«Mēs pārāk daudz koncentrējamies uz «man», kad vajadzētu — uz «mums»»

Personības

Talsenieku Rihardu Zaļupi ir ierasti pieteikt kā sitaminstrumentu virtuozu, marimbas spēles meistaru, bet viņš identitāti mūzikā patiesībā jau ir definējis pavisam citos vārdos, dēvējot sevi par filmu mūzikas komponistu. Savu profesionālo ceļu Rihards humora pilnā stāstījumā ieskicēja, būdams trešais no šā gada Talsu luterāņu draudzes iesvētes mācību nometnes vakara viesiem.
«Mūsdienu specifika profesionālam sitaminstrumentālistam ir tāda, ka jāprot ne tikai akadēmiskie instrumenti, kurus redzat orķestrī, — timpāni, lielās bungas, šķīvji, mazās bungas, citādi kastroļi un tingeltangeļi —, bet arī ļoti daudz pasaules mūzikas instrumentu, piemēram, ir pat skaņdarbs uz rakstāmmašīnas! Parasti vistrakākās lietas, kas komponistam ienākušas prātā — bļaut, pūst kādā taurē vai kaut kur skraidīt —, vienmēr dara sitēji. Instrumentu ir ļoti daudz, un jau bērnībā sāc saprast, kāda tava dzīve būs. Mans pirmais instruments, ar kuru sāku nopietnāku solo karjeru, bija nevis ksilofons vai bungas, bet gan veļas dēlis. Tu esi mazs puika, tev visas skolas priekšā uzliek veļas dēli kaklā, un aiziet! Un tad tu sev saki: šī būs mana profesija, nu, labi,» Rihards smējās.
Uz sarunas vadītājas, žurnālistes Inas Strazdiņas jautājumu, vai viņš jau bērnībā zinājis, ka būs mūziķis, R. Zaļupe atzina: «Es vēl joprojām nezinu, vai būšu mūziķis. Nu jau es vairāk sevi pieskaitu komponistiem. Protams, šīs profesijas viena otru neizslēdz.» Tagad viņš sevi ir pieteicis kā filmu «Nameja gredzens», «Klases salidojums» un «1906» mūzikas autors un spriež, ka šī joma ir likumsakarīga attīstība pēc visa iepriekš pieredzētā. «Man patīk filmu mūzika. Tā ir kompilācija no visas manas dzīves: datorspēlēm, mūzikas skolas, pūtēju orķestra, simfoniskā orķestra, spēlēšanas naktsklubos… Man dzīvē bija laiks, kad 19.00 uzkāpu uz skatuves frakā un tauriņā, lai akurāti spēlētu trijstūri, bet pēc trim stundām blakus klubā spēlēju house mūziku, ārdoties ar perkusijām. Šis kopums no visa, ko esmu darījis, sasaistē ar labu kino mani tiešām uzrunā visvairāk, tāpēc savā interneta mājaslapā esmu uzrakstījis, ka esmu filmu mūzikas komponists. Ir reizes, kad tev jāpieņem kādi grūti lēmumi. Pirms gadiem pieciem biju iesaistījies tik daudzās sfērās, ka sapratu: vai nu es kaut ko daru ļoti labi, vai arī daru labi un daudz. Pieņēmu lēmumu simfoniskajā orķestrī palikt uz pusslodzi, kaut ko mest nost, jo gribu iet filmu mūzikas komponēšanas virzienā,» apņēmies Rihards.
Starp iedvesmu un lielu darbu
Sadarbība starp režisoriem un komponistiem notiekot dažādi, bet pamatā esot divi modeļi. «Viens ir Holivudas modelis, kurā filma jau ir pilnībā nofilmēta, un tad tiek pieaicināts komponists, kuram pasaka: «Te ir filma, un tev ir sešas nedēļas, pēc kurām visam jābūt gatavam.» Bieži vien ainām jau uzlikta mūzika no citām filmām, lai montāžas režisors saprastu, kā tas aptuveni būs, un komponistam tiek norādīts: «Te ir mūzika, mums vajag tādu pašu, bet — tavā stilā!» Otrs modelis, kas komponistiem patīk labāk, ir — kad viņi tiek iesaistīti no paša sākuma. Tas Latvijā ir liels bonuss, jo te bieži tā notiek,» salīdzināja Rihards.
