieviešu atsaucība sniedzot lielu spēku, bet gandarījumu radot arī daudzie gājiena skatītāji. «Ir sajūta, ka cilvēki mums tic, un tas ir ļoti svarīgi,» Dace uzsver. Tagad vien nākas lauzīt galvu par to, ko darīt nākamgad — ļaut turpināties dailes triumfam, celt saulītē Ķēniņdēlus vai attīstīt kādu citu ideju. Pat, ja tieši šāda gājiena vairs nebūs, kroņus vietējām sievietēm vērts darināt un spodrināt jebkurā gadījumā, līdz nākamajiem pilsētas svētkiem audzējot Ķēniņmeitas izjūtu sevī.
«Pat nezinu, vai citas sfēras var dot tik lielu ieguldījumu kopējās pašapziņas un lokālpatriotisma veidošanā kā kultūra. Tā ir pamatvērtība, un ir patīkami zināt, ka Latvijā kultūras līmenis ir ļoti augsts. Talsos bieži mainās kultūras darbinieki, un tas ir ļoti nepareizi, jo traucē veidot sabiedrības gaumi. Jā, tieši kultūras darbinieki veido kopienas gaumi! No viņiem nāk piedāvājums, kas var būt ļoti dažāds,» pieredzējusi Dace. «Mēs ne tikai izklaidējam, bet arī izglītojam,» uzsver Gundega. «Man vienmēr gribas rīkot pasākumus, kuriem ir pievienotā vērtība. Ņemsim kaut vai pilsētas svētku pastaigu «Sentalsiem piestāv māksla» — mans mērķis bija aizvest pēc iespējas vairāk cilvēku uz Talsu vecpilsētu, kura, manuprāt, ir ļoti nepamatoti aizmirsta, pie tam — ne jau vienu vai divus gadus, bet gadu desmitiem aizmirsta, un tas nav piedodams,» stingri saka Dace.
Mazpilsēta vislabākajā nozīmē
Tautas nama darbinieces spriež, ka velti Talsiem līdzīgām pilsētām tiek veltīti nonicinoši epiteti. «Jā, mēs esam mazpilsēta, bet tas nenozīmē, ka mēs esam mazi! Mēs esam jaudīga, gaumīga, varoša, daroša un oriģināla mazpilsēta,» viņas cita caur citu vērtē. «Talsi gadu desmitiem tieši ar to ir izcēlušies, ka bijuši stilīgi, oriģināli, citādāki. Tā ir! Ja es nebūtu strādājusi Ventspilī un Liepājā, ja nebūtu dzīvojusi Jūrmalā, man nebūtu ar ko salīdzināt, bet tagad varu pateikt, ka Talsos dzīvo ļoti inteliģenti, gaumīgi, forši cilvēki. Tieši tāpēc es mīlu Talsus,» apliecina Dace. «Mūsu pilsētā ir ļoti daudz instrumentu, ar kuriem strādāt, un pirmais no tiem ir ģeogrāfiskais aspekts ar ezeriem, pakalniem, skaistajām ainavām, brīnišķīgo vecpilsētu. Tas, kas mūsu cilvēkiem ir vajadzīgs, ir drusciņa iedrošinājuma un atbalsta. Kā Dace mūždien saka, tikai, sadodoties rokās, mēs visu ko varam paveikt,» atgādina Līva Maķe.