Kroņa numurs

Viedokļi

Man brīvos brīžos patīk fotografēt, īpaši dažādas detaļas un nianses dabā. Dažkārt liekas — ja brīvo brīžu būtu vairāk, es kļūtu par pļavas ziedu, vaboļu, bišu un taureņu fotosesiju meistari. Tiesa gan, neesmu spējusi sevī atrast interesi par fotografēšanas tehnisko pusi, bet mūsdienu fotoaparāti jau paši ir gudri un uzmin, ko tu, cilvēks, varētu vēlēties iemūžināt. Uz to tad fotoaparāts piedāvā uzstādīt asumu, un viss notiek. Pat vēl vairāk — skatoties bildes, bieži vien pārliecinos, ka ieguvums nav tikai tas, kas notiek priekšplānā, kur bitīte šķietami māj no rožu zieda vai zirnekļa tīklā mirdz sīkas ūdens lāsītes. Brīnumainas lietas mēdz notikt arī otrajā plānā — tas, kas paliek fonā, nereti kļūst par kolosālu ņirboņu, pārvēršoties daudzkrāsainos gaismas aplīšos un sešstūros, daudzslāņainās līnijās un iztēli rosinošā dziļumā. Fons ir skaists, un fons ir svarīgs, tāpat kā skaists un svarīgs liekas tas, ko izvēlos iemūžināt.
Mans fotoaparāts gan ir gudrs, bet arī tas ne vienmēr saprot, uz ko būtu vēlams uzstādīt asumu. Mēs, cilvēki, jau tāpat — ne vienmēr spējam izvērtēt, uz ko vajadzētu koncentrēties kā uz prioritāti un kam var atļaut ņirbēt fonā. Mēs taču dzīvojam laikā, kad dažādu ierīču ekrānu gaisma atstāj ēnā grāmatas (jā, arī drukātus laikrakstus), kad krāsainā iepakojumā (kas atkritumu kaudzēs dzīvos gandrīz vai saules mūžu) paslēpta pārtika saista vairāk par dārzā izaugušo un kad cilvēka «operatīvo atmiņu» aizņem tādas informācijas bagāža, bez kuras mēs nekļūtu sevišķi garīgi nabagāki.
Par šo priekšplāna un fona jautājumu man bijis jādomā, projekta pielikumam gatavojot materiālus par tēmu «Kultūras notikumi — vietējās kopienas pašapziņas uzturētāji». Papētīju arī terminu definīcijas dažādos avotos, lai lieku reizi pārliecinātos, ka kultūra joprojām ir materiālo un garīgo vērtību kopums, kas saistīts ar kādu laikmetu un tautu, bet pašapziņa joprojām ir sava nozīmīguma, vērtības un spēju apzināšanās. Savukārt par vietējo kopienu gribas uzsvērt kaut kur lasīto, ka to neveido fizisku vai likumisku robežu nospraušana, bet gan indivīda prāts, apzinoties sevi kā piederīgu kopienai, kas tiek padarīta par resursu un nozīmju krātuvi.
Ko mēs atzīstam par savu resursu un nozīmju krātuvi? Un, nez, vai īsti apzināmies, cik liela nozīme mūsu personības pilnveidē, pašapziņas radīšanā un uzturēšanā ir kultūrai, pat ja izvēlamies tai atļaut būt vien glītam fonam? Runājot ar kultūras jomas ļaudīm trijās dažādās vietās, spilgti iezīmējās tas, ka pasākumiem jābūt ne tikai izklaidējošiem, bet arī izglītojošiem, ka tieši kultūra veido iedzīvotāju gaumi un rada lepnumu par piederību savai dzīvesvietai. Būt izglītotam, apveltītam ar labu gaumi un spējīgam lepoties ar vietu, kurā dzīvojam, — tas nav maz.
Zīmīgi sakritis, ka visus sarunas biedrus, ar kuriem runāju par kultūru kā pašapziņas veidotāju, vieno gluži vai karalisks motīvs — sākot no Rojas Zvejnieksvētku tradīcijām, spodrinot Neptūna kroni, turpinot ar Talsu Ķēniņmeitām, kuras pašapzinīgi izsoļojušas no tautas nama un Radošās sētas, lai iedvesmotu arī citas sievietes, un beidzot ar cilvēkiem, kuri apmaksātā un brīvprātīgā darbā turpina celt Tiņģeres pils vērtību. Vajag, nu, vajag katram cilvēkam savu simbolisko kroni, kas liek mugurai izslieties staltāk! Tas kronis prasīs spodrināšanu, tas kronis prasīs iznesību, savas vides labiekārtošanu, tuvu un tālu viesu ciemos aicināšanu un citādāku noņemšanos, un cilvēkiem būs iemesls pastāvīgi augt.
Kas ir šis kronis? Cilvēks pats? Vai varbūt kultūra? Var izspriest tā un vēl citādi, bet nešaubos: ja goda vietā celsim to, ko atzīstam par vērtīgu, tad mums pašiem būs visas iespējas ņirbēt kaut vai vismaz fonā, bet mēs katrā ziņā būsim kadrā. Mēs būsim iemūžināti, ierakstījušies kopīgajā bildē, būdami skaisti un svarīgi.