«Klases salidojuma» gadījumā gan viņam iedota jau gandrīz gatava filma. «Iedomājieties, kā tas bija: tu spēlē orķestrī Mocartu, un saproti, ka tagad tev ar datorprogrammām jāuztaisa pop—indie—rock ansamblis! Tas bija diezgan liels izaicinājums,» nenoliedza R. Zaļupe. «Nameja gredzena» un «1906» tapšanā gan viņš ticis iesaistīts jau gandrīz no filmas uzņemšanas sākuma, un ceļš turpinās — top četras jaunas pilnmetrāžas filmas, kurām Rihards rada mūziku, būdams iesaistīts jau tapšanas procesā. «Tas ievērojami samazina stresa līmeni. Ticiet man, beigās stress ir diezgan pamatīgs! Ir forši, ja atnāk iedvesma. Kad rakstīju savu vienīgo baletu «80 minūtēs apkārt zemeslodei», man, sēžot pie klavierēm, pēkšņi uznāca iedvesma, un es 20 minūtes garu mūziku visam orķestrim uzrakstīju stundas laikā. Tomēr tāda iedvesma atnāk salīdzinoši ļoti reti. Pārējais ir vienkārši milzīgs darbs, kas ietver profesionalitāti un zināšanas par mūzikas lauku,» apliecināja komponists.
Arī garīgā mūzika topot ar lielu darbu, nevis tiekot noķerta, kaut kur lidināmies gaisā. «Man liekas, ka ar garīgo mūziku ir pat sarežģītāk, jo saproti, ka ik vārdam, kas tajā pateikts, ir dziļāka jēga, nekā parastai dziesmai. Garīgo mūziku pārsvarā rakstu akadēmiskajā žanrā, un tur ir daudz vairāk jāpiedomā, salīdzinot ar popmūziku vai cita veida mūziku, kur dažkārt impulsīvi jūti — ir vai nav okei,» atklāja Rihards.
Atsakoties pieņemt robežas
Viņš sacīja — cik sevi atceras, vienmēr apmeklējis Talsu luterāņu baznīcu. Šai dievnamā R. Zaļupe arī ne reizi vien ir koncertējis un atzīst, ka lielākajai daļai mūziķu, bet jo īpaši sitaminstrumentālistiem, ļoti patīk koncertēt baznīcās. «Šī akustika, īpaši marimbai, ir ļoti piemērota. Tai pašā laikā man baznīcā ļoti patīk spēlēt perkusijas un bungas. Zinot, ka ir cilvēki, kuriem liekas, ka baznīcās nedrīkst spēlēt bungas, man vienmēr bijis jautājums, kāpēc ne,» atzina Rihards. Par to domājot, viņš atradis Bībelē pamudinājumu slavēt Dievu ar bungu skaņām, un iegaumējis to, lai būtu gatavs situācijām, kad kāda tante pienāk klāt un pasaka: «Jaunais cilvēk, ko jūs uzdrošināties!» Tādas situācijas patiešām arī nācies piedzīvot.
R. Zaļupes pieredze ļāvusi nonākt pie pārliecības, ka tas, ko cilvēks ļoti vēlas, piepildās. «Manā dzīvē bijušas daudzas reizes, kad citi no malas saka: «Tu esi pilnīgi traks!» Piemēram, esmu mudināts ņemt kredītu nevis marimbas iegādei, bet tā vietā nopirkt jaunu mašīnu. Arī tagad man ir savi dzīves mērķi dažādās jomās, savi plāni, vīzijas un cerības. Man patīk uzstādīt ļoti augstus mērķus, šad un tad varbūt manām spējām mazliet par augstu, bet tas palīdz sevi attīstīt. Viss, ko esmu iedomājies, pamazām īstenojas. Kāpēc gan ne?» viņš sprieda.
Dzīvē kā orientieris palīdzot ticība visplašākajā nozīmē, ieskaitot cilvēka ticību Dievam un potenciālam, ko Viņš cilvēkā ielicis. «Man ļoti nepatīk vārds «robežas». Es daudz ko varu darīt savā dzīvē, bet ne jau man pieder gala vārds par to, kā viss notiks. Cik forši būtu dzīvot, ja mēs robežas spētu nolikt malā! Kurš teicis, ka es nevaru dabūt Holivudā «Oskaru»? Kāds, kurš pats to gribētu, kuru virza skaudība, vai kāds, kurš uzskata, ka mēs esam pārāk maza tauta? Kāpēc?! Brīnos, cik daudz cilvēku sevi ar šādām domām ierobežo jebkurā jautājumā. Ja man dzīvē būs lemts šīs lietas izdarīt, tās notiks. Ir atšķirība, vai es sēdēšu un kaut ko gaidīšu, vai es arī kaut ko darīšu lietas labā, bet iznākums nav atkarīgs tikai no manis. Man patīk atdot šo slogu Dievam un par to nelauzīt galvu, lai gan tas ir ļoti sarežģīti, jo gribas jau visu kontrolēt: tagad tev jādara tas, tad tevi varbūt ieraudzīs tas un tas… Kāpēc? Labāk dari to, kas tev patīk, paļaujies uz Dievu un ceri, ka viss notiks,» iesaka R. Zaļupe.
Atgadās tas, kam jāatgadās
Iepriekšminētais neizslēdz faktu, ka filmu mūzikas radīšanā Rihardam patīk tieši iespēja visu kontrolēt. Pats būdams izpildītājs, viņš zina, ka, spēlējot orķestrī, nevienam nerūp, kāds tev ir garastāvoklis vai veselības stāvoklis, jo visam ir jāskan tā, kā jāskan. «Tomēr nostrādā cilvēciskais faktors, un bieži vien rakstu ļoti sarežģītu mūziku, tāpēc pazīstu to sajūtu, kad izpildījums ir ļoti skaists, bet ir varējis būt vēl labāks. Zinu, cik daudz darba tajā esmu ielicis, tāpēc gribu, lai tas izskan tā, kā esmu to paredzējis. Filmu mūzikā redzu gala produktu un daru visu maksimālo, lai būtu tas, ko vēlos,» apliecināja R. Zaļupe.
Viņš atklāja gana daudz nianšu, kas ļāva pārliecināties, cik izaicinoša ir mūziķa dzīve, tostarp — lai koncerta apmeklētāji varētu baudīt skaņdarba kvalitāti un šķietamo vieglumu (un brīnīties, kāpēc biļete uz koncertu, kurā cilvēks dara kaut ko, kas viņam padodas tik viegli, maksā dārgi…), mūziķis pusgadu ieguldījis milzīgu darbu. «Par Bēthovena 9. simfoniju, kas ilgst stundu un 20 minūtes, vispār nerunāsim, bet vienreiz skaitījām, ka aptuveni 40 minūtes garā simfonijā jānospēlē 20 vai 30 tūkstoši nošu — katra savā skaļumā un dinamikā. Iedomājieties, kādam jābūt līmenim, lai mūziķis nesajauktu nevienu noti! Kā būtu, ja jums 40 minūšu laikā būtu jāuzraksta 30 000 burtu — būtu starts, jūs rakstītu ātrāk un lēnāk, bet nedrīkstētu ielaist nevienu kļūdu?» Rihards salīdzināja.
Pēc kļūšanas par vīru un tēvu viņš pieredzējis, ka negulētas naktis iespējamas ne tikai mūzikas dēļ, bet apzinās arī to, kā ģimene palīdz augt. «Kad mācījos mūzikas vidusskolā, skolotājs teica tā: «Nu, Bēthovenu cilvēkiem līdz 40 gadu vecumam īsti nav vērts klausīties, jo viņiem nav pietiekamas dzīves pieredzes.» Vēlāk sapratu, ka ar dzīves pieredzi domāti dažādi pārdzīvojumi, un, ja tie nav bijuši, tad cilvēks īsti nesaprot, par ko komponists savos darbos rakstījis. Man sanācis tā, ka personīgajā dzīvē bijuši arī diezgan smagi brīži, un saprotu, ka tie man kā mūziķim un komponistam ļoti daudz devuši. Lai tu kaut ko spētu radīt, jābūt kādam īpašam emocionālajam stāvoklim. Arī ģimene noteikti iedod pilnīgi citu dimensiju, kas mūzikā laužas ārā,» sprieda komponists.
«Uzskatu, ka mēs pārāk daudz koncentrējamies uz «man», kad vajadzētu — uz «mums», domājot par visiem kopumā. Ir vērts mīlēt citam citu un būt pateicīgiem par katru sekundi, ko mēs pavadām kopā uz šīs Zemes, kas ir mūsu visu mājvieta. Man arī teritoriālais plānojums liekas ļoti bērnišķīgs. Zeme taču ir viens organisms! Priecāsimies, ka varam šeit būt, dzīvosim saticīgi un atcerēsimies, ka mums nevajag ļoti stingri domāt par lietām, par kurām nevaram atbildēt, bet vienkārši mēģināt iepazīt un sajust Visuma enerģiju, ko es asociēju ar Dievu, un dzīvot čiliņā, nesatraucoties par visu. Ja salūst mašīna, tātad tai bija jāsalūst. Jūs nezināt, kas ar jums pēc pieciem kilometriem būtu atgadījies!» R. Zaļupe tikšanās noslēgumā aicināja aizdomāties.